Kaimiņu nebūšana jeb nespēja vienoties par padomju laika ēku renovāciju

Alise Zemīte
, žurnāliste
Kaimiņu nebūšana jeb nespēja vienoties par padomju laika ēku renovāciju
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 8
Foto: Shutterstock

Vairāku rakstu sērijā jau esam aplūkojuši padomju laikā celto dzīvojamo ēku problēmas. No sliktas gaisa kvalitātes, mitruma un pelējuma līdz veselībai kaitīgiem materiāliem, kas izmantoti ēkas celtniecībā. Vecā dzīvojamā fonda renovēšana agri vai vēlu būs neizbēgama, jo bez tās ēka var kļūt neapdzīvojama. Šobrīd ir skaidrs, ka svilpojošie logi un šķirbas ēku fasādēs daudziem šoziem izmaksās ļoti dārgi. Tomēr realitātē vienoties par problēmu risināšanu, ēkas remontdarbu sākšanu ir daudzreiz sarežģītāk, nekā šķiet pirmajā mirklī. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ veco dzīvojamo ēku stāvoklis Latvijā lēnām, bet stabili kļūst katastrofāls.

Raksturīgākās problēmas

Iedziļinoties padomju laikā celto sērijveida daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku stāvoklī, jāsecina, ka liela daļa problēmu ir laika zoba radītas. Daudzas no tipveida projektu sērijām ap šo laiku ir sasniegušas savu ieteicamo ekspluatācijas beigu termiņu.

Jāatceras, ka padomju laikā daudzi dzīvojamie rajoni tika celti ātri, lēti un ar īstermiņa mērķi - izmitināt ražotņu strādniekus un viņu ģimenes. Šīm ēkām nebija paredzēts nokalpot tik ilgi, cik mēs to gribētu, šobrīd iegādājoties dzīvokli, piemēram, t.s. hruščovkā. Kā noskaidrojām rakstā par Rīgas mikrorajonu apbūvi, šīs ēkas vēl stabili turas un ir ekspluatējamas (ar ļoti retiem izņēmumiem). Problēmas ir saistītas ar detaļām, kas īstermiņā vairāk ietekmē iedzīvotāju komfortu, nevis drošību.

Biežākā problēma, kas saistītas ar padomju laikā celtām sērijveida daudzdzīvokļu ēkām, ir zema energoefektivitāte. Ļoti liela problēma ne tikai nerenovētās, bet arī nekvalitatīvi renovētās ēkās ir mitrums, kura rezultātā dzīvokļos sāk augt pelējuma sēne, retākos gadījumos - ieperinās tuberkulozes baktērija. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Tuberkulozes un plaušu slimību diferenciāldiagnostikas nodaļas vadītāja, sertificēta pneimonoloģe un alergoloģe Ineta Grīsle komentē:

„Tuberkulozes baktērija, kurai nepatīk saules gaisma, izdzīvo mitrās vietās. Dzīvojot šaurībā un nevēdinot telpas, iespēja inficēties ir ļoti augsta.”

Mitrums var būt problēma arī renovētajās padomju laika ēkās. Ēkas atjaunojot nekvalitatīvi, tiek aizbūvētas ārsienu ventilācijas, bet iedzīvotāji paši nereti aizdarina neestētiskās iekštelpu ventilācijas šahtas. Vecie logi tiek nomainīti pret jaunajiem pakešu logiem, kuriem ekonomēšanas nolūkos reti kad ir iestrādāta ventilācijas sprauga. Ja ēka nav pareizi nosiltināta, tad ziemā iekštelpu karstais gaiss saskaras ar aukstajām sienām un veidojas kondensāts. Dzīvokļi ir nelieli, zemiem griestiem, un mitrums ātri piepilda telpu. Iepriekšējos rakstos aptaujātie eksperti bija vienisprātis, ka lielākā problēma, kas sekmē mitruma pieaugumu, ir ventilācijas un gaisa cirkulācijas trūkums.

Retāka, bet ne neeksistējoša problēma ir padomju laikā izmantoto būvmateriālu ietekme uz iedzīvotāju veselību. Savulaik Latvijā ražoja un izmantoja viļņoto šīferi, apmetuma plāksnes, kanalizācijas un ūdensvada cauruļu izolējamo materiālu, flīzes, kuru sastāvā bija mūsdienās aizliegtais azbests. Eksperti gan mierina: ja izstrādājums netiek bojāts, varam ar to sadzīvot, jo kaitējumu veselībai nodara azbesta šķiedras, kad tās nonāk gaisā un uz virsmām. Azbestu pēc likuma drīkst likvidēt tikai profesionāli šī pakalpojuma sniedzēji, kuri to nodod īpaši tam paredzētās vietās. Jāsaka gan, ka pakalpojums un nodošana nav bez maksas. Retāka, bet veselībai kaitīga problēma bija un joprojām ir putuplasts. Padomju laikā dažās daudzstāvu dzīvojamo ēku sērijās nesošo sienu paneļos (jo to vidus bija tukšs) siltumizolācijai esot iestrādāts putuplasts, kas, vasaras saulē uzkarstot, izdala indīgas gāzes.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) tehnisko zinātņu doktors, RTU Būvmateriālu laboratorijas vadītājs Valdis Zvejnieks uzsver: „Putuplasti, kuri iestrādāti nesošajās ārsienās, ir jālikvidē pēc iespējas ātrāk. Iedzīvotāji ir jāinformē, lai neatver logus fasādēs, kuras uzkarst saulē. Gāzu koncentrācija var palielināties vairāk nekā 10x, tai nav smakas, un iedzīvotāji, tās ieelpojot, saindē savu organismu.” Viņš arī norādīja, ka indīgo gāzu dēļ būtu jāizbeidz siltināt ēku ārsienas ar putuplastu, bet jau nosiltinātās jādemontē un jānosiltina no jauna ar, piemēram, puscieto akmens vati.

Padomju laikā ēku celtniecībā un apdarē tika izmantoti materiāli un izejvielas, kas mūsdienās matiem liek celties stāvus. Kokskaidu plātnes, ar kurām tika apsistas dzīvokļu sienas un no kā izgatavotas mēbeles, bija piesūcinātas ar formaldehīda sveķiem. Iekštelpu sienas tika apstrādātas ar krāsām, lakām, grunti, kas saturēja smagos metālus, alkīda sveķus, organiskos šķīdinātājus u.c. kaitīgas vielas.

Kliedz pēc renovācijas

Ja vien tas nav balkons, kas krīt kaimiņam uz galvas, plīsušas caurules, applūdis pagrabs un pilošs jumts, tad savā dzīvoklī kaut ko ir iespējams labot pašam. Veidojot rakstus par biežāk sastopamajām padomju laikā celto dzīvojamo ēku problēmām, ekspertiem lūdzam ieteikt, ko iedzīvotājs pats var darīt lietas labā.

Pirmkārt - telpas ir regulāri jāvēdina, kā arī jāpārliecinās, vai ventilācijas caurumi nav bloķēti, vai, piemēram, putns kādā no tiem nav izveidojis ligzdu. Ventilācijas trūkumu var risināt, pakešu logu rāmī iemontējot ventilēšanas restītes AERECO. Nevajadzētu dzīvoklī žāvēt veļu un izmantot gaisa mitrinātājus, ziemā dzīvokli nevajag pārkurināt, lai neveidojas kondensāts.

Svarīga ir arī cauruļu izolācija un to pretkorozijas apstrāde. Telpas var ozonēt, lai samazinātu alerģiju izraisošo daļiņu daudzumu. Pelējuma vietas var apstrādāt ar kvarca lampu un īpašiem līdzekļiem, kas gan būtu jādara regulāri. Jāatceras - ja mājās ir gaisa kondicionēšanas sistēma, tā regulāri jātīra.

Diemžēl iepriekš uzskaitītais kopējo mājas stāvokli neuzlabos. Katrai ēkai pienāk brīdis, kad tai ir nepieciešams kapitālremonts. Padomju laikā tapušais dzīvojamais fonds Latvijā sāk kliegt pēc renovācijas. No 11 padomju laika sērijām Brežņeva laika projekta ēkām un lietuviešu projektam (464. sērija) tā dēvētais ieteicamais ekspluatācijas termiņš jau ir beidzies, šogad termiņa beigas sasniedza arī "hruščovkas" (316., 318. sērija). Vēl 10 gadi, un šī tēma kļūs aktuāla arī 103., 104., 467., 602. sērijai. Paies vēl 20 gadi, un būs pienākusi čehu, mazģimeņu projektu kārta, kam sekos 119. sērija. Pēdējos gados šīs ēkas tika apsekotas tādā kā loterijas kārtībā, lai iegūtu priekšstatu par situāciju tirgū, taču 2021. gada novembrī stājās spēkā Ministru kabineta 15.06.2021. noteikumi Nr. 384 "Būvju tehniskās apsekošanas būvnormatīvs LBN 405-21”, kuru 9. punktā noteikts, ka

daudzstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamajai ēkai tehnisko apsekošanu (galveno inspekciju) veic periodiski būves ekspluatācijas laikā ne retāk kā reizi 10 gados. Tātad daudzu ēku iedzīvotāji ne tik tālā nākotnē uzzinās, ka viņu mājas neizbēgami jārenovē.

Kaimiņu nebūšana

Un te mēs nonākam pie lielākās problēmas, kas saistīta ar daudzdzīvokļu ēkām, ne tikai padomju laikā būvētajām, kuras gan veido gandrīz 70% no Latvijas mājokļiem. Cilvēki mūsdienās ir aizmirsuši vai nemaz nezina, ka ēkas uzturēšana pēc Padomju Savienības sabrukuma pakāpeniski nonāca pašu iedzīvotāju atbildībā. Vairākas desmitgades ēku apsekošana un remontēšana nevienu neinteresēja. Situācijas skarbumu raksturo SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) pārstāve Una Grenevica:

„Kopumā pat vairāk nekā 20 gadus, no 80. gadu beigām līdz pat 2000. gadiem nebija pietiekami vai vispār pieejami finanšu līdzekļi, lai veiktu jebkādus remontdarbus. Galvenokārt, problemātika saistāma ar to, ka padomju laikā būvētajām ēkām ilgstoši netika plānoti ne uzturēšanas darbi, ne remonts. Pirms nedaudz vairāk kā desmit gadiem, kad tika dibināts pašvaldības uzņēmums RNP, apsaimniekošanā tika pārņemtas ēkas ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, kur nekavējoties jāveic liela apjoma remontdarbi.”

Šobrīd, kad pasaule iet zaļā kursa virzienā, kura viens svarīgākajiem aspektiem ir energoefektivitāte, Latvijā būtu jāsāk apsekot un renovēt ēkas miljardiem eiro vērtībā. Diemžēl realitāte ir tāda, ka problēmu risināšanas galvenais šķērslis ir pašu ēku iedzīvotāji. Lielākā daļa aptaujāto ekspertu (namu pārvaldnieki, banku pārstāvji, paši iedzīvotāji min, ka iedzīvotāju nespēja kooperēties renovācijas darbu sākšanai ir galvenais iemesls tam, kādēļ tik daudzas ēkas nākotnē varētu kļūt neapdzīvojamas. Iemesli tiek minēti dažādi - kvoruma trūkums iedzīvotāju sapulcēs, daudzu dzīvokļu īpašnieki vispār neuzturas Latvijā, finansiālas grūtības, kad daļa mājas ir gatava veidot mājas fondu un uzkrāt naudu, kamēr otra daļa to nevēlas vai vienkārši nespēj, kā arī viedokļu atšķirība par renovācijas veidu un izmaksām.

RNP pārstāve: „Ne visiem ir pieejama finansiālā rocība, lai papildus maksātu par ēkas renovāciju. Problēma ir arī banku prasība - maksājumu disciplīna jeb 90%, iedzīvotāju piekrišana 70-80% kredīta ņemšanai, citos gadījumos 90% līdz pat 100%. Arī par uzkrājuma fonda veidošanu iedzīvotāji nevar īsti vienoties, jo normālā situācijā, ja vēlas veikt nopietnus atjaunošanas darbus, uzkrājuma fondam būtu jābūt vismaz 1,50 EUR/m2. Sarežģīta situācija ir būvniecības nozarē kopumā - pēdējo piecu gadu laikā ir pieaugušas izmaksas gan materiāliem, gan darbaspēkam.

Process no pirmā lēmuma pieņemšanas brīža līdz būvdarbu pilnīgai pabeigšanai aizņem vairāk nekā trīs gadus. Pa šo laiku iedzīvotājiem zūd interese un vēlēšanās kaut ko darīt, jo process ir ļoti birokrātisks un sarežģīts. Šo visu sistēmu vienkāršāku un ērtāku padarītu tas, ka biedrības pašas varētu izvēlēties darbu veicējus, būvuzraugus un autoruzraugus, bet banka maksājumus veiktu katru mēnesi, pēc faktiski paveiktajiem darbiem.”

To, ka iedzīvotājiem ir vēlme renovēt savu dzīvesvietu, apliecina pagājušā gada rudenī attīstības finanšu institūcijas ALTUM kopā ar SKDS veiktais pētījums "Daudzdzīvokļu namu nepieciešamie uzlabojumi", kurš liecina, ka

74% Latvijas iedzīvotāju labprāt investētu savas mājas un tās apkārtnes labiekārtošanā, ja vien izdotos par to vienoties ar kaimiņiem.

Pētījumā secināts, ka visbiežāk iedzīvotāji vēlētos veikt mājas jumta seguma nomaiņu vai atjaunošanu, ūdensvada un kanalizācijas stāvvadu nomaiņu, kāpņutelpas remontu, autostāvvietu uzlabošanu, mājas fasādes renovāciju, bērnu laukumiņa ierīkošanu un apkārtējās teritorijas labiekārtošanu. Tomēr viena lieta ir vēlmes, kas cits - iespējas. ALTUM energoefektivitātes programmu departamenta vadītāja Ieva Vērzemniece:

„Mājas renovācija ir nopietns un atbildīgs lēmums. Tas prasa ieguldīt lielu darbu sagatavošanā gan no māju iedzīvotāju, gan apsaimniekotāju un arī pašvaldības puses. Maksāšanas disciplīna ir svarīgs noteikums aizdevuma izsniegšanai, un tas norāda uz mājas iedzīvotāju spēju ilgtermiņā segt savas saistības, jo renovācijas aizdevuma termiņš ir 15-20 gadi. Savukārt balsu īpatsvara noteikšana ir noteikta likumā - ir jāsavāc vismaz 50%+1 balss par, lai lēmums par renovāciju būtu spēkā. Attiecīgi bankas, lemjot par aizdevumu, izvērtē katru māju individuāli un prasību par balsu īpatsvaru nosaka individuāli, vadoties pēc kreditēšanas politikas. Jāuzsver arī, ka lielāks balsu skaits par norāda uz mājas iedzīvotāju gatavību un vēlmi veikt mājas renovāciju, kā arī mazina risku nākotnē saskarties ar maksāšanas problēmām.”

Ņemot vērā globālos notikumus, strauji augošās energoresursu cenas un bailes par nākotni, tie, kas savas ēkas jau ir renovējuši, varēs priecāties, jo ietaupīs uz ēkas apkures rēķina, bet tie, kas šādu soli ir tikai apsvēruši vai bija plānojuši sākt, tagad no tā varētu atteikties, jo, kā zināms, daudzi jau nespēj apmaksāt samilzušos rēķinus, kur nu parakstīties uz vēl kādu kredītu.

Visdrīzāk, pēc parādiem, kas sakrāsies nākamajā apkures sezonā, bankas daudziem nemaz nedos kredītus ēku renovēšanai.

Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

LVAF
LVAF Foto: logo
Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu