Trīs iemesli, kāpēc pasaulē notiek militāras mācības

Iemesls Nr. 1: spēka izrādīšana

Par pašsaprotamāko militāro mācību iemeslu var uzskatīt valstu centienus parādīt pretiniekiem savus muskuļus un demonstrēt gatavību iesaistīties militārās operācijās. Nereti mācību mērķis ir arī iebiedēšana vai atturēšana no ārējas agresijas. Iebiedēšanas gadījumā valsts ar spēka demonstrāciju cenšas pārliecināt pretinieku, ka tai ir nepieciešamie resursi, lai ar varu piespiestu darīt to, ko pretinieks nevēlas. Lai gan aiz šādas demonstrācijas pārsvarā neslēpjas reāla gatavība militāru spēku arī lietot, tomēr tās rezultātā pretinieks var nobīties un baiļu rezultātā pieņemt otrai valstij labvēlīgus lēmumus. Runājot par atturēšanu – ja pretinieks redz, ka valsts rīcībā ir lieli bruņotie spēki, tad būtiski samazināsies tā vēlme uzbrukt. Gluži vienkārši – militārs iebrukums citā valstī tiks vērtēts vai nu kā potenciāli neveiksmīgs, vai arī pārāk dārgs un riskants.

Piemēru mācībām, kuras tiek rīkotas uz spēka izrādīšanas pamata, ir ļoti daudz. Tomēr pēdējos gados starptautiski skaļākās no tām ir notikušas NATO un Krievijas attiecību kontekstā. Nenoliedzami, ka Maskavas manevri gan tās rietumu (Zapad), gan austrumu (Vostok) militārajā apgabalā ir mērķēti uz gatavības demonstrēšanu aizsargāt savu valsts teritoriju no NATO hipotētiskā iebrukuma (tādējādi pildot atturēšanas funkciju). Tāpat manā apskatā par «Vostok-2018» bijušais militārais analītiķis un tagadējais bloga «Vara bungas» autors Mārtiņš Vērdiņš apgalvo, ka minētās mācības bija arī mērķētas uz to, lai parādītu Krievijas iespējas iebrukt Aļaskā un panāktu, ka ASV neiejaucas Sīrijas konflikta norisēs Idlibas province (tādējādi pildot iebiedēšanas funkciju). Savukārt Krievijas armijas manevri izraisa tramīgumu arī NATO, kuras dalībvalstis rīko savas mācības (piemēram, Namejs 2018), lai atturētu Maskavas iespējamo uzbrukumu. Interesants piemērs ir meklējams arī Tuvajos Austrumos. Šā gada augustā Irāna sarīkoja mācības Hormuza šaurumā, kurš atdala Persijas līci no Arābijas jūras. Šis šaurums ir ārkārtīgi stratēģiski svarīgs, jo caur to plūst ļoti liela daļa no pasaules naftas tirdzniecības apritē iekļautajiem produktiem. Irānas mācību mērķis bija parādīt ASV, ka nepieciešamības gadījumā tā spēj šo šaurumu bloķēt un paralizēt globālo ekonomiku. Savukārt šāds iebiedēšanas mēģinājums tika veikts, lai parādītu pārējai pasaulei, ka Irāna hipotētiski būtu arī gatava rīkoties radikāli, ja tās kodolvienošanās ietvaros iekļautās ekonomiskās intereses netiks nodrošinātas.

Iemesls Nr. 2: uzticības vairošana

Tomēr dažkārt pretinieces uzskata, ka iebiedēšanas vai atturēšanas gājieni no pretējās puses varētu izraisīt pārāk asu atbildes reakciju un novest pie reāla bruņota konflikta. Savukārt šāds bruņots konflikts radītu milzīgus zaudējumus abām pusēm. Tādēļ bieži pretinieces izvēlas mācības rīkot arī kopā un izmantot tās kā iespēju iepazīt abām pusēm viena otras militārās spējas. Tas savukārt vairo savstarpējo uzticību un ļauj samazināt spriedzi gadījumos, kad notiek kāda starptautiska krīze un nav skaidrības par pretinieka iespējām veikt kādu spēka lietošanas darbību. Tiesa, ir jāpiebilst, ka šāds scenārijs var realizēties tikai tad, ja starp abiem pretiniekiem jau valda neliels uzticības kapitāls un vēlme novērst plašu militāru konfliktu ir lielāka par vēlmi pretinieku iegrožot vai kontrolēt.

Spilgtākais piemērs šajā gadījumā ir atkal jau vairākas reizes pieminētais «Vostok-2018» ar Ķīnas piedalīšanos. Lai gan starp Krieviju un Ķīnu pastāv uz sadarbību vērstas attiecības, tomēr tajā pašā laikā starp tām arī valda zināma neuzticība, aizdomas par interesēm Tālajos Austrumos un šīs valstis nevar uzskatīt par sabiedrotajām. Kā apgalvo Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un RSU mācībspēks Mārtiņš Daugulis, «Vostok-2018» daļēji arī var uzskatīt par Ķīnas centieniem iepazīt Krievijas pieredzi kaujas laukā. Savukārt Krievija vēlas iesaistīt Ķīnu savās aktivitātēs, lai tāpat «aplūkotu savām acīm» Pekinas sāktās armijas modernizācijas augļus un arī pie reizes izvairītos no Ķīnas tramīguma brīdī, kad tās pierobežā norisinās militāri manevri.

Iemesls Nr. 3: sabiedroto apzināšana

Trešais iemesls ir saistīts ar faktu, ka kopīgas militāras mācības ļoti bieži simbolizē arī ciešu valstu sadarbību. Piemēram, pasaules militāri spēcīgākās valstis bieži uzaicina vājākus sabiedrotos kopīgi izmēģināt armijas manevrus vai arī novērot šādas mācības kā draudzības žestu. Pēc tam tās skatās, kuras no uzaicinātajām valstīm atsauksies un kuras ne. Vājāku valstu izvēles šajā kontekstā tad attiecīgi norāda, vai tās ir tik ciešs sabiedrotais stiprākajam kā iepriekš domāts, vai arī gaida vilšanās. Šādā pašā kontekstā pasaules mazajām valstīm ir iespēja lieku reizi parādīt savu uzticību lielvarai un demonstrēt nemainīgu draudzību. Tāpat arī bieži ir novērojama atgriezeniska saite, un mazas valstis var izvēlēties uz mācībām uzaicināt lielvaras, kuras tās redz kā būtisku savas drošības sastāvdaļu. Savukārt šādā gadījumā lielvaru atsaukšanās vai noliegums simbolizē gatavības līmeni iesaistīties militārās darbībās tandēmā ar šo mazo valsti (vai vismaz sniegt politisku atbalstu) nepieciešamības gadījumā.

Kā piemēru var minēt Irānas un vienas no mazo Persijas līča monarhijām – Omānas attiecības. Lai gan pārsvarā visas Līča valstis (izņemot Kataru un Kuveitu) redz Irānu kā savu drošības draudu un cieši sadarbojas ar Saūda Arābiju, Omāna ir izvēlējusies iet citu ceļu un uzturēt ar Irānu dialogu drošības jautājumos, kā arī pilnībā nesekot Rijādas diktātam starptautiskajā politikā (lai gan Saūda Arābija paliek tās galvenais drošības garants). Starp abām valstīm ir panākta vienošanās par kopīgu flotes mācību rīkošanu katru gadu. Savukārt šāda regularitātes izveide un atteikšanās no nepieciešamības katru reizi gaidīt uzaicinājumu ļauj nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Pirmkārt, Irāna  automātiski pārliecinās, ka tās nosacītais sabiedrotais Persijas līča valstu starpā vienmēr uz mācībām atsauksies. Savukārt tas liecina par tā uzticamību un gatavību turpināt relatīvi norobežoties no Saūda Arābijas (mazas valsts atsaukšanās lielvalsts aicinājumam faktors). Otrkārt, arī Omāna pārliecinās, ka Irānas atsaucība mācībām vienmēr būs gaidāma. Tas ļauj tai būt mierīgai par valsts gatavību militāri (vai vismaz politiski) investēt tās drošībā gadījumā, ja Saūda Arābija (līdzīgi kā Kataras gadījumā) izdomātu pret Omānu asi vērsties (lielvalsts atsaukšanās mazas valsts aicinājuma faktors).

Savukārt Baltijas valstu piemērs parāda militāras mācības arī kā mazu valstu vēlēšanos demonstrēt nemainīgu draudzību lielvarām. Latvija, Lietuva un Igaunija vienmēr ir piedāvājušās piedalīties visās mācībās, kuras Austrumeiropā grasās rīkot un pārraudzīt ASV vai arī trīs citi NATO spēku Krievijas pierobežā uzraugi – Kanāda, Vācija un Lielbritānija. Latvija, Lietuva un Igaunija arī aktīvi lobē šādu mācību norisi savā teritorijā, jo pamatoti uzskata, ka Krievijas agresijas iespējas samazināšanai NATO spēkiem šeit ir jābūt.