"Egoiste" sadarbībā ar jauno, talantīgo grāmatu autori Ilzi Aizsilu turpina piedāvāt rakstu sēriju "Derētu kāds pipariņš", kurā caurskatīsim dziļumā sevi un trako pasauli mums apkārt. Šoreiz stāsts par godu tēva dienai - par tētiem! Derētu kāds pipariņš par godu Tēva dienai
Māte bērnu ieved pasaulē, kur to sagaida tēvs. Ja dzīvi sauktu par ballīti, tad tēvs būtu nama saimnieks, kas palīdz iepazīties ar vietējiem iekšējās kārtības noteikumiem, nosaka pasākuma vērienu un rāda piemēru, kā var ballēties. Un to, mēs zinām, var īstenot ļoti dažādi.
Tēva dienas nedēļā aicinu atminēties visspilgtākos un pamācošākos brīžus, kas pavadīti kopā ar savu tēti vai cilvēku, kurš ir gluži kā tēvs, ļaujot iepazīt sevi un izprast viņu. Lūk, kā gāja man…
"Izmācies augstskolā un tad vari kaut vai cūkas kopt!"
– tā reiz man paziņoja tētis. Un, lai būtu pavisam drošs, ka es saprotu pateiktā nozīmi, mani skolas brīvlaikā iekārtoja darbā kādā cūkkopības uzņēmumā. Fermā, kas izrādījās balta tikai no ārpuses. Jaunā nodarbe izvērtās par lielisku burziņu sivēnmātēm un rukšu atvasēm ar savdabīgiem izpriecu nolūkiem: kamēr tīrīju aizgaldu, dziedāju un centos sarainos nešpetņus noglāstīt, cūkas iedomājās, ka esmu viņu rotaļlieta, un sāka skraidīt man pakaļ, it kā sacenzdamās, kura spēj iekost sāpīgāk. Kādā citā reizē ballējos es. Pareizāk sakot, es aizballējos un nodejojos līdz bezspēkam, tāpēc nākamajā rītā līdz fermai gan tiku, bet no auto nevarēju izkāpt dziļās miega fāzes dēļ. Biju aizmigusi kā sliņķis fotogrāfijā, kurā to nespētu pamodināt pat izmisis kvieciens. Tētis man ļāva izgulēties un neko nepārmeta.
To vēlāk sev nodarīju es pati, pamodusies ar lielu kauna sajūtu un divām atziņām: izklaide nedrīkst traucēt darbam, it īpaši, ja no tā var ciest citas dzīvas būtnes; tētis ar sapratni un klusēšanu pierādīja, ka mani mīl vairāk par vēlmi pārmācīt.
Redzēt, kā citi „dabū piparus”
Starp citu, auto ir viena no lietām, kas saistās ar mūsu kopābūšanu. Kur tik tēvs mani neņēma līdzi! Visbiežāk tie bija ar praktiskiem un tehniskiem motīviem saistīti galamērķi, piemēram, automašīnas tehniskā apskate, autoserviss, cūkkopības uzņēmuma smaržīgākās vietas... Jutos kā ēna, kas tikai šajā statusā pa īstam guva padziļinātu izpratni par attiecībām sivēnu un cilvēku starpā. Pārliecinājos, ka ārpus mājām cilvēki uzvedas un izskatās citādāk. Gluži kā ūdens tie spēj pieņemt atbilstošāko formu, tādējādi attaisnojot savu pilnīgumu. Līdzi braukāšana tētim sniedza vērtīgas atziņas: citi no viņa gan varēja "dabūt asus piparus" par nevīžīgi paveiktu darbu vai nejauku attieksmi. Tomēr kopīgas valodas rašana ir vienīgais veids, kā virzīties uz auglīgu sadarbību. Atbilstoši piemeklētai izteiksmes formai izrādījās milzu nozīme. Galu galā mēs visi tomēr ballējamies vienā pasaulē.
Atziņa: tēvs ar dzīviem piemēriem un klātbūtni nedrošās vietās var parādīt dzīves realitāti, ar kuru būtu jārēķinās nākotnē.
Viens no tēvu lielākajiem izaicinājumiem, manuprāt, ir: izlemt, vai noskatīties, kā bērns pieļauj acīmredzamu kļūdu, un apzināties, kuram būs jācīnās ar iespējamām sekām, vai arī bērna drošības labad ļaut, lai viņš uz tevi apvainojas…
Neesmu bijusi tētis, tāpēc šo izspriedu no bērna pozīcijas pieaugušā vecumā. Kad biju mazāka, šo sapratu, bet nevēlējos pieņemt. Kā jau spurainam tīnim pienākas, arī man reiz bija mīļa frāze: „Kad man būs 18, tad gan es…” Tētis bija viedāks, jo kaut kā juta, ka 18 gadu vecumā manas prioritātes mainīsies.
Secinājums: tēviem jābūt ļoti pacietīgiem un emocionāli noturīgiem, ļaujot uz sevi savu reizi arī dusmoties.
Kur tas pipars slēpjas
Lai vai kā, tētim bija konkrēts priekšstats par to, kas bērnam dzīvē būtu jāapgūst, neraugoties uz viņa dzimumu. Tas saistījās ar transporta jomu. Es varēju kaut izstiepties, tomēr neko nesapratu no tās, lai cik ilgi skatītos uz nosmulētiem strādnieku kombinezoniem, biedējošiem motoriem un neizprotamas formas caurulēm. Pat tagad man ir vienalga, kur ieliet eļļu, kur šķidrumu logu tīrīšanai.
Atmetis ar roku padarīt mani par cilvēku, kas kaut ko sajēdz no močiem, mašīnām vai vismaz traktoriem, viņš mani iepazīstināja ar foto mākslu.
Vannas istabas tumsa, vāra sarkana gaismiņa, ūdensbļoda, metāla pincete, fotopapīra plunčāšana, knaģīši, auklas… Cik labi, ka tētis skolas laikā bija gājis fotopulciņā un savas prasmes paturēja prātā, lai vēlāk kaut ko nodotu man. Fotoaparāts „Zenit” izrādījās brīnumlīdzeklis, kas spēja pietuvināt pasaules fragmentiņus un parādīt tos citā gaismā. Es iemīlēju šo mākslu! Pat šķietami nepievilcīgā vietā tā aicināja meklēt un iemūžināt ko interesantu vai skaistu. Līdzīgi arī ar lasāmvielu, kas vienā brīdī atkārtojās un būtu garlaikojusi, ja vien tētis vakara pasaciņām neizdomātu šokējošas piebildes un nepievienotu pārspīlētas beigas. Pārsmējāmies!
Secinājums: dzīvē noderīgas var izrādīties pat pilnīgi nejauši parādītas lietas, ir vērts pūlēties, ir vērts pieiet tai lietai radoši!
Vai mūsdienās, kad stiprais dzimums vēlas būt arī sievietes, tēvi, pildot savu lomu ģimenē, nejūtas nedaudz apjukuši?
Uz šo jautājumu labāk varētu atbildēt paši tēvi. Lai gan apjukums rada lieliskus apstākļus pārsteigumiem šajā dzīves ballītē.
Kāds kuriozs no manas dzīves pieaugušā vecumā. Daiļdārzniecība ir viena no manām kaislībām. Viss būtu jauki un labi, ja es spētu gan izdomāt, gan īstenot visu pati. Tomēr reiz es to nevarēju paveikt un manis sazīmēto puķudobi ar pašas sagādātajiem augiem publiskā vietā sastādīja citi cilvēki. Vēlāk ierados aplūkot dobi dabā un sapratu, ka… nav, nav tā, kā biju plānojusi! Nezinu, kādēļ, bet man bija ļoti svarīgi īstenot tieši savu ieceri. Lai stādītāji neapvainotos, nolēmu vēlā vakara stundā pārstādīt augus, piekoriģējot to atrašanās vietas. Bija pēdējais brīdis to paveikt, tuvojās Jāņi. Lija bez mitas, bet dobe bija šķība. Apņēmības pilna devos uz auto viena, un tur mani sagaidīja pārsteigums – tētis! Šī bija pirmā reize, kad es viņu redzēju darbojamies gar puķēm. Mēs devāmies ar lāpstām un kapļiem uzlabot stādu izkārtojumu. Norakāmies melni kā kurmji. Kājas un rokas bija dubļos, paši slapji līdz pēdējam diedziņam, tomēr gandarīti par paveikto. Vai drīzāk – par kopīgi pavadīto laiku, darot ne pārāk nozīmīgo, bet emocijām bagāto aktivitāti. Lai varētu sēsties automašīnā, atlika tāds nieks kā notīrīt zemi no sastrādātajām plaukstām. Mūsu skatieni laidās pār pustumsā samērcēto apkārtni un apstājās pie lielas peļķes uz asfaltētā ceļa. „Jāāā!" Mājās ieradāmies dreboši, pārsaluši, bet izpriecājušies no sirds. Bijām izlēkājušies pa peļķēm basām kājām kā bezrūpīgi zvirbuļi: es un tētis – abi pieauguši, abi bērni. Lai nepieķertos kāda slimība, nolēmām to aizbiedēt ar sīku zāļu devu, kādu šotu.
"Pieberam klāt piparus? Veselībai." – izskanēja nepeļama doma.
Mums katram kaut kas iedzimst no vecākiem, bet svarīgāk par to ir izbaudīt viņu klātbūtni un kaut ko mācīties no tās. Bērnam tā ir iespēja visdrošākajā veidā gūt pirmo dzīves pieredzi, izprast, kas ir mīlestība un cilvēcīgums, iepazīt emocijas, kas spēj atkailināt personību, izmēģināt lietas, kas var pārvērsties par dzīves kaislību, un, protams, svinēt kopā šo dzīvi! Saviem dzīves pipariem pildījumu izvēlamies paši.
Ļaut tēvam būt par tēti un pateikties par to
Agrāk tādas Tēva dienas nemaz nebija. Izmantojam šo iespēju apskaut (domās, darbos vai vārdos) cilvēkus, kas ir ienākuši mūsu dzīvē tēta vai mūsu bērnu tēva lomā un pilda to pēc savas sirdsbalss.
