2000. gadu sakumā kompānija kotēja savas akcijas biržās, panākot sava apgrozījuma pieaugumu par 30 un vairāk procentiem gadā. Faktiski ne no kurienes uzradās vācu maksājumu sistēma, kas solīja jauno tehnoloģiju izmantošanu. Stingri noregulētajā Eiropas tirgū, kur toni nosaka ASV un Āzijas kompānijas, tas bija retums. Iespējams, ka tādēļ daudziem gribējās ticēt “Wirecard” veiksmei.
Menedžments, kas iziet sauss no ūdens
“Wirecard” veiksmes stāsta virsotne ir saistāma ar uzņēmuma pievienošanu Vācijas biznesa elitei 2018. gadā. Respektīvi – uzņēmums tika iekļauts Vācijas galvenā biržu indeksa DAX Top 30. Tas bija ļoti simboliski - “Wirecard”, kas savu nākotni koncentrēja uz finanšu tehnoloģiju attīstīšanu, šajā topā izkonkurēja pat otru lielāko Vācijas banku - “Commerzbank”, kas iepriekšējās finanšu krīzes laikā teju bankrotēja (2009. gadā Vācijas valdība pārņēma bankas akcijas, tādējādi glābjot no bankrota. Valsts īpašumā joprojām ir bankas akciju kontrolpakete).
Tomēr ziņas par mahinācijām atskaitēs un citām krāpnieciskām operācijām, kas galu galā noveda pie strauja “Wirecard” bankrota, nav uzskatāmas par negaidītu pārsteigumu. Kompāniju visā tās pastāvēšanas vēsturē ir pavadījuši dažādi skandāli. Pirmais ievērojamais skandāls ir datējams ar 2008. gadu. Toreiz uzņēmuma akcionāri apsūdzēja vadību netīru operāciju veikšanā. Tas izraisīja strauju “Wirecard” akciju vērtības kritumu. Lai arī kompānijas vadība tā arī nespēja atspēkot apsūdzības, menedžmentam tomēr izdevās no situācijas iziet bez problēmām.
Skandāli turpinājās, tomēr ilgāku laiku “Wirecard” kritiķi bija nelieli nozares uzņēmumi. 2016. gadā “Wirecard” atkal tika apsūdzēta par krāpniecību. Maksāšanas sistēmas operatori, kas apkalpoja tādus zināmus uzņēmumus kā KLM, “Qatar Airways”, ”Aldi” un “Lidl”, vienkārši ignorēja apsūdzības: “Apsūdzībām nevarot būt ticams pamats, jo tās izteikusi nevienam nezināma firma “Zatarra Research”.”
“Financial Times” bija taisnība, taču kāpēc citi klusēja?
Tomēr, laikam ejot, arī dažādu prestižu izdevumu žurnālisti sāka pamanīt, ka “Wirecard” finanšu datos ir dažādi neizskaidrojami paradoksi. Tā, piemēram, 2017. gadā “Manager-Magazin” nespēja atrast izskaidrojumu, kādēļ koncernam kopējais balanss sastāda 250 miljonus eiro. “Wirecard” atbildēja, ka “ikvienam tirgus spēlētājam jau sen ir zināma šī situācija”.
Daži kritiķi gadiem ilgi spēja uzņēmumu biedēt ar draudiem par tiesas procesiem, kas spētu atklāt, kā kompānija spēj sasniegt apskaužamus izaugsmes tempus un nozarei netipiski augstu rentabilitāti. Savukārt citus mierināja fakts, ka koncernu gadu no gada veiksmīgi revidēja “Ernst & Young” (EY) - uzņēmums, kas ir viens no četriem lielākajiem auditoriem pasaulē. Lielākā daļa akciju analītiķu ieteica iegādāties “Wirecard” akcijas, jo to vērtība ļoti ātri atkopās pēc katra satricinājuma.
“Atkauties” no apsūdzībām uzņēmumam izdevās veiksmīgi līdz brīdim, kad Vācijas koncernam uzmanību pievērsa laikraksts “Financial Times” - ar jaunām apsūdzībām. Šoreiz gan – uz laikraksta argumentiem reaģēja Vācijas Federālā finanšu sektora uzraudzības iestāde (BaFin), kas pievērsa uzmanību arī auditoriem “Ernst & Young”. Savukārt uzņēmuma atskaišu pārbaudei tika piesaistīta kompānija KPMG. Tā rezultātā tika noskaidrots, ka “Wirecard” vadība no neeksistējošiem bankas kontiem uzņēmuma aktīvos bija novirzījusi 1,9 miljardus eiro, kas vēlāk auditā tika atklāta kā iztrūkums.