24. augusts Ukrainā ir Neatkarības diena, kas šogad pavadīta kara zīmē – tieši pirms pusgada Krievija sāka noziedzīgo iebrukumu kaimiņvalstī. Galvaspilsētā Kijivā cilvēki mācās dzīvot no jauna – “jaunā normālajā” situācijā, kad regulāri skan gaisa trauksmes sirēnas, raksta “Financial Times” žurnālists Mehuls Srivastava.
Trīs mēnešus pēc traumas gūšanas frontē Austrumukrainā, Serhijs Dzjubanovskis kopā ar desmit centimetrus lielo metāla gabalu, kas izņemts no viņa rokas, devās uz ballīti.
41 gadu vecais Dzjubanovskis ir atvēris “pagrīdes” tehnomūzikas klubu “Closer”, tajā pašā laikā atminoties par karā gūto traumu. Klubā spēlēja dīdžejs, un tajā dejoja arī meitenes – netika smādēts arī alus, kuru dzēra kluba apmeklētāji, bet gaisā bija jūtama neliela zālītes smarža.
Dzjubanovskis saka, ka karš vienmēr šķita kaut kas tāls, bet tad viss mainījās burtiski vienā mirklī.
“Karš ir sliktākā lieta, kas ar mani jebkad dzīvē notikusi. Es nevienu nenosodu, ka ir vēlme izklaidēties un priecāties, taču mums visiem ir smagi.
Iespējams, kādreiz kāds man pateiks paldies,” teica Dzjubanovskis.
Kijivā, ja neskaita regulāras gaisa trauksmes sirēnas, ir atgriezusies sajūta, ka “karš ir kaut kur tālu prom”. Tā tas nebija pavasara sākumā, jo martā Kijiva bija viens no galvenajiem Krievijas karaspēka mērķiem. Turklāt uz pilsētu bija devies vairākus desmitus kilometru garš militārais konvojs, kurš gan savu mērķi nesasniedza. Ukrainas aizstāvjiem padzenot okupantu spēkus no galvaspilsētas pievārtes, dzīve pilsētā atgriezās līdz pārsteidzošai normalitātei.
24. augusts iezīmēja tieši pusgadu kopš Krievijas invāzijas sākuma, Kijivas iedzīvotāji atminas “pelēko zonu”, kādā dzīvojuši kara sākumā, spilgti nodalot dzīvi pirms – mierā, un dzīvi pēc – “kad dejot tad, kad ir iespējams, un raudāt tad, kad tas vajadzīgs”.
Ja neskaita biežās gaisa trauksmes sirēnas, stingru komandantstundu un kontrolpunktus, pilsētā ir vien dažas liecības par to, ka šī ir galvaspilsēta valstij, kas tiešā veidā karo ar Krieviju. Vairāk nekā puse no tiem cilvēkiem, kas kara pirmajās dienās aizbēga no Kijivas, nu ir atgriezušies, norāda vietējās varasiestādes. Atgriezušās ir vairāki desmiti tūkstošu jaunu sieviešu, kuras ilgu laiku pavadīja šķirti no saviem partneriem, jo Ukrainas valdība liedza izbraukt no valsts vīriešiem vecumā no 18 līdz 60 gadiem.
Tagad restorāni un bāri ir pilni. Koncerti Kijivā ir izpārdoti, bet vietējo iedzīvotāju vidū ir atgriezusies arī romantika.
Ukrainas karaspēkam ir izdevies atspiest frontes līniju vairāku simtu kilometru attālumā no Kijivas uz austrumiem, kur joprojām notiek niknākās cīņas, Krievijas spēkiem barbariski iznīcinot Ukrainas apdzīvotās vietas, bet Ukrainas spēkiem ļoti koncentrēti un precīzi dodot triecienus Krievijas apgādei un morālei.
Gaisa trauksmes sirēnas, kas šajā rakstā tiek pieminētas ne reizi vien, ir kļuvušas gluži kā ieradums – vien retais dodas uz patvertnēm, jo ir pagājušas vairākas nedēļas, kopš Kijivu reāli skāris raķešu trieciens.
Tas, kas nav pateikts, – pār vietējiem iedzīvotājiem nāk apziņa, ka valstij ir jāgatavojas ilgam karam. “Gluži kā Izraēlai,” teica viens no Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska padomniekiem. Līdz ar šo atziņu daudzu iedzīvotāju vidū veidojas vainas apziņa – no vienas puses, ir iespēja dzīvot teju normālu dzīvi, kamēr tās pašas valsts robežās ir frontes līnija, kur dzīvību zaudē desmitiem jaunu vīriešu.
“Arī šeit ir karš – vien 150 kilometrus uz ziemeļiem no šejienes ir robeža, un aiz tās – Baltkrievijas gaisa bāzes,” saka neliela apģērbu veikaliņa vadītāja Darja Zukermana.
“Ir bezjēdzīgi meklēt kādas dumjas klišejas, lai aprakstītu to, kādas ir sajūtas. Tas [darbs] ir kā domu novēršana no gaisa trauksmes sirēnām, no kara, no visām pārējām nepatikšanām.”
Staigājot pa Kijivas ielām, karš par sevi atgādina veidos, par kādiem sākumā nemaz nav iespējams iedomāties. Kādā bārā ir iespējams redzēt kolekciju no elektronisko cigarešu kastītēm, kas tiks pārveidotas par enerģijas avotu bezpilota lidaparātiem. Dīdžeju dziesmu sarakstos – dziesmas par karu, piemēram, par Azovas jūru, kas zaudēta Krievijai. Bet pilsētas galvenā iela – Hreščatiks ir vieta, kur izvietota Krievijas militārā tehnika. Tiesa gan – iznīcināta un nelietojama. Kā atgādinājums, ka Krievija vēlējās tieši šajā vietā īstenot militāro parādi, bet – tas neizdevās. Tāpat iznīcinātā tehnika ir kā fons “Instagram” publicētiem selfijiem.
Teju katrs pilsētas iedzīvotājs izjūt zināmu vainas apziņu, taču saprot, ka ir nepieciešams meklēt kādu prieka avotu drūmajos laikos.
“Viņi cīnās, lai mēs šeit varam dzīvot. Varbūt kāds no viņiem uzskata, ka tas nav pareizi, bet es dzīvoju savu dzīvi tā, it kā rītdiena būtu pēdējā mana dzīves diena,”
saka māksliniece Nika Kuzņecova, uz kuras rokassomiņas ir uzlīme ar uzrakstu “Rusofobija”. Viņa piebilst, ka tā dzīvo visi ukraiņi.
Klubos kūsā dzīvība, tāpat arī apziņa par to, ka karš nekur nav pazudis. Kādā klubā skan skaļa mūzika, un tur kāds dīdžejs, ietinies Ukrainas karogā, “iegrieza ballīti”. Galu galā dīdžejs iesaucās: “Slava Ukrainai!” uz ko pūlis atsaucās: “Varoņiem slava!” Pēc tam iestājās klusums. Klusums, lai pieminētu karā kritušos un to, ka karš nav beidzies…
