Pagājušajā piektdienā notikušajā Krievijas Valsts domes ārkārtas sēdē līdzšinējais valsts rūpniecības ministrs Deniss Manturovs tika nozīmēts par vicepremjeru. Šāds solis, kremļaprāt, ir ļoti svarīgs importa aizvietošanas veicināšanai, kas ir bezgalīgs process, par ko totalitārajā kaimiņvalstī aktīvi runā jau kopš 2014. gada. Ko šajā laikā ir izdevies sasniegt?
Līdz Krimas okupācijai un konflikta sākumam ar Rietumvalstīm importa aizstāšanas tēma Krievijas politikā tika pacelta atkarībā no situācijas, un galvenokārt tika runāts kontekstā ar lauksaimniecību. Arī Krievijas diktators Vladimirs Putins par importa aizvietošanu runāja salīdzinoši reti. Laika posmā no 2004. līdz 2014. gadam Kremļa mājaslapā vārdu savienojums “importa aizvietošana” parādījās vien 35 reizes, un nevienā gadījumā tā nav galvenā tēma.
Turklāt Putins šajos gados skeptiski izteicās par importa aizstāšanu. “Mēs runājam, ka viens no ražošanas modernizācijas modernizācijas uzdevumiem ir importa aizstāšana. Domāju, ka galvenajam kritērijam ir jābūt citam, ne importa aizstāšanai, jo mums ir jākoncentrējas uz konkurētspējīgas produkcijas ražošanu,” 2007. gadā teica Putins Valsts domes sēdē.
Viss mainījās 2014.-15. gadā, kad pret Krieviju tika ieviestas sankcijas saistībā ar Krimas aneksiju. 2014. gada aprīlī Krievijas valdība pirmo reizi iekļāva importa aizstāšanu ražošanas attīstības programmā. Mēnesi vēlāk importa aizvietošana kļuva par vienu no galvenajām prioritātēm, ko Putins izvirzīja valdībai. Turklāt Putins Sanktpēterburgas ekonomikas forumā paziņoja, ka “importa aizvietošana ir viens no astoņiem svarīgākajiem uzdevumiem ekonomikas attīstībai, kas ļaus atgriezt tirgu vietējiem ražotājiem”.
Toreizējais premjerministrs Dmitrijs Medvedevs radīja īpašu importa aizvietošanas komisiju (kas viņa pēcteča Mihaila Mišustina laikā kopā nav sanākusi). Medvedevs paziņoja, ka importa daļa ir ļoti augsta stratēģiski svarīgākajās ražošanas nozarēs, piemēram, aviobūves nozarē, kur tiek importēti ap 70% izejvielu un tehnoloģiju.
Vēlāk tika izstrādātas un apstiprinātas vairāk nekā 20 importa aizstāšanas programmas, kas paredzēja līdz 2021. gadam strauji mazināt importa daļu stratēģiski svarīgākajās ražošanas nozarēs.
Turklāt importa aizstāšanai Krievijas valdība iedalīja vairāk nekā trīs triljonus rubļu (aptuveni 52 miljardus eiro pēc pašreizējā kursa).
Tomēr – kā veicies ar šo programmu ieviešanu, nav īsti skaidrs. 2019. gada 10. decembrī Medvedevs, kurš tajā laikā pavadīja pēdējos mēnešus premjera amatā, paziņoja, ka visveiksmīgāk Krievijas ražošana darbojas pārtikas un tās pārstrādes jomā, tāpat tirgus daļu no 10% līdz 30% izdevās palielināt mašīnbūves, radioelektronikas, mežsaimniecības un ķīmiskās rūpniecības jomām. Teju nedēļu vēlāk Rūpniecības un tirdzniecības ministrija tā vietā, lai atklātu, kā veicies ar importa ieviešanas programmām, paziņoja, ka līdz 2024. gadam tiks īstenota eksporta veicināšanas programma. Kopš tā laika par importa aizvietošanas veiksmēm un neveiksmēm datu nav.
Krievijas ekonomikā nav vienotas un efektīvas metodoloģijas, kas ļautu novērtēt importa aizvietošanu. Šādu vērtējumu ik pa laikam sniedz Makroekonomikas analīzes un īslaicīgo prognožu centrs (CMAKP). Šī iestāde vērtē katras nozares rādītājus attiecībā pret importu un pievienoto vērtību. Šāda pieeja ļauj tikt pie rādītāja, kas ļauj atspoguļot importa aizvietošanu neatkarīgi no rubļa kursa un Krievijas iedzīvotāju pirktspējas, medijam “The Bell” skaidroja CMAKP pārstāvis Vladimirs Saļņikovs.
Pēdējo reizi CMAKP kopējo importa aizvietošanas novērtējumu publiskoja 2019. gadā. Tiek norādīts, ka pēdējo gadu laikā īsta progresa importa aizvietošanā nav bijis. Kā uzsvēra Saļņikovs – par importa aizvietošanu ar pārliecību var runāt tikai kontekstā ar pārstrādes rūpniecību (bet ne par ekonomiku kopumā), un tāpat – īsā periodā (2014.-15. gadā). Turklāt – no 2015. līdz 2019. gadam importa attiecība pret pievienoto vērtība faktiski bija nemainīga.
Pie līdzīgiem secinājumiem nonākuši arī Gaidara institūta eksperti. No 2014. līdz 2018. gadam viņi regulāri aptaujājuši ražošanas uzņēmumus par importa rādītājiem. No 2015. gada vidus līdz 2018. gada beigām uzņēmumu daļa, kas plānoja vai jau īstenoja importa aizvietošanas politiku, samazinājās trīs reizes – līdz 10% aptaujāto.
“Importa aizvietošanas mērogs nebija liels, bet ar laiku šī politika sāka buksēt,” 2019. gada beigās sacīja Gaidara institūta pārstāvis Sergejs Cuhlo. 2019. gadā monitorings tika izbeigts “saistībā ar skaidras ainas iegūšanu un ilūziju sagrūšanu”.
“Lielā mērā importa aizvietošanas tendences pēdējo divu gadu laikā bija saistāmas ar konkurētspējas palielināšanu vietējos uzņēmumos lauksaimniecības nozarē, kam tika piešķirts valsts atbalsts, tāpat arī ķīmijas rūpniecībā, kur uzņēmumi faktiski paši tika galā. Valsts spēlēja izšķirošo lomu importa aizstāšanā militārās ražošanas un ar to saistītajās nozarēs,” sacīja Saļņikovs.
Pēc kara Ukrainā sākuma CMAKP izvērtēja, cik liela ir importa daļa no valstīm, ko Krievijas valdība atzina par “nedraudzīgām”. “Nedraudzīgā importa” daļa farmācijas nozarē bija 48,2%, ķīmisko vielu un produktu jomā – 44,7%, bet transporta nozarē – 32,2%.
Ir arī segmenti, kur importa daļa maz atšķiras no Medvedeva 2015. gadā nosauktajiem rādītājiem. Tā, piemēram, Krievijas radioelektronikas nozarē vietējie ražojumi ir vien 12%, aprīkojums bērnu pārtikas ražošanai – 3%, bet automātisko ātrumkārbu jomā – 0%.
Tieši imports visus pēdējos gadus Krievijas ekonomikai ir sniedzis izaugsmes resursus – gan “kvalitatīvus” (patēriņa preces ilgtermiņa lietošanai, mūsdienīgi medikamenti, virkne tehnoloģiskā aprīkojuma un izejvielas, utt.), gan arī “lētus” (virkne apģērbu, pārtikas izejvielu, ātrās ēdināšanas nozare, utt.), savā ziņojumā rakstīja CMAKP vadītājs Dmitrijs Belousovs.
Belousovs uzsver, ka “importa aizvietošana” būtiski atšķiras trijās kategorijās. “Vienkāršā importa aizvietošana” neprasa nozīmīgas investīcijas, un tā sākotnēji parādījās lauksaimniecībā. Vēlāk tika ieviesta “importa aizvietošana drošības dēļ” (militāri rūpnieciskā joma un farmācija), un visbeidzot – “importa aizvietošana konkurētspējas radīšanai”, kas paredzēja pāreju no gatavo preču importa uz to ražošanu un piedāvāšanu eksportam.
Tomēr pēdējā un vissvarīgākā kategorija ir saistāma ar paradoksu – tā bija ļoti spēcīgi atkarīga no importa.
“Masveidīgs imports, kas garantē skaidrību preču un vietējo ražojumu iekārtu lietotājiem, ir galvenais nosacījums arī eksportam.
Tā rezultātā importa aizvietošanas laikā tehnoloģiskā atkarība Krievijas ekonomikā gan iekšējos, gan ārējos tirgos pieauga, tādējādi bija nepieciešams vairāk importēt izejvielas,” skaidroja Belousovs.
Ekonomikas nozarēs, kuras ir vērstas uz eksportu, stabili auga vien naftas ieguves un pārstrādes nozare (kurā imports sastāda 5-10%). Metalurģija, kokapstrādes rūpniecība un mašīnbūves joma, farmācija un veselības aprūpe no importa ir ievērojami vairāk atkarīgas.
Mēreni konkurētspējīgas ir lauksaimniecība, pārtikas pārstrādes joma, būvmateriālu būvniecība, kuģubūve un dzelzceļa tehnikas ražošanas nozares, taču tās galvenokārt ir orientētas iekšējam tirgum.
Visvairāk no importa ir atkarīgas ekonomikai ļoti svarīgās nozares – autotransporta, elektronikas, IT, derīgo izrakteņu ieguves pakalpojumu jomas. Izejvielu trūkums rada inflācijas pieauguma riskus.
Krievijas Centrālā banka, gan nenorādot konkrētus skaitļus uzsver, ka šajās jomās atkarība no importa nav liela. Lielākās problēmas gan ir ar investīciju piesaisti – no tām atkarība, ļoti iespējams, ir lielāka nekā ražošanas sektoros, taču analītiķi pagaidām vēl nav novērtējuši investīciju trūkuma sekas.
