Vācijas biznesa vēsturē, protams, ir dažādi krāpniecības un bankrotu piemēri, tomēr “Wirecard” krahs ir unikāls. Tas bija finanšu koncerns, kura akcijas bija kotētas Vācijas vadošajā biržas indeksā DAX 30. Šis uzņēmums reiz bija viens no vērtīgākajiem Vācijā. 2020. gada jūnijā vien dažu dienu laikā šī uzņēmuma akcionāri palika pie sasistas siles. Koncerns, kas nodrošināja tīmekļa maksājumu sistēmu un bija viens no biržas iecienītākajiem uzņēmumiem, patiesībā bija būvēts uz meliem.

Kā varēja gadīties, ka 22 miljardus eiro vērtais uzņēmums pēkšņi sabruka kā kāršu namiņš? Kompānijai ir sava straujo panākumu vēsture, kuros ir bijuši dažādi signāli par to, ka krahs bijis neizbēgams. Šeit pie vainas ir arī fakts, ka auditori, varasiestādes un citas uzraudzības iestādes vienkārši pārāk ilgi ignorēja šos signālus.

“Wirecard” sākums: “pelēkās zonas” karaļi

Kompānija tika dibināta 1999. gadā. Tā savu darbību sāka kā ekvairinga iestāde, nodrošinot starpnieka pakalpojumus starp kredīta un debeta karšu īpašniekiem, bankām un pārdevējiem. Piemēram, pirkumi caur kases termināļiem, kā likums, paredz ekvairingu (iegūšanu). Tomēr “Wirecard” jau sākotnēji koncentrējās, tēlaini izsakoties, uz makšķerēšanu duļķainā ūdenī – uzņēmums palīdzēja veikt maksājumus interneta “pelēkajā zonā”, kurā pieklājīgākas kompānijas nevēlējās iesaistīties, jo daļa maksājumi bija par interneta kazino un pornogrāfijas mājaslapu pakalpojumiem.

2000. gadu sakumā kompānija kotēja savas akcijas biržās, panākot sava apgrozījuma pieaugumu par 30 un vairāk procentiem gadā. Faktiski ne no kurienes uzradās vācu maksājumu sistēma, kas solīja jauno tehnoloģiju izmantošanu. Stingri noregulētajā Eiropas tirgū, kur toni nosaka ASV un Āzijas kompānijas, tas bija retums. Iespējams, ka tādēļ daudziem gribējās ticēt “Wirecard” veiksmei.

Menedžments, kas iziet sauss no ūdens

“Wirecard” veiksmes stāsta virsotne ir saistāma ar uzņēmuma pievienošanu Vācijas biznesa elitei 2018. gadā. Respektīvi – uzņēmums tika iekļauts Vācijas galvenā biržu indeksa DAX Top 30. Tas bija ļoti simboliski - “Wirecard”, kas savu nākotni koncentrēja uz finanšu tehnoloģiju attīstīšanu, šajā topā izkonkurēja pat otru lielāko Vācijas banku - “Commerzbank”, kas iepriekšējās finanšu krīzes laikā teju bankrotēja (2009. gadā Vācijas valdība pārņēma bankas akcijas, tādējādi glābjot no bankrota. Valsts īpašumā joprojām ir bankas akciju kontrolpakete).

Tomēr ziņas par mahinācijām atskaitēs un citām krāpnieciskām operācijām, kas galu galā noveda pie strauja “Wirecard” bankrota, nav uzskatāmas par negaidītu pārsteigumu. Kompāniju visā tās pastāvēšanas vēsturē ir pavadījuši dažādi skandāli. Pirmais ievērojamais skandāls ir datējams ar 2008. gadu. Toreiz uzņēmuma akcionāri apsūdzēja vadību netīru operāciju veikšanā. Tas izraisīja strauju “Wirecard” akciju vērtības kritumu. Lai arī kompānijas vadība tā arī nespēja atspēkot apsūdzības, menedžmentam tomēr izdevās no situācijas iziet bez problēmām.

Skandāli turpinājās, tomēr ilgāku laiku “Wirecard” kritiķi bija nelieli nozares uzņēmumi. 2016. gadā “Wirecard” atkal tika apsūdzēta par krāpniecību. Maksāšanas sistēmas operatori, kas apkalpoja tādus zināmus uzņēmumus kā KLM, “Qatar Airways”, ”Aldi” un “Lidl”, vienkārši ignorēja apsūdzības: “Apsūdzībām nevarot būt ticams pamats, jo tās izteikusi nevienam nezināma firma “Zatarra Research”.”

“Financial Times” bija taisnība, taču kāpēc citi klusēja?

Tomēr, laikam ejot, arī dažādu prestižu izdevumu žurnālisti sāka pamanīt, ka “Wirecard” finanšu datos ir dažādi neizskaidrojami paradoksi. Tā, piemēram, 2017. gadā “Manager-Magazin” nespēja atrast izskaidrojumu, kādēļ koncernam kopējais balanss sastāda 250 miljonus eiro. “Wirecard” atbildēja, ka “ikvienam tirgus spēlētājam jau sen ir zināma šī situācija”.

Daži kritiķi gadiem ilgi spēja uzņēmumu biedēt ar draudiem par tiesas procesiem, kas spētu atklāt, kā kompānija spēj sasniegt apskaužamus izaugsmes tempus un nozarei netipiski augstu rentabilitāti. Savukārt citus mierināja fakts, ka koncernu gadu no gada veiksmīgi revidēja “Ernst & Young” (EY) - uzņēmums, kas ir viens no četriem lielākajiem auditoriem pasaulē. Lielākā daļa akciju analītiķu ieteica iegādāties “Wirecard” akcijas, jo to vērtība ļoti ātri atkopās pēc katra satricinājuma.

“Atkauties” no apsūdzībām uzņēmumam izdevās veiksmīgi līdz brīdim, kad Vācijas koncernam uzmanību pievērsa laikraksts “Financial Times” - ar jaunām apsūdzībām. Šoreiz gan – uz laikraksta argumentiem reaģēja Vācijas Federālā finanšu sektora uzraudzības iestāde (BaFin), kas pievērsa uzmanību arī auditoriem “Ernst & Young”. Savukārt uzņēmuma atskaišu pārbaudei tika piesaistīta kompānija KPMG. Tā rezultātā tika noskaidrots, ka “Wirecard” vadība no neeksistējošiem bankas kontiem uzņēmuma aktīvos bija novirzījusi 1,9 miljardus eiro, kas vēlāk auditā tika atklāta kā iztrūkums.

Mākslīgi uzpūstais burbulis pārsprāga jūnija beigās. Par “Wirecard” krāpnieciskajām operācijām ieinteresējās arī izmeklētāji Vācijā un citās valstīs. Pret kompānijas vadītāju, austrieti Markusu Braunu tika uzsākta krimināllieta. Savukārt direktoru padomes loceklim Janam Marsalekam, kurš tiek uzskatīts par vienu no atslēgas figūrām krāpnieciskajās darbībās, izdevās veiksmīgi noslēpties.

Par viņu “Financial Times” rakstīja, ka Marsaleks Londonas baņķieru aprindās bija zināms kā cilvēks, kas lepojās ar kontaktiem Austrijas slepenajos dienestos un savām zināšanām par indi “Novičok”, kā arī citām detaļām saistībā ar Sergeja un Jūlijas Skripaļu saindēšanas lietu.

Novērotāji: nenostrādāja uzraudzības mehānismi

Pēc šī skandāla kļuva zināmas vairākas nepatīkamas detaļas. Pirmkārt, “Wirecard” rīcībā nebija revolucionāras finanšu tehnoloģijas, jo uzņēmums piedāvāja tirgū jau zināmus risinājumus par daudz zemākām cenām. Zaudējumi veiksmīgi tika slēpti ar dažādu mahināciju palīdzību. Otrkārt, tika noskaidrots, ka regulatorie mehānismi, kam bija jānostrādā saistībā ar krāpšanos, ilgu vienkārši nereaģēja uz notiekošo.

Šodien arī Vācijas “Ernst & Young” pārstāvniecība apstiprina, ka pat ar vislabākajām audita metodēm nebija iespējams atklāt “sarežģītu un viltīgu” krāpniecības shēmu, kurā bija iesaistīti dalībnieki no visas pasaules. Pēc analītiķu domām, “Ernst & Young” “Wirecard” lietas dēļ draud nopietns trieciens reputācijai, kā arī dažādas prasības pret auditoriem, kuri problēmas pamanīja vien pagājušajā gadā.

Tāpat skandāla ēna krīt uz Vācijas regulatoru BaFin. Pēc laikraksta “Frankfurter Allgemaine Sonntagszeitung” rīcībā esošās informācijas, neraugoties uz nopietnajām apsūdzībām, ar “Wirecard” rīcības pārbaudi pēdējos 16 mēnešus nodarbojās tikai viens BaFin darbinieks.

Iestādei, kas situāciju ir saukusi par katastrofālu un apkaunojošu, draud vēl vairāk problēmas, jo ar nepatīkamo situāciju ir jāiepazīstina ne tikai Vācijas parlaments, bet arī Eiropas Komisija. BaFin vadītājs Felikss Hufelds norāda, ka Eiropas reglaments nav pārkāpts un atsaucas uz likumdošanu – uzraudzības iestāde īstenoja kontroli tikai pār koncerna bankas daļu, respektīvi – pār “Wirecard Bank”, bet ne pārējo uzņēmumu. Šobrīd neviens – ne auditori, ne varasiestādes, ne arī regulators neatzīst kļūdas, kuru rezultātā “Wirecard” akcionāri zaudēja vairākus miljardus eiro.