Būvēja, būvēja un neuzbūvēja: ASV fiasko ar miljardus vērto Afganistānas lielceļu (9)

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) karavīri Afganistānā atrodas jau nepilnus 18 gadus (kopš 2001. gada 7. oktobra). Saprotams, ka to klātbūtne ir dārga un izskatās slikti vēlētājam, tāpēc vēl pavisam nesen, pagājušā gada beigās, prezidents Donalds Tramps izvēlējās būtiski samazināt amerikāņu militāro kontingentu un no šīs valsts drīzumā izvest 7000 karavīru, kuri turpina atbalstīt Afganistānas Nacionālās armijas spēkus (tostarp ar vitāli svarīgajiem gaisa triecieniem). Principā tas nozīmē, ka amerikāņu militārais kontingents Afganistānā tiks samazināts par apmēram pusi.

Šāda situācija iezīmē jau iepriekš diezgan spilgti novēroto tendenci – amerikāņu centienus šo konfliktu atstāt pēc iespējas ātrāk. Tas nenoliedzami mums ir izdevīgi, jo atbrīvo amerikāņu resursus drošības investīcijām citos pasaules reģionos (tai skaitā Baltijas jūras reģionā), tomēr gribot negribot pārņem zināma mazuma piegarša. Lai gan ASV valdības jau kopš Džordža Buša jaunākā laikiem ir centušās pasaulei pārdot ideju, ka ASV ir izņēmums un uz to neattiecas Afganistānas bēdīgi slavenā reputācija kā impēriju kapsētai, tomēr tā vien izskatās, ka arī mūsu lielais aizjūras sabiedrotais nav spējis izpildīt savu galveno mērķi – padarīt Afganistānu par nelabvēlīgu augsni starptautiskajam terorismam. Valstī vēl arvien pastāv liela grupējuma «Taliban» aktivitāte (turklāt pēdējos gados tas ir atguvis lielu daļu no savas zaudētās ietekmes), cilvēku nolaupīšanas riski, dzeramā ūdens deficīts, organizētās noziedzības faktiskais brīvsolis un citi izaicinājumi, ar kuriem saskaras vienkāršais afgāņu iedzīvotājs. Valsts vēl arvien turpina gaidīt Vašingtonas politiķu solīto mieru un pārticību, un amerikāņu darbs ir tālu no beigām.

Faktiski ar saviem centieniem doties projām Vašingtona ir atzinusi, ka tās mēģinājums uzbūvēt jaunu Afganistānu ir izgāzies.

Par interesantu jaunās Afganistānas eksperimenta piemēru ir kļuvis tā saucamais Gredzena ceļš, kura būvniecība bija sākta jau pagājušā gadsimta vidū (citos veidolos eksistējot arī agrāk), taču tas tā arī nekad netika pabeigts un ir ticis nopietni bojāts iepriekšējos konfliktos starp Afganistānas valdību un nemiernieku grupējumiem (no kuriem dažus arī finansēja ASV). Amerikāņi cerēja, ka tā atjaunošana un pabeigšana atnesīs jaunu ēru Afganistānā, un tandēmā ar citiem starptautiskajiem spēlētājiem tam savulaik atvēlēja pat 3 miljardus ASV dolāru, savā 2014. gada ziņojumā norāda ASV valdības Īpašā ģenerālinspektora birojs Afganistānas rekonstrukcijas jautājumos. Šīs pašas institūcijas 2018. gada ziņojumā ir teikts, ka ceļa pabeigšanai ir tikuši atvēlēti vēl 721 miljons dolāru. Tomēr ilūzijas par gredzena ceļa izmantošanu kā Afganistānas pārticības un valdības spēka fundamentu ir sagrāvusi skarbā realitāte un tā atjaunošana ir izrādījies tikai sapnis.

Kāpēc īsti Gredzena ceļš ir tik svarīgs?

Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, ir nepieciešams aplūkot Afganistānas samērā sarežģīto ģeogrāfiju. Lielāko valsts daļu aizņem Hindukuša kalnu grēda, kura ģeogrāfiski ārkārtīgi neērti atrodas tieši valsts vidienē. Vienlaikus, perifērijā atrodas tuksneši. Šāda situācija vēsturiski ir izraisījusi trīs būtiskas sekas:

1. Lielākās cilvēku apmetnes ir tikušas veidotas kalnu grēdas nogāzēs (vai ielejā Kabulas gadījumā), jo šādā reljefā ir vieglāk apstrādāt lauksaimniecībā nepieciešamo zemi un šeit nav jāsaskaras ar tuksnešu sausumu. Turklāt dažas no tām (piemēram, Kandahara un Herāta) vēsturiski ir atradušās pie svarīgiem tirdzniecības ceļiem no Āzijas uz Tuvajiem Austrumiem;

2. Afganistānā pagātnē ir bijušas ļoti ierobežotas iespējas izveidot kvalitatīvus ceļus, kuri savienotu šīs apdzīvotās vietas caur valsts centru;

3. Nepateicīgais reljefs ir zināmā mērā traucējis Afganistānas iedzīvotāju savstarpējos sakarus un zināmā mērā arī palīdzējis veicināt valstī esošo lielo etnisko daudzveidību.

Gredzena ceļš principā ir atbilde šim ģeogrāfijas sniegtajam izaicinājumam.

Tas ir vīzija savienot valsts lielākos apdzīvotos centrus ar profesionāli izveidota noasfaltēta ceļa palīdzību, kurš stieptos ap jau minēto Hindukuša kalnu grēdu un padarītu ceļošanu valstī daudz vienkāršāku.

Vienlaikus Hindukuša kalnu vidienē tiktu izveidoti vairāki papildceļi, kuri principā būtu šā lielā riteņa spieķi. No tā savukārt izrietētu vairāki politiski ieguvumi:

1. ASV atbalstītajai valdībai Kabulā būtu daudz vieglāk veicināt Afganistānas atšķirīgo reģionu savstarpējās saiknes un veidot vienotu afgāņu nācijas izjūtu;

2. Tiktu veicināta Afganistānas valdības vadīta valsts nabadzīgāko reģionu attīstība;

3. Būtu iespējams ātrāk nogādāt nepieciešamo humāno palīdzību uz krīžu skartajiem valsts punktiem;

4. Gan Afganistānas armijai, gan arī tās starptautiskajiem palīgiem būtu iespējams ātrāk nogādāt nepieciešamo militāro palīdzību uz vajadzīgo valsts lokāciju, kā arī efektīvāk nodrošināt militāro apgādi;

5. Visas valsts ekonomiskās labklājības veicināšana: lielākas tranzīta iespējas (ceļa savienojuma ar citām Centrālāzijas valstīm + Indiju, Ķīnu un Irānu gadījumā), eksporta apjoma pieaugumi un lielākas iespējas iegūt ārējas investīcijas, darba vietu pieaugums.

Principā varam secināt, ka minētā ceļa atjaunošanas un pabeigšanas gadījumā Afganistāna kļūtu gan drošāka, gan arī pārtikušāka – līdz ar to ne tik labvēlīga augsne starptautiskā terorisma attīstībai. Tā savukārt ir sērga, ar kuru mūsu pasaule cīnās nu jau gandrīz divu gadu desmitu garumā. Ieguvumu efektu vēl vairāk paspilgtina tas, ka Afganistānā vēl arvien nav uzbūvēts dzelzceļa tīkls.

Kāpēc Gredzena ceļa vīzija tā arī nav tikusi realizēta?

Kā jau tas ir novērojams citos līdzīga izmēra projektos, galvenais klupšanas akmens vienmēr ir bijis finansējums. Arī Gredzena ceļš nav bijis izņēmums. Par spīti starptautiskās sabiedrības sniegtajai palīdzībai, būvdarbi praktiski vienmēr ir bijuši ļoti dārgi. Tas galvenokārt nestabilās drošības situācijas dēļ.

Galvenais ASV Afganistānas kara pretinieks – teroristiskais grupējums «Taliban» ir pastāvīgi uzbrucis kompānijām, kuras mēģina veikt būvdarbus.

Papildus darbinieku dzīvību un būvniecības tehnikas zaudējumiem kompānijas ir bijušas spiestas tērēt ievērojamu līdzekļu daudzumu drošības nodrošināšanai. Šo drošību nereti nodrošināja jau manos iepriekšējos rakstos minētās privātās militārās kompānijas (PMK), tai skaitā bēdīgi slavenā «Blackwater», kura Afganistānā savulaik nopelnīja milzīgu naudu un bieži nerespektēja PMK nosacījumu atklāt uguni tikai uzbrukuma gadījumā, savā pētījumā norāda Vašingtonas universitātes mācībspēks Skots L. Montgomerijs. Par finansējumu runājot, būtisku lomu spēlēja arī ASV 2003. gadā veiktais iebrukums Irākā un tam sekojošā okupācija. Tas novērsa lielu daļu no valsts resursiem uz šo punktu un līdz ar to – ievērojami samazināja sniegto naudisko palīdzību visai Afganistānai kopumā. Visbeidzot, liela izmaksu problēma ir arī neskaitāmie Afganistānas valdības un arī «Taliban» kontrolposteņi, kuros bieži par pārvietošanās brīvību tiek iekasētas prāvas naudas summas.

Vēl viens šķērslis, kurš saistīts ar jau minētās drošības nodrošināšanu, ir šā paša grupējuma «Taliban» pastāvīgie teritoriālie ieguvumi.

Par spīti ASV iesaistei teroristi ir atguvuši savā kontrolē vairākus stratēģiski svarīgus punktus un bieži ir lieguši būvdarbu kompānijām piekļuvi atsevišķiem ceļa posmiem pilnībā, norāda The New York Times žurnālists Rods Nordlands.

Situāciju neuzlabo arī fakts, ka par šīm teritorijām bieži norisinās kaujas, savā apskatā par Gredzena ceļu norāda Vox.

Tāpat jānorāda, ka viena lieta ir ceļu uzbūvēt, taču pavisam cita – to uzturēt. Šajā sfērā arī pastāv milzīgas problēmas. Jau minētās kaujas par atsevišķiem ceļa posmiem, kā arī teroristu izliktās sprāgstvielas regulāri izposta būvnieku darbu un arī liek ciest infrastruktūrai, kura bija uzbūvēta vēl pirms ASV invāzijas. Regulāri tiek uzspridzināti arī tilti, norāda Afganistānas analītiķis Kajūms Surušs. Liela problēma esot pārāk smagu kravas automašīnu izmantošana, kas ievērojami bojājot asfaltu. Piemēram, Kabulas-Kandahāras ceļa posms jau ir tā nolietots, ka tajā iebrauktas rises, norāda Surušs. Tomēr vislielākā problēma ir milzīgā korupcija Afganistānas valdībā, un kukuļu ņemšana kontrolposteņos šeit ir mazākā bēda. Ir bijuši novērojami gadījumi, kad svaigi uzbūvēti ceļi ir ārkārtīgi sliktas kvalitātes. Tāpat valdības dienestā esošajiem ierēdņiem ilgstoši ir trūcis nepieciešamās kompetences, lai izveidotu ilgtermiņa stratēģiju ceļu kvalitātes nodrošināšanai. Šāda nekompetence liek valstij arī dzīvot ar katastrofāliem deficītiem ceļu uzturēšanas jomā, raksta Surušs. Valdības nespēja ir bijis galvenais iemesls, kāpēc 2012. gadā ASV Starptautiskās attīstības aģentūra pārtrauca savu finansējumu Afganistānas ceļu uzturēšanas pasākumiem, norāda analītiķis.

Vai būtu iespējams šo ceļu kaut kad pabeigt?

Lai gan situācija izskatās visnotaļ dramatiska, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka ASV cenšas atstāt Afganistānas valdībai arī kādu atvadu dāvanu.

Neskatoties uz to, ka ASV stratēģija Afganistānā jau sen ir pārorientējusies vairāk uz teroristu fizisku nogalināšanu un mazāk uz valsts stabilizēšanu, ir sākts dialogs ar «Taliban» vadību, kurš potenciāli varētu rezultēties miera līguma noslēgšanā.

Ja kas tāds notiktu, tas hipotētiski varētu atrisināt daudzas problēmas būvniecībā. Tomēr  «Taliban» vēl arvien nevēlas atzīt, ka ASV atbalstītā valdība būtu leģitīma. Kamēr tas nenotiks, šādas un citas līdzīgas vienošanās turpinās būt bezjēdzīgas.

Vienlaikus miers ir gan ASV, gan arī «Taliban» interesēs. «ASV vēlas izbeigt tās vēsturē ilgāko karu, bet talibi labprāt vēlētos dzīvot nedaudz mierīgāk. Tiem tomēr nepārtraukti ir nepieciešams domāt par to, kā saņemt naudu to darbībām, kā nodrošināt savu karotāju apmācību, un arī nepārtraukti jāsaskaras ar kritušajiem. Viņu mērķis ir politiskās varas iegūšana un noteiktā islāma interpretācijā bāzētas valsts izveide,» intervijā portālam TVNET norāda Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks Māris Andžāns. Pētnieks norāda, ka minētā ceļa pabeigšanu ietekmēs arī Afganistānas nākotnes seja. «Ir skaidrs, ka, noslēdzot miera līgumu, talibiem būtu daudz lielāka teikšana. Iespējams, viņi būtu arī likumīga politiska partija un tiem būtu vietas arī valsts likumdevējā. Tomēr nav skaidrs, kāda tipa valsts tā būtu – noslēgta vai atvērta. Katrā gadījumā apkārt esošajām valstīm būtu interese šādu un citus līdzīgus projektus attīstīt,» saka Andžāns. Īpaši šajā kontekstā izceļoties Ķīna, kura vēlas būvēt transporta koridoru uz Pakistānu. Līdz ar to Afganistāna varētu tikt «pieķerta klāt». Ārvalstu naudai noteikti vēlētos piekļūt arī talibi, jo arī viņi saprot, ka nav iespējams dzīvot tikai no narkotikām, pauž Andžāns.

Tā vien izskatās, ka, neskatoties uz to, kā attīstīsies Afganistānas nākotne, valstij priekšā ir ne mazums izaicinājumu un satricinājumu. Tuvākie gadi mums parādīs, vai patiesi ASV darbs būs bijis vērtīgs, vai arī neskaitāmie iztērētie miljardi un zaudētās karavīru dzīvības kļūs par jauniem pieminekļiem valsts senajā impēriju kapsētā.

Tomēr viens ir skaidrs – Gredzena ceļa pabeigšana sūtītu spēcīgu signālu, ka cerība valstī pastāv un ir iespējama arī dzīve, kurā katru dienu nebūtu jābaidās par dzīvību vai nokļūšanu kādā teroristu midzenī.

Atliek tikai vēlēties, lai kas tāds piepildītos.