Eiropas Savienības izsludinātais solidaritātes mehānisms, lai dalītos ar medikamentiem to deficīta gadījumā, nedos rezultātu, ja zāļu trūkst visiem. Tā var secināt, analizējot plānotos pasākumus zāļu deficīta novēršanai. Par nozari atbildīgajās Latvijas iestādēs atzīst, ka tas vien neatrisinās problēmas, un medikamentu trūkums ir kaut kas tāds, ar ko ik pa laikam var nākties saskarties.
Kā noskaidrojis LTV raidījums “de facto”, lai arī zāļu deficīts nav tik izteikts kā iepriekšējā vīrusu sezonā, arī šobrīd ir medikamenti, kurus aptiekās neatrast. Jau ilgstošas problēmas tas sagādā, piemēram, cukura diabēta slimniekiem.
“Pirmā reize bija šī gada sākumā, kad es aizbraucu uz aptieku, kurā parasti iepērkos, un tur man pateica, ka zāļu nav un nebūs. Nu, man bija šoks,” LTV raidījumam “de facto” stāstīja Daiga Kampane, kurai ir cukura diabēts. Arī novembra beigās iepretim viņas zālēm Zāļu valsts reģistra datu bāzē atkal jau bija sarkani krusti, kas nozīmē – lieltirgotavās un attiecīgi aptiekās to nav. D.Kampanei ar laiku šai situācijai izdevies pielāgoties, jo vietējā aptieka ir pretimnākoša. “Es nezinu, vai tā ir iniciatīva no pašas aptiekas vai ieteikums, vai kā – viņi veido rindu, izdod tā kā numuriņu. Tu piesakoties iestājies rindā uz tām zālēm, un, kad tās zāles ienāk aptiekā, viņi tev zvana, un tu vari braukt saņemt,” viņa stāsta, piebilstot, ka pirmajā reizē zvanu nācās gaidīt četras nedēļas.
Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Alise Nīcmane-Aišpure zināja stāstīt, ka mēdz trūkt arī citu zāļu. “Nav konkrētas antibiotikas vienas, kas nav pieejamas – bērniem sīrupa formā. Tas, kas šovasar bija, kombinācijas medikamenti beidzās sirds un asinsvadu slimībām. Tajās situācijās mēs meklējām, kā aizvietot. Ja man bija medikamentu kombinācija, tad palielinājās pacientam tablešu skaits un bija jāpārskata kā tad to pielāgot,” viņa skaidroja.
Jautājums, kā to risināt, ir aktuāls jau gadiem, bet skaļāk izskanēja pērn, kad problēmas īpaši samilza. Un nu Eiropas Savienība nolēmusi veidot tā saukto valstu solidaritātes mehānismu. Tas paredz iespēju dalīties ar zālēm, ja kādā valstī tās ir, bet citā trūkst. Zāļu valsts aģentūras direktores vietnieks Sergejs Akuličs gan norādīja: “Ir skaidrs arī, ka visi šie mehānismi, kas jau darbojas, un tiek vēl izstrādāti, ir kā Šveices siers – kaut kur ir caurumi, un, tikai izmantojot dažādus mehānismus vienlaicīgi, mēs novēršam kaut kādus riskus, kas palīdz nodrošināt. Jo nav neviena sudraba lode, kas palīdz atrisināt situāciju vienreiz un uz visiem laikiem.”
Tik daudz gan varot prognozēt, ka tādam zāļu deficītam kā pagājušajā ziemā vairs nevajadzētu būt. Tie bijuši īpaši apstākļi, kad pieprasījums pēc antibiotikām Latvijā pieauga teju par trešdaļu, jo pēc kovida laikam ierastās distancēšanās, atkal sanākot visiem kopā, ieskrējās un īpaši plaši izplatījās dažādas infekciju slimības. “Šajā sezonā nav sagaidāma līdzīga situācija, jo visi stāv uz ausīm dēļ pagājušā gada un nodrošina papildu krājumus tām zālēm, kurām bija iepriekš iztrūkums. Un gan lieltirgotavas, gan aptiekas Latvijā rūpējas, lai pie viņiem vajadzīgās zāles būtu,” sacīja S.Akuličs.
Bet kā tieši Eiropas valstis vajadzības gadījumā tomēr dalīsies, vēl nav skaidrs. Tas gan nebūšot kaut kas pilnībā jauns un būvējams no nulles. Turklāt arī Latvijā līdzīga pieredze jau esot, norāda Veselības ministrijā. Ministrijas Farmācijas departamenta vadītāja Inese Kaupere norādīja, ka līdzīga apmaiņa jau notiek Baltijas valstu starpā. Tomēr viņa atzina, ka arī solidāru dalīšanos ar zālēm var īstenot vienīgi tad, ja kādam ir ko dot. Medikamentu trūkuma problēmas ir daudz dziļākas un sākas jau ražošanas procesā, norāda medikamentu vairumtirgotājus pārstāvošajā asociācijā.
Latvijas Nacionālās zāļu apgādes asociācijas valdes loceklis Jānis Lībķens stāsta, ka būtiskākā problēma ir izejvielu trūkums. “Jo brīvajā tirgū līdz šim tika izejvielas no Āzijas piegādātas un, ja kaut kādu iemeslu dēļ šīs loģistikas ķēdes apraujas, mēs izjūtam šo zāļu trūkumu,” viņš skaidro. Nozarē mudina ar valsts iesaisti veidot zāļu krājumus krīzes brīžiem, kur vairumtirgotāji sevi redz kā šādu krājumu glabātājus. Bet Veselības ministrijā norāda, ka jau šobrīd slimnīcām jānodrošinās vismaz trīs mēnešiem uz priekšu, un pagaidām citas izmaiņas neplāno.
Latvija raugās drīzāk kopējās Eiropas politikas virzienā. Bez solidārās dalīšanās paredzēts, ka nākamgad Eiropas valstis izvaidos kritiski svarīgo zāļu sarakstu. Par to pieejamību sadarbībā ar ražotājiem rūpētos īpaši. Un gadījumos, kad nepietiktu viesiem, zāles Eiropas Savienība dalītu centralizēti, kā tas sākumā bija ar kovida vakcīnām. Nesen bijusi valstu aptauja arī par iespēju kopīgiem antibiotiku iepirkumiem. I.Kaupere atzina: “Mēs esam kā Latvija izteikuši interesi piedalīties šādā kopīgā iepirkumā. Vēl šobrīd nav nopirktas antibiotikas, bet piedāvāts dalībvalstīm izvērtēt iespēju. Mēs esam atsaukušies. Nu, ceram uz šādu kopīgu iepirkumu. Tās varbūt varētu būt tās retākās un dārgākas.”
Tomēr arī tas nebūs risinājums visiem, piemēram, minēto diabēta zāļu gadījumā. Antibiotiku ražošanas jaudas ražotāji vēl varot celt, bet šīm zālēm tas esot problemātiski. Par to pārliecinājusies arī Latvija. “ Viens no ražotājiem solīja, ka viņi palielina ražošanas jaudu. Pat jau šobrīd strādājot 24/7 režīmā, viņi solīja vieni, ka viņiem piegāde varētu uzlaboties. Otri tik daudzsološi nebija,” norādīja I.Kaupere. Tādos gadījumos kopā ar ārstu atliekot vienīgi meklēt alternatīvas.