Kataras šķietami politiska rakstura aiziešana no Naftas eksportētājvalstu organizācijas (OPEC) ir izraisījusi plašas diskusijas par lēmuma ietekmi uz pasaules naftas un sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) cenām. Atsevišķi eksperti saka, ka ilgtermiņā LNG varētu maksāt arī lētāk. 

Kas ir noticis?

3. decembrī Kataras enerģētikas ministrs Saads al Kaabi paziņoja, ka Katara no nākamā gada 1. janvāra ir nolēmusi pārtraukt dalību Naftas eksportētājvalstu organizācijā (OPEC). Savu lēmumu Katara pamato ar vēlēšanos likt lielāku uzsvaru uz dabasgāzes sektora attīstību, kurš minētajai Persijas līča valstij ir ārkārtīgi augstā līmenī. Katara jau pašlaik ir gan lielākā sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) eksportētāja, gan arī otrā lielākā dabasgāzes eksportētāja pasaulē (atpaliekot tikai no Krievijas). Pretēja situācija valda Kataras naftas sektorā.

Ziņu kanāls Al Jazeera ziņo, ka naftas resursus Katara pašlaik ražo tikai aptuveni 609 tūkstošu barelu dienā apmērā. Tas ir tikai aptuveni 2% no visu organizācijas valstu saražotā apjoma.

Salīdzinājumam – OPEC ietekmīgākā locekle un pasaules lielākā naftas eksportētāja Saūda Arābija pašlaik ražo aptuveni 11 miljonus naftas barelu dienā. Katara ir jau paziņojusi, ka pēc organizācijas pamešanas līdz 2024. gadam grasās palielināt savus saražotos dabasgāzes apjomus no 77 miljoniem tonnu gadā līdz 110 miljoniem tonnu gadā. Tomēr tā ir uzsvērusi, ka pilnībā arī neatteiksies no naftas produktu pārdošanas. Lai gan nenoliedzami, ka vēlēšanās vairāk fokusēties uz ekonomikas stiprajām pusēm ir loģiska, tomēr tas varētu arī nebūt vienīgais Dohas aiziešanas iemesls. Kā ziņu uzņēmumam Bloomberg norāda RBC Capital Markets LCC preču stratēģiskā analītiķe Helima Krofta, dabasgāzes sektora attīstība tomēr ir savietojama ar dalību OPEC.

FOTO: Reuters/ScanPix

Kāpēc šāds lēmums?

Kataru uz aiziešanu varētu būt mudinājusi arī politika. Būtu jāatceras kas notika 2017. gada vasarā, kad Saūda Arābija, AAE, Bahreina, Ēģipte, Jemena un citas Rijādai draudzīgas valstis pārtrauca ar Kataru diplomātiskās attiecības un piemēroja tai gaisa un sauszemes blokādi. Oficiālais iemesls – Katara atbalsta starptautisko terorismu, sadarbojas ar Līča valstu galveno starptautisko pretinieci Irānu un cenšas iekšpolitiski destabilizēt savus kaimiņus.

Tomēr patiesais iemesls bija Saūda Arābijas vēlme Kataru beidzot «palikt zem tupeles» jeb ierobežot tās no Rijādas diktātiem neatkarīgo ārpolitiku.

Kopš tā laika Dohā valdošā Al Tānī ģimene ir centusies izdzīvot ārkārtīgi nestabilā vidē. Turcijas karavīru klātbūtnes lūgšana, jaunu tirdzniecības partneru atrašana (Turcijas un Irānas, kā arī Āzijas valstu veidolā), jaunu transporta ceļu apgūšana, kā arī finansiālo rezervju izmantošana ir tikai daži no Kataras instrumentiem izolācijas pārvarēšanai.

Kataras enerģētikas ministrs Saads al Kaabi

FOTO: Reuters/ScanPix

Skatoties šādā rāmī, būtu papildus jāsaprot, kā darbojas OPEC. Lai gan teorētiski lēmumi organizācijas ietvaros tiek pieņemti uz vienbalsības pamata, tomēr vislielākā ietekme ir lielajām ražotājvalstīm – šajā gadījumā Saūda Arābijai, kura ir sākusi vienpusīgi diktēt savus noteikumus un neņemt vērā mazo ražotāju intereses.

Katara ir sapratusi, ka OPEC ir kļuvis par projektu valstij, kura pagaidām apdraud tās valdošā režīma pastāvēšanu.

Tā sava mazā ražošanas svara dēļ šo situāciju ietekmēt nevar. Līdz ar to daudz izdevīgāk būtu no organizācijas aiziet.

Otrais politiskais iemesls varētu būt arī saistīts ar pašreizējām OPEC un ASV attiecībām un situāciju pasaules naftas tirgū. Jāatceras, ka 5. novembrī ASV prezidents Donalds Tramps atjaunoja sankcijas Irānas naftas sektoram. Lai izvairītos no naftas cenu kāpuma (rastos no Irānas naftas iztrūkuma), OPEC piekrita palielināt savus ražošanas apjomus. Vienlaikus uz sešiem mēnešiem tika piemērota produkta iepirkšanas atļauja valstīm, kuras ir cieši sasaistītas ar Irānas naftas avotu. Tomēr notika kas negaidīts – šīs atļaujas nevis noturēja cenas nemainīgas, bet gan izraisīja to krišanu.

FOTO: AP/Scanpix

Pašlaik Saūda Arābija un citas OPEC valstis vēlas ražošanas apjomus samazināt – tikai tā izdosies atjaunot cenu līdzsvaru. Tomēr šeit rodas kāda problēma – ASV kategoriski pretojas cenu celšanas politikai un ir jau paziņojusi, ka varētu pieņemt īpašu likumu, kurš ļautu OPEC valstīm piemērot tā saucamo Šermana neuzticības aktu (Sherman Antitrust Act). Minētais dokuments ļauj iesūdzēt tiesā personas, kuras cenšas monopolizēt kādu ekonomikas daļu.

Tādējādi Katara varētu vēlēties distancēties no ASV dusmām - valsts, kuras atbalsts ir ārkārtīgi nepieciešams Saūda Arābijas iegrožošanai.

Ir iespējami arī papildus divi ekonomiski iemesli. Būtu jāatceras arī, ka OPEC vairs nebūt nav tik spēcīga kā agrāk. Pieaugošie naftas ražošanas apjomi Ziemeļamerikā un Krievijas aktīvā iesaiste kā cenu regulatoram ir samazinājuši līdzšinējo organizācijas ietekmi. Tādējādi Katara varētu arī uzskatīt, ka zaudējumi politiskajā sfērā nav tā vērti, lai paliktu zaudētāja pusē.

Otrs iespējamais ekonomiskais iemesls – Doha vēlas izmantot faktu, ka OPEC valstis būs samazinājušas savus naftas ražošanas apjomus (līdz ar to paaugstinājušas cenas), lai vairāk nopelnītu. Tas būtu iespējams tāpēc, ka Katarai pašai apjomi nebūtu jāsamazina un tā tos varētu pat palielināt. Jau atkal jānorāda, ka Katara tomēr plāno pilnībā neatteikties no naftas biznesa un tā atrodas blokādē. Līdz ar to nauda tai ir ļoti nepieciešama. Vienlaikus jāatzīmē, ka Katara piedalīsies OPEC un OPEC+ (formāts, kurā ir iekļautas arī citas naftas ražotājvalstis) sanāksmēs šonedēļ un ir solījusi ievērot tajās pieņemtos lēmumus. Tāpat, visticamāk, Katara turpinās koordinēt savu politiku ar OPEC kā OPEC+ valsts. Tomēr šādu pieņēmumu pilnībā izslēgt nevar.

Lētāka cena gāzei?

Jautājums, kas šajā rakstā interesē lielāko daļu no mums, – kā tas ietekmēs benzīna un gāzes cenas? Runājot par benzīnu, lielai atšķirībai nevajadzētu būt. Kā jau tika minēts, Kataras pienesums OPEC ražošanas kapacitātei (līdz ar to arī globālajam naftas tirgum) ir minimāls. Pat ja Katara spēs to palielināt, tas būtiski nespēs ietekmēt degvielas cenas. Cita situācija varētu būt saistīta tieši ar LNG tirgu. Kā The New York Times norāda Landesbank Baden-Württemberg preču izpētes nodaļas galva Frenks Šalenbergers,

ja Katara tiešām savus saražotos dabasgāzes apjomus spēs palielināt līdz 110 miljoniem tonnu gadā, tad tas būs pirmais solis pretī LNG cenas samazinājumam.

Kā zināms, šis produkts tiek tirgots arī Eiropas Savienībā un var palīdzēt ilgtermiņā (vismaz minimālā veidā) ietekmēt gāzes tirgu patērētājam labvēlīgi un samazināt atkarību no Krievijas cenas diktāta. It īpaši tāpēc, ka LNG tirgus pasaulē lēnām kļūst arvien vienotāks. Tas varētu būt īpaši svarīgi Latvijai, jo mēs esam praktiski pilnīgā Maskavas gāzes varā un mūsu patērētāji maksā vienas no augstākajām cenām ES. Tomēr Šalenbergers uzsver, ka ražošanas palielināšana nenotiks tuvākajā laikā. Līdzīgās domās ir arī Grifitsas universitātes ekonomikas eksperts doktors Liams Vāgners. Viņš domā, ka Kataras kapitāla lielāka investēšana LNG attīstībā viennozīmīgi samazinās cenas. Tomēr tajā pašā laikā viņš arī norāda, ka LNG pieprasījums paliks augsts, tāpēc lielu cenu samazinājumu šim dabasgāzes veidam gaidīt nevajadzētu.

FOTO: AFP/SCANPIX

Tomēr neatkarīgi no tā, kas notiks ar mūsu maciņiem, jau atkal atkārtošu manis netieši teikto rakstā par Irānu. Nafta un gāze (vismaz ES un ASV) ir novecojuši resursi. Nākotne pieder enerģijas avotiem, kuri būtu gan lētāki, gan arī videi draudzīgāki. Lai gan jaunās tehnoloģijas vēl nav attīstījušas līdz līmenim, lai aizstātu naftu un gāzi mūsu ikdienā, tomēr pakāpeniski būtu jāsāk skatīties citā virzienā. Uzsvēršu, skatīties citā virzienā ne tikai valdībām, bet arī mums visiem. Galu galā tieši mēs paši esam valsts, kurā dzīvojam, un tikai mēs paši varam ko mainīt. No nelielas centības ieguvumi būtu milzīgi un, iespējams, pat padarītu pasauli labāku.