Vienmēr saku pieaugušajiem – nenosodiet to, ko jaunietis skatās. Viņš par to nav vainīgs, to piedāvā sociālā vide. Piemēram, jaunietis parāda kādu sūro hip-hopa mākslinieku ar visiem lamuvārdiem par pagalma dzīvi, sišanos. Ja sacīsiet, ka tas ir slikti, tad viņš pateiks, ka viņu nesaprot, un noslēgsies. Tāpēc skolotājam vajag ar interesi paskatīties jaunieša izvēlēto klipu. Jo tas pats hip-hops var būt gan kvalitatīvs, gan nekvalitatīvs, un pieaugušajam jāspēj izvērtēt. Runājot par hip-hopu, derētu atcerēties un nolikt blakus Veidenbaumu. Tas ir tas pats, tikai rakstīts citos laikos, citā izpausmē. Neviens nav vainīgs, ka laiks mainās. Mūsu vecāki tāpat šausminājās par mums, par jauno paaudzi, un viņu vecāki tā teica par viņiem. Tas ir neizbēgami. Tāpēc mums jāieklausās un jācenšas izprast jaunā paaudze. Tas, kas mainās, ir forma. Jā, tagad vide ir demokrātiskāka, atvērtāka gan mūzikā, gan literatūrā, vairs nav cenzūras. Dzeja ar lamuvārdiem var būt gan laba, gan slikta.
Izšķirošais atkal ir vēstījums. Savā ziņā viss ir vienkārši. Ja tu esi tikai huligāns, piemēram, dzejā visus pasūti uz vienu vietu, bet vēstījuma tur nav nekāda, tad tur arī nav nekādas kvalitātes. Bet, ja vēstījums ir, tad arī vislielākā rupjība ir pamatota.
Vēstījums ir jebkura cilvēka vēlme izteikt kādu problemātiku, paust kādas vērtības, tēmas, par kurām domāt. Vēstījuma apakšā ir spēcīga motivācija, doma, ko grib pateikt. Vēstījumam jābūt pozitīvam, humānam, vērtīgam.
Ko svarīgi ir mācīt skolēniem dažādos vecumposmos?
Bērns teātrī var nospēlēt sevi. Aktieris var izdzīvot daudzu cilvēku dzīves. Skolotājam sākumā bērnam pirmsskolā, sākumskolā un pēc tam jau pamatskolā jāiemāca redzēt, ieraudzīt, atšķirt un nebaidīties atdarināt. Vingrinoties ieraudzīt, pamanīt un saklausīt, bērns iemācās caur sevi iepazīt pasauli. Pēc tam jau viņš sāk skatīties dziļāk, pētīt dabu, gleznas, arī otru cilvēku. Bet, jaunietim attīstoties, nedrīkst pieļaut, ka viņš līdz pat vidusskolas beigām turpina atdarināt. Viņam jāiemācās izdzīvot, reflektēt, analizēt, viņam jāattīsta sava personība, proti, lai viņš nekļūtu par marioneti. Skolotājam nav jaunietis jāieliek rāmī, bet jāveicina tas, lai viņš joprojām būtu kā bērns, tikpat priecīgs, atklāts, godīgs, atvērts, pamazām pieaugot, kļūstot par personību.
Pubertātes vecums arī no teātra viedokļa ir sarežģīts vecums, bet vienlaikus arī pateicīgs. Jaunietim ir daudz kompleksu, un pieaugušajam jāsaprot, ka jaunietis runā tikai par to, cik viss ir slikti, ka viņu neviens nesaprot, nemīl. Jaunietim šis periods jāizdzīvo. Jo viņš to veiksmīgāk izdzīvos, jo būs labāk, jo mazāk problēmu būs pēc tam. Vienpadsmitajā, divpadsmitajā klasē jauniešiem jau jābūt personībām – atbrīvotiem, radošiem, atraktīviem, draudzīgiem, nesamocītiem. Kā vidusskolas beigās var būt veģetatīvā saslimšana un depresija? Bet ir, jo jaunietim ir uzlikta nenormāla atbildība. Pret dzīvi vispār, ar uzdevumiem, kas viņam katrā ziņā jāpaveic. Vecāki nereti mēdz uzkraut smagu nastu – jākļūst par to un to. Ātri jāuzkāpj pa karjeras kāpnēm, divdesmit sešos gados jābūt bagātam. Ar ģimenes dzīvi gan var nesteigties. Tāds modelis ir izveidojies, tas rada spiedienu, jaunietis nobīstas un ievelkas atpakaļ čaulā.
Bet tiešām radoši cilvēki atradīs darbu jebkur. Viņi ir noderīgi, pieprasīti jebkurā jomā. Kultūras akadēmijas studentiem nav katrā ziņā jākļūst par aktieriem vai režisoriem. Viņi varēs sevi prezentēt, varēs būt labi ekonomisti, politiķi utt. Darbs ir tas, kas visu parāda. Ja dara ar prieku, kaut vai izrok bedri, tad pats veikums ir labāks, un arī pašam darītājam ir gandarījums. Jebkurš darbs būtu jādara ar prieku. Domāju, ka tas ir izglītības galvenais uzdevums – atrast, piedāvāt tāda veida mācīšanu, lai bērns mācītos ar prieku.
Teātra māksla ir daļa no Kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslas mācību jomas
Šīs mācību jomas ietvaros skolēns veido izpratni par mākslu un kultūru, praktiski darbojoties, iepazīst mākslas veidus un to izteiksmes līdzekļus, tajos paustās idejas kā autora, laikmeta un kultūras mijiedarbību, kultūru daudzveidību, izpausmes, kultūras mantojumu; iepazīstot sevi, apzinās un izprot piederību tautas, valsts, kopienas kultūrai; piedzīvo jaunrades procesu mūzikā, vizuālajā mākslā, literatūrā, teātra mākslā.
Pēc Skola2030 intervijas ar Elmāru Seņkovu sagatavoja Lauma Laube. Intervijas pilno versiju “No huligānisma līdz mākslai – izšķirošais ir vēstījums” lasiet šeit.
Plašāk par mācību jomām pilnveidotajā mācību saturā uzziniet šeit.