Ceturtā nedēļa, latvieši saka: trīs lietas labas lietas, ceturtā no sirds. Nu tad šo nedēļu no sirds pavadīju. Protams, pirmdiena jāsāk ar darbu klubā, jo citādi nemaz nevar. Gatavojos treniņam otrdienā, un tad pēkšņi darbs un dzīve dod savas ievirzes, respektīvi, otrdien darbs līdz 18.00, un tas nozīmē, ka treniņš 17.45 nokavēts. Piedošanu varu lūgt trenerei, bet pati nosvīstu no domas, ka šis ir tas vecais munsturs, kuru gribēju mainīt, lauzt. Tev taču jāstrādā, nav laika sportam...
Mans smadzeņu sports ir teātris, un te paldies kolēģei, draudzenei Solvitai, kura uztur manu treniņa tempu. Dailes teātris, kamerzāle – Pielūdzēja nr. 1. Superīgs materiāls un fantastiska aktierspēle. Kā mums gribētos, lai dzīves stāsts tiktu rakstīts pēc mūsu diktāta! Kad smadzenes trenējas, tad kalorijas lec uz augšu: bruts ir neatņemama sastāvdaļa. Kā citi nodod mēteli garderobē, tā mani jau gaida bruts. Bufetniece ir sena paziņa, jo šis nav pirmais un arī ne pēdējais.
Manuprāt, šīs vaļības ir jāatļaujas, jo tā ir dzīves sastāvdaļa, kura krāšņo un vedina uz citām domām. Teātris pēc būtības ir savedējs: saved cilvēkus, likteņus, stāstus un pārdzīvojumus - gan pozitīvos, gan negatīvos. Kā gribētos, lai pirmo būtu vairāk, bet diemžēl tos grūtāk pārdot.
Trešdien jābūt zālē, un es esmu. Mana pašsajūta ir lieliska, un šī būšana zālē ir nevis piespiedu, bet gan manas pašsajūtas raisīta. Tas ir mans mērķis, lai kluba apmeklējums ir nepieciešamība: kā gaiss, kā ēdiens, kā zināšanas, bez kurām nevar. Ceru, ka četru nedēļu darbs būs vainagojies ar panākumiem, šī būšana sporta klubā ir mana vajadzība. So to speak – a must!
Beidzot ilgi gaidītā ceturtdiena. Sāku domāt, ka tomēr kaut kas nav ar mani kārtībā, jo, redzot treneri Elīnu smaids man raisās 12x4, un man ir nenormāls prieks viņu satikt, dzirdēt un saņemt padomus. Tāda slāpe pēc komunikācijas ar Elīnu.
Dažreiz ir cilvēki, kuri raisa šādu sajūtu, ka gribētos runāties un runāties. Nevaru saprast, vai tās ir paaudzes vai kas cits, bet mēs interesējamies par mākslu, par teātri, par sportu, par dzīvi, tas mūs vieno. Bieži piemin, ka mēs, 50 gadnieki (es vēl gaidu šo ciparu, bet nu ir tuvu, jāsāk mācīties rakstīt) esam zudusī paaudze, jo pirmā izglītība no PSRS un tad katrs sagrābstījis savu otro kaut kur citur, domāšana universāla – spēj pielāgoties, spēj pretoties un spēj iniciēt jaunas domas.
Ja man būtu jāpieņem darbā cilvēki, tad es pirmkārt skatītos uz sievietēm ap 50. Nu tāds potenciāls, ka tik turies: bērni izauguši, pati ar savu domu, māk strādāt un apzinības koeficients ļoti augsts. Plus visu, ko nezina, var un spēj iemācīties. Nu labi, nogāju no azimuta.
Ceturtdienas treniņš kā ierasts, ar iesildīšanos un tad TRX. Superīgi un labi pastrādāts, vismaz tāda sajūta, pametot zāli. Labā ziņa, ka Vingruma klubs ir satikšanās punkts, jo satieku bijušo kolēģi. Prieks, ka vecie kolēģi vēl atceras un mēs sportojam vienā klubā!
Piektdiena paiet telefona sarunās, jo TVNET ir palaidis manu dienasgrāmatu un cilvēki lasa. Man prieks, jo man nebija tādas pārliecības, ka šo sadaļu lasa. Zvanīja tādi, kas gadiem nav to darījuši. Redz, arī Vingruma maratons ir savedējs.
Nu tad neticīgajiem, kuriem šķiet, ka nevar būt tik labi rezultāti: no tā, kam ir ko ņemt, krīt vairāk. Loģiski! Tagad pēc pirmā mēneša sāksies reālā cīņa, jo nu vairs ar vieglu apmānu – neēst (lasi nerīt) kā ierasts, nepietiks.
Otrs, atceramies manu mērķi, kurš mērāms nevis zaudētajos kg (patīkami, bet ne viss), bet gan pašsajūtā, ka varu savu BMI dabūt uz normāla līmeņa, ka savā dienas kārtībā esmu ielikusi sportu un tam ir sava daļa, kuru nevar ne izņemt, ne noņemt. Nenoliedzami mans favorīts ir Vingruma klubs kaut vai tā iemesla dēļ, ka man ir kur likt mašīnu. Bet ak vai, cik daudz vēl labumu šai klubā!
Sestdiena un svētdiena gandrīz kā ierasti, bet šoreiz man ir divi suņi, ar kuriem jāstaigā. Tagad sāku piefiksēt izmaiņas – mani galīgi tas neapgrūtina, man ir viegli un pat nepiespiesti iet pastaigā. Agrāk tas ir bijis kā izaicinājums nr. 1.
Šoreiz sestdienā masāža, un masierīte Aira atrod maģiskos punktus, kur ir sadzīts, bet arī izsakās pozitīvi par izmaiņām. Nu jau vieglāk var tikt klāt, tā Aira par maniem musīšiem.
Neaizmirstiet, ka basketbols ir mana sirdslieta un mana aizraušanās, kuru ilgu laiku esmu atstājusi novārtā. Pateicoties Ilzei, manai draudzenei un krustmeitas mātei, ir iespēja atgriezt šo spēli dzīvē. Svētdien uzmetam pa groziem, jo pirmdien jau gaida spēle, kur galvenais ir pierādīt sev, ka boba nepilnos 50 vēl daudz ko var. Jocīgi kāpēc man kaut kas kādam jāpierāda, bet ļoti gribas, lai tie tur (fig viņ zin, kas tie ir) ierauga, ka mēs varam, ka mums ir iekšā un, galvenais, nāk ārā pareizā vietā un laikā.
Sportosim, skaitīsim kalorijas arī piektajā nedēļā un meklēsim jaunus izaicinājumus.
Ieva
