Tekstu var vizualizēt. Tas palīdz to labāk saprast un atcerēties. Pētījumi rāda, ka vizualizēt izlasīto, izmantojot kādu no skolotāja piedāvātajiem grafiskajiem paņēmieniem, īpaši svarīgi ir zēniem.
Traucēt var steiga, vēlme daudz apgūt. Nevar attīstīt skolēnu prasmi padziļināti, kritiski uztvert un izvērtēt tekstu, ja skolotājs grib, lai skolēni izlasa daudzus tekstus. Mazāk, pamatīgāk noteikti nozīmē labāk! Piemēram, ja skolēniem jānosaka galvenā doma, tad pirms tam jādod uzdevums, kas prasa veidot iemaņas – kā noteikt galveno domu. Ko nozīmē veikt piezīmes par tekstu? Turklāt jau no pirmajām klasēm jādod šādi uzdevumi, jābūt vismaz trim pirmsuzdevumiem, kas vedina un māca, kā to izdarīt.
Lasītprieku nevar iemācīt, liekot lasīt skolēniem netīkamus darbus, tāpēc liela vērība jāpievērš skolēnu ieinteresēšanai, un to var panākt tikai ar bērniem un jauniešiem saistošiem tekstiem, lai veidotos sasaiste ar viņu pieredzi. Te sava loma ir ne tikai mūsu klasiskajai literatūrai, bet arī mūsdienu autoru darbiem. Tādu skolā ir par maz. Kāpēc mēs tā cienām klasisko literatūru un negribam no tās atteikties? Tajā tiešām ir nepārejošas vērtības. Bet tādas ir arī mūsdienu autoru darbos – Ingas Ābeles, Andras Manfeldes, Andras Neiburgas u. c. darbos, un tās ir ietērptas jauniešiem saprotamākos kontekstos. Mērķis taču ir, lai bērni un jaunieši vispār lasītu! Skolēni jāmāca reflektēt, kāpēc viņi lasa, piemēram, “Grega dienasgrāmatas”. Ja viņi māk to pamatot, tad ir labi. Es kā skolotājs varu izmantot viņu pamatojumu un meklēt piemērotākus tekstus lasītprasmes attīstīšanai.
Lielisks paņēmiens ir piedāvāt strādāt ar perspektīvu maiņu, uz teksta bāzes dodot šāda tipa uzdevumus. Piemēram, 18. gs. vācu mācītājs Blaufūss raksta par Vidzemes latviešiem un viņu valodu. Kā par to rakstītu 21. gs. vācu mācītājs? Un kā to 18. gs. darītu latviešu mācītājs? Un ja būtu rakstījusi sieviete? Tā var strādāt ar daudziem tekstiem. Perspektīvu maiņa liek lasītājam iedziļināties tekstā un veidot dažādus pavedienus ar jau zināmo, ar savu pieredzi. Manuprāt, perspektīvas maiņas paņēmiens vairāk jāiekļauj mācību saturā.
Plašākā izglītības filozofijas kontekstā skolotājam der dažreiz atklāt skolēniem sevi kā personību, dalīties savā darbā, tā procesā. Atklāt, kā pieaugušais strādā ar tekstu, kā mainījis paņēmienus, ar savu paraugu iedrošinot skolēnus. Jāatceras, ka lasītprasme ir tā, kas nodrošina labāku tekstveidi, vai vajadzēs rakstīt pārspriedumu, rakstu žurnālam vai motivācijas vēstuli.
Kā vecāki var sekmēt bērnu lasītprasmi?
Vecāki ir atbildīgi jau no bērna piedzimšanas brīža, pat vēl ātrāk. Izglītības sistēmas uzdevums ir iemācīt bērnu lasīt, bet tā nevar uzņemties atbildību pa lasīšanu kā paradumu. Ir pētījumi, kas apliecina, ka bērns jau mātes klēpī dzird to, ka mamma klausās, jūt viņas emocijas, kas saistās arī ar to, ko viņa lasa. Vecāku uzdevums ir noskaidrot, kas viņu bērnus aizrauj, jo katram tas ir atšķirīgi, un līdz pat divpadsmit gadu vecumam ir jālasa priekšā. Uzburot dažādas ainas, bērns jāaizrauj, tad maz pamazām bērns iemīlēs lasīšanu. Skolotājam, mācot 30 bērnus klasē, ir daudz grūtāk atklāt katra bērna intereses.