Helsisms - grūti diagnosticējama psihiska slimība
Kas tas ir?

FOTO: pexels.com

Kustīgs dzīvesveids, rūpes par sevi, sabalansēts uzturs - neviens neapšauba, ka šīs veselību veicinošās aktivitātes ir apsveicamas, tomēr nereti vērojama tendence pārspīlēt. To saista ar helsisma jēdzienu, kas no vienas puses ir veselības kā vērtības apzināšanās, bet no otras puses - krišana galējībās, robežojoties ar tādu psihisko saslimšanu veidu kā procesu atkarība.

“Helsisms ir duāls jēdziens, un tā ēnas puse ir pārspīlēta koncentrēšanās uz veselīgumu," iesāk  Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrības veselības institūta vadošā pētniece Anda Ķīvīte-Urtāne. "Pēc būtības tā ir atkarība no dažādiem procesiem, piemēram, atkarība no veselīga ēdiena jeb ortoreksija, vai arī pārspīlēta tieksme veidot izteiktu muskuļu masu jeb dismorfija. Vēl var minēt sauļošanās, dejošanas, mācīšanās atkarības - it kā labas lietas, kas kļūst bīstamas, ja tās pārspīlē."

 Pētnieki helsismam pievērsušies salīdzinoši nesen, un šeit paveras saistošs darba lauks gan diagnostikas, gan ārstniecības jomā. Pagaidām nav arī vienotības pētnieku vidū, vai helsisms ir procesu atkarība, kognitīvi traucējumi vai impulsu kontroles traucējumi.

Runājot par to, kam ir lielāks risks krist helsisma galējībās, Ķīvīte-Urtāne norāda - pētījumi liecina, ka ortoreksija ir izplatītāka starp vegāniem un veģetāriešiem, nevis visēdājiem, savukārt muskuļu dismorfija vairāk raksturīga vīriešiem un militārpersonām.

Starptautiskos pētījumos secināts, ka tieksme pārspīlēt ar veselīgumu var skart 2 - 2,5% iedzīvotāju.

Izteiktāk tas raksturīgs augstas labklājības valstīm, bet arī Latvijā šī tendence kļūst populārāka.

“Publiskajā telpā arvien biežāk parādās ziņas par veselīguma saistību ar veiksmīgu un laimīgu dzīvi. Ir labi, ja cilvēki pievērš uzmanību savai veselībai, bet netrūkst piemēru otrai galējībai, piemēram - tu neesi īsti labs un veiksmīgs, ja sestdien 7.00 Facebook nav Tavas pašbildes no svaru zāles.”

Helsisms ir psihiskās veselības problēma, kuru ir grūti diagnosticēt, jo nav precīzu mērinstrumentu. A. Ķīvīte-Urtāne uzsver: “Tāpat kā citas psihiskas saslimšanas, helsismu varētu diagnosticēt ar validētu jautājumu komplektu, bet, kamēr vēl nav vispārpieņemtas metodikas, sarkanās robežlīnijas varam nospraust, vadoties pēc sešiem atkarības simptomiem. Uztraukumam ir pamats, ja cilvēkam sākas pārņemtība ar kādu procesu (konkrētais paradums kļūst par nozīmīgāko dzīvē), ja vērojamas garastāvokļa izmaiņas, ja paradums jāpraktizē arvien lielākos apmēros, lai gūtu apmierinājumu, ja sākas abstinences simptomi - nepatīkamas sajūtas vai fizikas izpausmes (svīšana, drebuļi), ja rodas konfliktsituācijas starp apkārtējiem un atkarīgo personu, kā arī iekšējs konflikts, un ja vērojama tendence atgriezties pie paraduma praktizēšanas pēc atturības periodiem.”

Kā ar jebkuru psihiskās veselības problēmu, arī ar helsismu ir jāvēršas pēc palīdzības pie narkologa, psihologa, psihoterapeita vai psihiatra.

“Atkarības veidojas pakāpeniski un, lai nenonāktu procesu atkarībās, pilnīgi drošas receptes nav. Jādzīvo sabalansēta dzīve bez pārspīlējumiem, jāseko veselajam saprātam un jādomā kritiski.” Pretējā gadījumā kaitējums var rasties gan cilvēka fiziskajai, gan psihiskajai un sociālajai veselībai jeb labklājībai.

Par helsisma bīstamo pusi stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrības veselības institūta vadošā pētniece Anda Ķīvīte-Urtāne

Uz augšu