Prieka dopings

Kad ziemas beigās es sajutos kā balons, no kura pa pusei izplūdis gaiss (enerģija) un tam klāt vēl rēgojās cipars pasē, kur dzimšanas gads (1959) izskatās kā neizbēgams spriedums, tad ir, par ko padomāt... Un šādā eksistenciālas apceres brīdī es atcerējos par kādu vienmēr saulainu būtni – Klintu Barbaku. To pašu, kura Elijas ielas iekšpagalmā ir uzbūvējusi jaudīgu karaļvalsti – Vingruma klubu. Tas patiesi ir kļuvis par klubu cilvēkiem, kuri nāk ne tikai uz dažādām fitnesa, veselības un skaistumkopšanas programmām, te gadu gaitā ir izveidojies savs draugu tusiņš, te ir vieta, kur speciālisti vienmēr atbalstīs ar padomu.

Mana eksperimenta moto ir kā dziesmā – vai tu mani mīlēsi, kad man vairs nebūs 16, proti, vai ir iespējamas tādas pašas auguma aprises, svars un spars arī 60 gadu vecumā.

Un tā nu es gar maliņu pievienojos Vingruma maratona komandai, jo zinu, ka viens nav karotājs. Uz starta līnijas marta sākumā nostājās skaisti apaļīgas būtnes, kur viena vēlas būt slaida līgava, cita atgūt savu manekenes augumu. Vēl kāda, kas ik dienu uz saviem pleciem nes tikpat smagu otru „es”, beidzot nolēmusi atvadīties no sava dubultnieka. Savukārt kāda mīlīga blondīne grib visai biezo tauku mētelīti nomainīt pret ko vasarīgi vieglāku.

Atpakaļ nākotnē

Kā zināt, ar labiem nodomiem bieži vien ceļš aizved pretējā virzienā. Bet, ja izvēlas īsto pavadoni, tad cerības ir! Vingruma klubā mans guru ir Normunds Rozenšteins, ar kuru, kā izrādās, savulaik kopā trenējāmies vieglatlētikā. (Sajūta kā laika mašīnā – eh, skaistā jaunība, sapņi par rekordiem, tikai nevar saprast, kāpēc tam foršajam puisim ir sirmi mati?) Normunda arsenālā ir ne tikai viņa profesionālās zināšanas, bet arī tā saucamie gudrie svari, kas izvērtē dažādus ķermeņa parametrus.

Mana starta pozīcija, par laimi, nav slikta. Jānomet trīs kilogrami un jāatgūst muskuļu tonuss, bet pats galvenais – jāiztaisno sakumpusī mugura.

„Šausmas, ko tu ar sevi es izdarījusi, kūkums kā raganai,” Normunds nespēj vien rimties. „Darbs pie datora nav attaisnojums. Bet nebēdā, esmu ticis galā arī ar smagākiem gadījumiem. Lūk, vingrojumu plāns un programma.”

Te vēlos pavisam nopietni uzrunāt visus tos gudriniekus, kuriem ir bijusi kāda sporta pieredze un kuri uzskata, ka gan jau paši zinās, ko darīt trenažieru zālē. Nepareizi izvēlēti rīki, pat kāju vai roku attāluma pozīcija, pauzes starp vingrojumiem, secība un vēl virkne it kā šķietamu sīkumu noteiks, vai šīs nodarbības ar laiku neradīs nopietnu kaitējumu jūsu veselībai.

Labsajūtas trešā acs

Mana programma izskatās visai vienkārša – aktīva staigāšana, viegls riksis uz trenažiera ar mainīgu ātruma režīmu, stiepšanās un trenažieri, kur katrs pa savam taisno muguru, nostiprinot un padarot vingrākus muskuļus.

Jāatzīst, ka nodarbības laikā jūtos kā vintāžas auto Monako trasē, kuram ik pa laikam kāda detaļa iesprūst un pa ceļam jāpielabo. Bet, kad beidzot finišs, – kaut kas neticams: nogurums minimāls un kā atsvaidzinoša dušas šalts visā ķermenī ielīst kas līdzīgs prieka enerģijai.

Runa nav par tādu ruksisku prieku, ka beidzot mokas galā, bet tādu teju vai dievišķu enerģiju, kas piepilda ik šūnu. Sajūta, it kā atveras tā saucamā trešā acs un tu redzi visu spožāk un saprotošāk. Iedomājos, ka dažs labs teiks: „Nu gan jums problēmas – liekais svars, bailes no vecuma.” Te vietā atgādināt teicienu – ja gribi pārveidot pasauli, sāc ar sevi! Nu tad, lūk, ar ko mēs tur Vingruma klubā nodarbojamies – ar pasaules pārveidošanu, kuru piepildām ar mūsu mazo uzvaru prieku!

P.S. Lai arī mana mugura vēl joprojām nez kāpēc uzmet kūkumu, gaita toties ir kļuvusi staltāka un krūtis kā zvirbuļi pavasarī lepni izriež knābīšus. Bet par to, kāds izskatās neatvairāmais Saldumu velniņš, kas pusnaktī ielien tavā guļamistabā, – par to nākamreiz.