Tiek norādīts, ka pat ja arī “Nord Stream – 2” projekts tiks iesaldēts, Krievijas gāzes uzņēmumam “Gazprom” ir pietiekami daudz iespēju, lai nodrošinātu gāzes piegādes Vācijai esošajā līmenī.

Pēc tam, kad septembra sākumā Vācijas valdība paziņoja par Krievijas nervu aģenta “Novičok” pēdām opozicionāra Alekseja Navaļnija organismā, Eiropas un ASV politiķi atkal sāka runāt par “Nord Stream – 2” projekta nākotni.

Viena no Vācijas partijām pat aicināja valdību nekavējoties iesaldēt projektu, ņemot vērā notiekošo. Līdzīgu aicinājumu pauda arī ASV republikāņu senators Toms Kotons. Savukārt pēc pāris dienām Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss brīdināja, ka atteikšanās no projekta pabeigšanas radīs nopietnas sekas Vācijas biznesam. “Projektā ir iesaistītas vairāk nekā 100 kompānijas no 12 Eiropas valstīm, turklāt vairāk nekā puse no šiem uzņēmumiem ir no Vācijas,” teica Māss.

Savu attieksmi pret “Nord Stream – 2” ne reizi vien ir izteikusi arī kanclere Angela Merkele. Viņa 28. augustā paziņoja par to, ka Vācija neplāno mainīt savu politiku attiecībā pret Krieviju, bet jau 7. septembrī “Bloomberg” ziņoja par to, ka Merkele esot “pārdomājusi par bezierunu atbalstu Krievijas gāzes vadam”. Šie jaunumi nekavējoties atspoguļojās Krievijas naudas tirgū – rublis piedzīvoja kritumu, sasniedzot 90 rubļu par vienu eiro atzīmi.

“Nord Stream – 2” apturēšanu atbalstīja arī ASV prezidents Donalds Tramps. Vēlāk gan Merkele paziņoja, ka viņa negrasās vienatnē lemt par gāzes vada nākotni – tam ir jābūt Eiropas Savienības kopīgajam lēmumam.

Kas ir projekts “Nord Stream – 2”?

Tas ir gāzes vads, kas tiek būvēts Baltijas jūrā no Ustjlugas ostas, un tā galamērķis ir Graifsvalde Vācijā. Gāzes vada garums ir vairāk nekā 1200 kilometru, bet kopējā transportēšanas jauda – 55 miljardi kubikmetru gāzes gadā. Projekta operators ir kompānija “Nord Stream 2 AG”, kas ir “Gazprom” kontrolē. 2017. gadā projekta finansēšanai pievienojās piecas Eiropas kompānijas – ENGIE, OMV, “Royal Dutch Shell”, “Uniper” un “Wintershall”. Kompānijas vienojās par 4,75 miljardu eiro finansējuma piešķiršanu.

Gāzes vada būvniecība sākās 2018. gadā un līdz 2019. gada beigām tika pabeigti 93% no projekta. Tomēr ASV gada beigās ieviesa sankcijas pret “Nord Stream – 2” īstenotājiem ,un tā rezultātā vairāki iesaistītie uzņēmumi izstājās no projekta īstenošanas. Līdz ar to būvniecības darbi tika apturēti.

Kopumā projekta investīcijas sasniedz aptuveni 12 miljardus eiro lielu summu, to vidū astoņi miljardi ir gāzes vada būvniecībai, bet nepilni četri miljardi eiro – gāzes transportēšanai Vācijā un Čehijā. Saistībā ar Navaļnija saindēšanu, projekta īstenošana ir zem jautājuma zīmes.

Eksperti uzskata, ka Vācija joprojām vēlas pabeigt projektu, tomēr – pat ja tas arī neizdosies, kritiskas sekas tam nebūs, tomēr nevar izslēgt dažādas problēmas. Tāpat jāņem vērā, ka pašlaik uz Berlīni tiek izdarīts visai ievērojams ārējais spiediens.

Kādēļ “Nord Stream – 2” ir vajadzīgs Vācijai un Krievijai?

Tiek norādīts, ka “Nord Stream – 2”, tāpat kā jebkuram citam projektam, ir gan ekonomiski, gan politiskie ieguvumi. Komerciālais projekta ieguvums ir saistāms ar to, lai būtu iespējams piegādāt Krievijas gāzi lētāk Eiropai, nekā tranzītā caur Ukrainu. Otrkārt – tiek mazināti tranzīta riski no trešās valsts.

Ja runā par stratēģisko projekta nozīmi, tad tā sākotnējā ideja ir saistāma ar to, ka Ziemeļeiropā krītas dabasgāzes ieguve, un notiek atteikšanās no dažādu spēkstaciju, piemēram, atomelektrostaciju izmantošanas. Tas, savukārt, atbrīvo tirgus nišu, uz kuru tēmē “Gazprom”.

“Projekta sākumā “Gazprom” un citiem tirgus spēlētājiem bija daudz lielāks optimisms saistībā par Krievijas gāzes eksportu, tomēr tagad ir skaidrs, ka diez vai eksporta apjomi pieaugs, jo Eiropa veiksmīgi atrod dažādus alternatīvās enerģijas avotus,” norāda “Fitch” dabas resursu grupas direktors Dmitrijs Marinčenko.

Viņš norāda, ka Vācijai projekts ir interesants tādēļ, ka gāzes vads varētu pildīt svarīgu lomu gāzes piegādēs, ļautu nopelnīt vairāk gāzes tranzīta jomā, un, iespējams, vēl vairāk samazināt gāzes cenu.

Iesaldēšanas sekas

“Gazprom” gāzes maršruti arī bez “Nord Stream – 2” faktiski rada monopolu Eiropas tirgū. 2018. un 2019. gadā Krievijas gāzes eksports bija rekordaugsts – uz ārzemēm tika eksportēti vairāk nekā 200 miljardi kubikmetru gāzes. Tomēr šādam gāzes eksporta apjomam ir pietiekama jau esošā infrastruktūra – “Nord Stream – 1” ar 55 miljardiem kubikmetru gāzes gadā, gāzes vads caur Baltkrieviju “Jamal – Europa” (33 miljardi kubikmetru gadā), “Blue Stream” caur Turciju (18 miljardi kubikmetru gadā), kā arī gāzes vadi caur Ukrainu (vairāk nekā 100 miljardi kubikmetru gadā. Tagad šai infrastruktūrai ir pievienojies gāzes vads “TurkStream” uz Turciju, taču nav zināms, kad no šī gāzes vada sāksies piegādes Eiropai.

Tomēr jau pašlaik projekta iesaldēšana atstāj ietekmi uz “Gazprom” – faktiski visas nepieciešamās investīcijas ir izdarītas, izmaksas ir pagātnē, bet pagaidām nekāda labuma no šī projekta nav, jo tas nav pabeigts.

Uz Vācijas ekonomiku projekta iesaldēšana faktiski nav atstājusi sekas, norāda Marinčenko. “Tāpat Vācijai nav nekādu draudu enerģētiskajai drošībai. Tai jau ir dažādi gāzes piegādātāji, piemēram, sašķidrinātais gāzes terminālis, no kura gāzi iegādājas kaimiņvalstis Nīderlande, Francija un citas. Tāpat Vācija pievēršas atjaunojamajai enerģētikai – kopumā 2019. gadā atjaunojamā enerģētika kopējā enerģijas tirgū sastādīja jau 16%,” norāda eksperts.

Taču ir jautājums, kas notiks ar “Gazprom” partneriem, kas investējuši projektā. Projektā iesaistītie uzņēmumi ENGIE, OMV, “Uniper” un “Wintershall” ir apdrošināti pret politisko risku, tomēr šāda ideja nav atmaksājusies.

“Sliktākajā gadījumā “Gazprom” partneri, kas snieguši savus līdzekļus projekta īstenošanai, izjutīs problēmas ar līdzekļu atgūšanu,” norāda Marinčenko.