Telpā ienāk apburoši skaista būtne – debeszilas acis, perfekts meikaps, eleganti un gaumīgi saskaņots apģērbs. Tieši tā, kā jāizskatās cilvēkam, kurš strādā televīzijā. Lai gan uzaicinājums vadīt TV spēli "Superbingo" bija tīrā nejaušība, Liene Bērziņa atzīst, ka pati ir savas dzīves horeogrāfe.
Tavas dzīves pieturas punkti… – Tikko jūnijā beidzu Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfu nodaļu. Mācījos četrus gadus. Strādāju deju grupā "Ritms" par horeogrāfi un Rīgas Skolēnu pilī vadu kustības nodarbības. Un, protams, kanālā TV3 esmu raidījuma vadītāja. Mājās audzinu divarpus gadus vecu dēliņu Danielu. Esmu precējusies. Vai tu tici veiksmei? Cik lielu lomu tā ir spēlējusi tavā dzīvē? – Jā, kāpēc ne. Ja tu domā labas domas, tad tās arī piepildās, proti, ja vēlies, lai kaut kas piepildās, tad par to arī ir jādomā. Ja tu domāsi negatīvi un noskaņosi sevi, ka tev apkārt ir negatīvi cilvēki, – tad tā arī būs. Man apkārt ir labi cilvēki, un dzīvē tā ir sanācis, ka viss ir nokārtojies uz labo pusi, - it kā pats no sevis. Arī sarežģītās situācijas – viss atrisinās! Tas ir tikai laika jautājums. Ir divi veiksmes veidi – negaidītā cūcene un tā, pie kuras cilvēks ļoti rūpīgi piestrādā. Vai esi kādreiz paļāvusies uz "cūceni"? – Nē. Nekad neesmu domājusi par to, ka – gan jau kaut kā pa kluso izšmaukšu cauri. Tādās situācijās es saprotu – tāpat vien nekas nenotiek. Ir jāpiedomā pie tā, ko dari. Interesanti man gāja ar autovadītājas tiesību iegūšanu. Tikko man palika 18 gadu, iestājos autovadītāju skolā, taču laika mācīties nebija un eksāmenu nokārtot nesanāca. To nokārtoju tikai trīs gadus vēlāk. Acīmredzot toreiz nebija pienācis īstais laiks. Toties tagad es noteikumus zinu labāk nekā jebkurš cits. Vienkārši viss notiek tad, kad tam jānotiek. Tu paļaujies uz intuīciju? – Jā, reizēm mēģinu to darīt. Taču man intuīcija laikam tomēr nav īpaši spēcīga. Tu teici, ka tev viss ir nācis pats no sevis. Kā bija ar dejošanu? – Acīmredzot jau no paša sākuma cilvēkam kaut kas ir lemts. Jau bērnudārzā es tiku bīdīta aplīša vidū – kā paraugdejotāja citiem bērniem. Vēlāk mamma mani mēģināja aizvest uz mākslas vingrošanu. Tur man teica: – Šitā meitene?! Tāda apaļa?! Viņa nekad nebūs dejotāja, kur nu vēl vingrotāja! Man tolaik tiešām nebija tipiskas slaidas, mazas vingrotājas figūra. Bet, par spīti tam, sāku dejot sarīkojumu dejas. Vēlāk aizgāju kaimiņienei līdzi uz sporta aerobiku un reiz pat kļuvām par Latvijas čempionēm. Kādā konkursā man pienāca klāt cilvēks no deju grupas "Ritms" un uzaicināja piedalīties tur. To visu sasummējot, esmu izveidojusies arī pati – sievišķīga, plastiska. Dejošana ir tas, ko es visvairāk esmu vēlējusies, kas mani visvairāk patīk un saista. Horeogrāfija ir grūta profesija… – Jā. Ir cilvēki, kuri ir horeogrāfi un kuri vienkārši ir labi dejotāji. Jābūt ļoti radošam cilvēkam, kuram nepārtraukti ir jaunas idejas, jaunas domas. Ja vēlies būt horeogrāfs, vēlies izdzīvot, tad ir jārēķinās ar publiku, ir jāpatīk publikai. Ja tu ar savu darbu gribi patikt skatītājiem, tad tev jāiet tālāk, visu laiku jāattīsta pašam sevi, jo vienveidība horeogrāfijā nav pieļaujama. Tā ir neiespējama. Kad stājos Kultūras akadēmijā, mani vilināja deja. Es par to neko nezināju. Mūsu kursa vadītāja Olga Žitluhina faktiski ir pirmais celmlauzis Latvijā modernās dejas jomā. Bet mēs paši bijām eksperimentāls kurss, jo pat Kultūras akadēmijā neviens nezināja, kas mūs sagaidīs nākotnē. Vai tu horeografē arī savu dzīvi? – Jā, laikam… Kā? – Katrs cilvēks veido savas dzīves horeogrāfiju. Arī es daudz domāju un plānoju. Nepaļaujos uz citiem. Vai tu vadi arī tuviniekus? – Nē. Es esmu tā, kas pielāgojas apstākļiem. Es dejoju citiem līdzi! Bet tai pašā laikā man vienmēr ir sava nostāja. Nemēdzu klaji izrādīt emocijas, bet iekšēji palieku pie sava. Pēc dabas esmu romantiska, sievišķīga, kā mēdz teikt – klusie ūdeņi. Es ļoti labi spēju apvaldīt emocijas un zinu, ka klusējot otru cilvēku var sakaitināt vēl vairāk. Tāpēc arī strīdos nekad neplēšu šķīvjus. Cik tālu tu dzīvē gribētu aizdejot? Vai esi domājusi, kāda tu būsi pēc gadiem piecdesmit? – Mana dzīve būs nostabilizējusies tik tālu, ka man vairs nebūs jāuztraucas par saviem bērniem, un viņi varēs neuztraukies par mani. Mums ar vīru būs sava mājiņa. Mēs ceļosim. Mums jau tagad ir ģimenes tradīcija – braukt ar moci. Dejošana? Es domāju, ka tai manā dzīvē vienmēr būs svarīga loma. Pēc piecdesmit gadiem es būšu vecmāmiņa, kura nodarbojas ar jogu! Tu Rīgas Skolēnu pilī strādā ar bērniem… – Jā! Es vadu nodarbības 14 – 15 gadus veciem pusaudžiem. Tas ir kustību teātris. Man patīk, ka jau tagad viņi jūtas kā lieli aktieri, ka viņi paši sev ir ļoti svarīgi. Viņi domā par to, kā sevi pasniegt. Lai gan katrs ir pats par sevi, viņus visus kopā saista draudzība. Es neesmu daudz uzturējusies pusaudžu sabiedrībā, tāpēc brīnos un priecājos par to, ka viņi spēj būt tik mīļi, tik atvērti un patiesi. Tev patīk ātrums? – Nē, laikam vairāk pats notikums – braukšana. Tā ir braucot ar moci. Braucam trijatā: dēliņš vīram priekšā, es – aizmugurē. Reiz braucām tiešām ātri – tā, ka man bija jākliedz. Nē, man nepatīk piedalīties ekstrēmās izklaidēs. Es tikai gribu saprast, kādas emocijas no tā var gūt. Un kādas var? – Mans vīrs nodarbojas ar motosportu. Pat lietainā un dubļainā laikā nosmērējies, lēkājot pa tramplīniem, viņš ir starā! Viņam vajadzīgs piedzīvojums. Pati esi mēģinājusi ļauties asām izjūtām? – Nē… Bet ar gaisa balonu palidot – gribētu? – Jā, bet tā mierīgi, mierīgā laikā. Vislabāk, ja balons būtu piesiets auklā pie zemes! Un gumijā iesieta no Gaujas tilta nolektu? – Nē. Es baidos par sevi, par to, ka ar mani kaut kas var notikt. Es tomēr esmu kādam ļoti, ļoti vajadzīga. Trīs priekšnosacījumi, lai tava diena būtu veiksmīga! – Nav svarīgi, cik esmu gulējusi naktī. Man jāzina dienas plāns. Un noteikti tajā dienā jābūt kādam notikumam, kuram gatavoties, kuram savākties. Mani iepriecina, kad mans dēliņš kaut ko iemācās – jaunus vārdiņus. Man apkārt vajadzīgi labi cilvēki. Man nepatīk aukstums. Tad, kad ārā ir slikts laiks, es varu sēdēt istabā, silti saģērbusies… Tavs šīsvasaras svarīgākais notikums? – Vasara veiksmīgi sākās ar to vien, ka labi beidzu Kultūras akadēmiju. Tad vēl – pēdējā laikā man tiek pievērsta neierasti liela uzmanība – nekad neesmu tik daudz tikusi fotogrāfēta un intervēta! Beidzot saproti, ko nozīmē izjust popularitāti? – Tagad laikam, jā! Kaut gan nav vēl tā, ka cilvēki uz ielas rādītu ar pirkstiem… Ir bijušas situācijas, kad iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, – viņi mani nav pat redzējuši, bet zina, ar ko būs darīšana. Reiz mums piedāvāja darbu saistītu ar dejošanu. Gājām pie darba devējiem, bet viņi jau zināja – nāks Liene no "Superbingo"! Mani atpazīst. Tā tas notiek – skatoties televīziju, rodas ilūzija, ka tu ekrānā redzamo cilvēku pazīsti, un tev liekas loģiski, ka viņš pazīst arī tevi. Visspilgtākais piemērs tam ir "Fabrikas"… Tu pati skaties "Superbingo"? – No sākuma es pat ierakstīju kasetēs! Analizēju, tinu atpakaļ, stopēju, pārskatīju. Man ir vajadzīga kritika. Nepietiek ar to vien, ka pasaka, – viss ir labi! Ir vajadzīgs kaut kas vairāk! Tu pati esi piedalījusies vai varbūt pat uzvarējusi kādā loterijā? – Nē. Līdz šim nejaušajam piedāvājumam vadīt "Superbingo" es nekad neesmu piedalījusies nevienā loterijā! Ja tā bija nejaušība, tad kāpēc piekriti? – Kāpēc ne? Tā ir tāda iespēja, kāda dzīvē bieži negadās. Jebkurš darba piedāvājums ir vērtīgs! "Superbingo" ir viena no lielākajām loterijām Latvijā. Kādi cilvēki tajā piedalās? – Gan cilvēki no laukiem, gan arī ļoti turīgi cilvēki. Taču mēs redzam tos cilvēkus, kuri jau kaut ko ir laimējuši – tikuši uz studiju. Ar viņiem ir bijuši visādi kuriozi. Sākot ar to, ka no uztraukuma trīc balss un rokas. Un trīc tā, ka pat ratu nevar iegriezt. Vislielākais, es pat nezinu, vai to var dēvēt par kuriozu, bija šāds: reiz kāds spēlētājs laimēja lielu naudas summu. Viņš varēja izvēlēties – griezt laimes ratu vai paņemt naudu. Viņš izvēlējās naudu. Pēc noteikumiem rats tomēr bija jāgriež, taču balva tika citam. Un laimestā bija automašīna. Nabadziņš stāvēja kā ar ūdeni apliets! Jautājām kā viņš jūtas – bet atbildes nebija. Sajūta bija neapskaužama. Viņš uzgrieza lielo laimestu savam kaimiņam. Kā tu atpūties? – Man nekad nav bijis atvaļinājuma. Man patīk aiziet uz labu filmu, padziedāt karaoke… Tu dziedi karaoke? – Jā, ja ir laba kompānija! Kā mēs mākam, tā arī dziedam! Aizraušanās? – Faktiski nav. Es esmu cilvēks, kurš dzīvi dzīvo aktīvi. Bet man patīk patērēt naudu. Tā gan aiziet ātri! Kas ir pēdējais lielais pirkums vai notikums, kam tu esi atļāvusies patērēt naudu? – Pagājušo vasaru ar vīru bijām Tallinā uz Riverdance koncertu. Tā bija mūsu kāzu jubileja. Taču pēc tam vairāk nav sanācis laika nekur aizbraukt. Vai tu esi stingra mamma? – Vajadzētu būt! Bet, lai stingrība paliek tēta ziņā, – stingrais tētis un mīļā mamma! Kā ir tad, kad mājās ir divi vīrieši? – Forši! Nav nekādas vainas! Sazvērestības? – Nē! Drīzāk viņi mani lutina, rūpējas. Vienmēr mēģina pieņemt lēmumus par labu mammai!