Eiropas iespējas gadījumā, ja Krievija pavisam "nogriež" gāzi

FOTO: AFP / Scanpix

Spriedze starp Krieviju un Ukrainu ir radījusi jaunas bažas saistībā ar energoresursu cenām, jo teorētiski pastāv iespēja, ka Krievija varētu vēl vairāk samazināt vai pavisam apturēt gāzes eksportu uz Eiropu. Lai gan ASV ir uzsvērusi saviem Eiropas sabiedrotajiem, ka tā palīdzēs rast alternatīvus enerģijas avotus, rodas jautājums – kādas ir Eiropas opcijas sliktākā scenārija gadījumā?

Aģentūra “Reuters” vēsta, ka ASV varasiestādes ir vērsušās pie Kataras un citiem nozīmīgiem enerģētikas tirgus spēlētājiem, lai noskaidrotu, vai arī šīs valstis noteiks sankcijas pret Krieviju gadījumā, ja tā iebruks Ukrainā. Krievijas gāzes eksporta apjoms uz Eiropu ir ievērojami zemāks nekā citus gadus. Eiropas politiķi norāda, ka Krievija izmanto augstās gāzes cenas, lai piespiestu eiropiešus sākt “Gazprom” būvētā gāzesvada “Nord Stream 2” darbību.

Eiropa no Krievijas saņem aptuveni 35% no saviem gāzes krājumiem. Lielākā daļa gāzes Eiropā tiek importēta no Jamalas-Eiropas gāzesvada, kas ceļā no Krievijas uz Vāciju šķērso Baltkrieviju un Poliju. Tāpat tiek izmantots gāzesvads “Nord Stream 1”, kas pa Baltijas jūru savieno Krieviju un Vāciju, kā arī gāzes vads caur Ukrainu.

Tikmēr Eiropas valstis savieno vairāku gāzesvadu tīkls. Lielākā daļa Eiropas valstu ir radušas alternatīvus enerģijas avotus, tādējādi mazinot savu atkarību no Krievijas gāzes, un pastāv vairāki citi maršruti, kas apiet Ukrainu.

Kopš pagājušā gada Ukraina bija galvenais transporta koridors gāzei, kas tālāk tika novirzīta uz Slovākiju. Tālāk no Slovākijas gāze tiek nogādāta uz Austriju un Itāliju, norāda Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrs (CSIS).

Sankcijas pret Krieviju, ja tā iebruks Ukrainā, ietekmēs ne tikai “Nord Stream 2” likteni, bet arī pārējos gāzesvadus.

“Eiropai rastos lielas grūtības, ja ar sankcijām tā atteiktos no Krievijas gāzes vai arī samazinātu lielāko daļu no gāzes piegādēm,” raksta ING analītiķi.

Kādas ir Eiropas opcijas?

Dažām valstīm ir virkne citas iespējas. Piemēram, Vācija ir lielākā Krievijas gāzes patērētāja. Tomēr tai ir iespēja importēt gāzi no Norvēģijas, Nīderlandes, Lielbritānijas un Dānijas. Norvēģija ir otrs lielākais gāzes piegādātājs Eiropā, un tā jau pašlaik veic piegādes ar pilnu kapacitāti, tāpēc šajā gadījumā runāt par Krievijas gāzes aizstāšanu nevar.

Dienvideiropa gāzi var iegūt, izmantojot Adrijas jūras gāzesvadu, kas savieno Itāliju un Turciju. Kaimiņvalstis, protams, var saņemt gāzi no šī gāzesvada, taču infrastruktūras un citu faktoru dēļ šī gāze izmaksā dārgi.

Tomēr galvenā problēma ir tā, ka pašlaik – ziemas periodā, kad pieprasījums tradicionāli ir visaugstākais, Eiropas gāzes krātuvju līmenis ir zemā līmenī. Tieši tādēļ teorētiski drīzumā varētu tikt izmantota “drošības spilvena gāze” – tā, kas visu laiku krātuvēs tiek glabāta spiediena uzturēšanai un izmantošanai ārkārtas situācijās.

Ilgākā termiņā Eiropas Komisija ir ierosinājusi veidot sistēmu, kas ļautu Eiropas Savienības valstīm kopā iegādāties stratēģiskus gāzes krājumus, kā arī renovēt miljoniem ēku, lai ļautu mazināt CO2 emisijas un padarīt apdzīvotās vietas energoefektīvākas.

Sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) eksports uz Ziemeļrietumeiropu šomēnes ir pieaudzis no ASV, taču – ir būtiski augusi šī gāzes veida cena.

Eiropas Savienības infrastruktūra ļauj apstrādāt lielākus LNG apjomus, tomēr – pastāv ierobežojumi tajā, cik daudz LNG izplatītāji var saražot un transportēt. Jau pašlaik globālā gāzes sašķidrināšanas kapacitāte globālā līmenī ir sasniegusi teju maksimumu.

“Pieņemot, ka šī ziema Eiropā būs ar vidusmēra temperatūrām, LNG imports ļaus Eiropai noturēties bez nopietnām problēmām,” norādīja domnīca “Bruegel”.

Vairākām valstīm ir iespējas “aizlāpīt enerģētikas robus”, iegādājoties gāzi no kaimiņvalstīm, vai arī palielināt enerģijas ieguvi no kodolenerģijas, atjaunīgajiem resursiem, ūdens elektrostacijām vai oglēm. Tomēr valstīs kā Vācija, Beļģija, Francija un Lielbritānija atomelektrostacijas pakāpeniski tiek slēgtas.

Lai sasniegtu klimata mērķus, vairākās Eiropas Savienības valstīs ir slēgtas ar oglēm kurināmās elektrostacijas. Citas valstis savukārt ieņem nogaidošu pozīciju un ir gatavas atjaunot ogļu elektrostaciju darbību, lai “nomierinātu situāciju tirgū”, kur nopietni dominē augstās gāzes cenas.

Iepriekšējās krīzēs valstis faktiski sagatavoja enerģētikas resursu tam, ka varētu būt jādarbojas “taupības režīmā” – ar samazinātu ražošanas apjomu rūpnīcās, kā arī mājsaimniecībās ierobežot enerģijas patēriņu.

Krīzes plānošana

Eiropas Savienībai ir regulējumi, kā rīkoties gāzes piegāžu pārrāvuma gadījumā. Regulas paredz trīs krīzes līmeņus: agrīno brīdināšanu, trauksmi un ārkārtas situāciju. Katrai Eiropas Savienības dalībvalstij ir jābūt pieejamam konkrētam plānām, kā rīkoties jebkurā no trim situācijām un preventīvi novērst krīzi.

Pirmie divi līmeņi paredz tirgū bāzētu rīcību. Piemēram, nosakot prasības tirgotājiem un piegādātājiem sniegt alternatīvus piegādes avotus. Ārkārtas situācijā valdības var iejaukties, lai gāzes piegāde notiktu mājsaimniecībām un nepieciešamāko pakalpojumu sniedzējiem. Tas nozīmē, ka, piemēram, ražošanas uzņēmumiem enerģijas gūšanā ir jāizmanto citi resursi, piemēram, degviela, pretējā gadījumā ir jāslēdz ražošana.

Eiropas Savienības regulas paredz arī solidaritātes principu, kas pieprasa valstīm ar lielākiem gāzes krājumiem palīdzēt ārkārtas situācijā valstīm, kurās šāda situācija ir izveidojusies, pretī par to saņemot kompensāciju no valsts, kas pieprasījusi palīdzību.

Nīderlandes valdība ceturtdien paziņoja, ka tiksies ar industriālās gāzes lietotājiem, lai izstrādātu “scenārijam X stundā”, ņemot vērā arvien pieaugošo spriedzi starp Krieviju, Ukrainu un Rietumvalstīm.

Vai Eiropā ir bijusi situācija, kad gāzes piegādes ir pārtrauktas?

Pēdējo 15 gadu laikā starp Krieviju un Ukrainu ir bijuši vairāki konflikti saistībā ar gāzi, taču tas bijis cenu dēļ. 2006. gadā “Gazprom” uz vienu dienu pārtrauca piegādes Ukrainai, taču 2008.-09. gada ziemā Krievijas gāzes piegādes bija ievērojami kavētas visā Eiropā.

2014. gadā Krievija vispār pārtrauca gāzes piegādi Ukrainai, un tas notika pēc Krimas aneksijas. 2015. gadā Ukraina pārtrauca iegādāties Krievijas gāzi. Ukraina ir mazinājusi atkarību Krievijas gāzes tiešā eksporta. Pašlaik Ukraina izmanto reverso mehānismu – caur tās teritoriju gāze tiek piegādāta Eiropas Savienībai, bet Ukraina šo pašu gāzi iegādājas un iegūst jau no Eiropas.

Tomēr pagaidām līdz šim nav bijis gadījums, kad Eiropa vispār būtu palikusi bez gāzes. Domājams, ka arī šoreiz izdosies rast kādu risinājumu šai problēmai.

Uz augšu
Back