Par lūgšanu

Kristietība dod cilvēkam nepastarpinātu pieeju Dievam, kurš dzird viņu, palīdz viņam, mīl viņu. Tajā ir radikāla kristietības atšķirība, piemēram, no budisma, kur meditācijas laikā lūdzējam ir darīšana ar kādu bezpersonisku pārbūtību, kurā viņš iegrimst un kurā izšķīst, bet Dievu kā Personību viņš nejūt. Kristieša lūgšanā cilvēks piedzīvo Dzīvā Dieva klātbūtni.

Kristietībā mums atklājas Dievs, kas kļuvis par cilvēku. Kad mēs stāvam ikonas priekšā, tad apceram Iemiesoto Dievu. Mēs zinām, ka Dievu nav iespējams iztēloties, aprakstīt, attēlot ikonā vai gleznā. Bet ir iespējams attēlot Dievu, kurš kļuva Cilvēks — tādu, kāds Viņš parādījās cilvēkiem.

Caur Jēzu Kristu kā Cilvēku mēs atklājam sev Dievu. Šī atklāsme notiek lūgšanā, vērstā uz Kristu. Caur lūgšanu mēs uzzinām, ka Dievs piedalās visā, kas notiek mūsu dzīvē. Tāpēc sarunai ar Dievu ir jābūt nevis mūsu dvēseles fonam, bet tās galvenajam saturam. Starp cilvēku un Dievu eksistē daudzums barjeru, kuras var pārvarēt tikai ar lūgšanas palīdzību.

Bieži jautā: kāpēc jālūdz, jāprasa Dievam kaut kas, ja Dievs tāpat jau zina, ko mums vajag? Uz to es atbildētu šādi: mēs nelūdzam tādēļ, lai no Dieva kaut ko izprasītu. Jā, dažos gadījumos mēs prasām Viņam konkrētu palīdzību tādos vai citos dzīves apstākļos. Bet galvenajam lūgšanas saturam tādam nav jābūt. Dievs nevar būt tikai «vispalīdzošs līdzeklis» mūsu zemes lietās.

Galvenais lūgšanas saturs vienmēr ir stāvēšana Dieva priekšā, pati tikšanās ar Viņu. Lūgt vajag tādēļ, lai būtu kopā ar Dievu, sajustu Viņa klātbūtni.

Tomēr satikšanās ar Dievu lūgšanā notiek ne vienmēr. Pat satiekoties ar cilvēku mēs ne vienmēr spējam pārvarēt mūs atdalošās barjeras, ieiet dziļumos, bieži mūsu saskarsme ar cilvēkiem aprobežojas tikai augšējā līmenī. Tā arī lūgšanā.

Reizēm mēs jūtam, ka starp mums un Dievu ir it kā melna siena, ka Dievs mūs nedzird. Bet mums jāsaprot, ka šo barjeru nav uzlicis Dievs: mēs paši ar saviem grēkiem to uzceļam.

Pēc kāda Rietumu viduslaiku teologa vārdiem, Dievs vienmēr ir blakus, bet mēs esam tāli no Viņa, Dievs vienmēr mūs dzird, bet mēs nedzirdam Viņu, Dievs vienmēr ir mūsos, bet mēs — ārpusē, Dievs mūsos ir mājās, bet mēs Viņā — svešinieki.

Atcerēsimies par to, kad gatavojamies lūgšanai. Atcerēsimies to katru reizi, kad mēs, nostājoties lūgšanai, satiekamies ar Dzīvo Dievu.

Lūgšana — dialogs

Lūgšana — tas ir dialogs. Tā sevī ietver ne tikai mūsu pievēršanos Dievam, bet arī paša Dieva atbildi. Kā jau katrā dialogā, lūgšanā var ne tikai izteikties, izrunāties, bet arī izdzirdēt atbildi. Ne vienmēr Dieva atbilde nāk tieši lūgšanas laikā, dažkārt tas notiek nedaudz vēlāk.

Mēdz gadīties, piemēram, ka mēs prasām Dievam tūlītēju palīdzību, bet tā nāk tikai pēc vairākām stundām vai dienām. Bet mēs saprotam, ka tas ir noticis tieši tādēļ, ka mēs lūgšanā izlūdzām palīdzību Dievam.

Caur lūgšanu mēs varam daudz uzzināt par Dievu. Lūdzot, ļoti svarīgi ir būt gatavam, ka Dievs mums atklāsies, bet Viņš var izrādīties citāds, nekā mēs Viņu esam iedomājušies. Bieži mēs izdarām kļūdu, stājoties Dieva priekšā ar personīgu priekšstatu par Viņu un šie priekšstati aizsedz mums reālo Dzīvā Dieva attēlu (ikonu), kuru pats Dievs mums var atklāt.

Nereti cilvēki savā apziņā rada kādu elku un šo elku lūdz. Šis mirušais, mākslīgi radītais elks kļūst par šķērsli, barjeru starp Dzīvo Dievu un mums — cilvēkiem. «Radi sev melīgu Dieva attēlu un pamēģini Viņu lūgt. Radi sev nežēlīga un barga Tiesneša tēlu un pamēģini Viņu lūgt ar uzticību, ar mīlestību» — saka Surožas metropolīts Antonijs.

Tā, lūk, mums jābūt gataviem tam, ka Dievs atklāsies ne tāds, kādu mēs Viņu iedomājamies. Tādēļ, sākot lūgt, jānovēršas no visiem tēliem, kurus rada mūsu iedomas, cilvēka fantāzija. Dieva atbilde var nākt dažādos veidos, bet lūgšana nekad nevar būt bez atbildes. Ja mēs nedzirdam atbildi, tātad kaut kas nav kārtībā mūsos pašos, tātad mēs vēl neesam pietiekoši noskaņojušies uz šo saskaņu, vienprātību, kas nepieciešama, lai satiktos ar Dievu.

Ir tāds instruments, ko sauc par kamertoni, to izmanto klavieru noskaņošanai, šis instruments dod tīru «la» skaņu. Un klavieres stīgām jābūt noskaņotām tā, lai skaņa, ko tās dod, atrastos precīzā saskaņā ar kamertoņa skaņu.

Līdz tam, kamēr «la» stīga nav noskaņota precīzi, lai cik arī jūs nesistu pa taustiņiem, kamertonis klusēs. Bet tajā mirklī, kad stīga sasniedz vajadzīgo nostiepuma pakāpi, kamertonis, šis nedzīvais metāla priekšmets, pēkšņi sāk skanēt.

Noskaņojis vienu «la» stīgu, meistars pēc tam noskaņo «la» arī citās oktāvās. Pēc tam viņš noskaņo «si», «do» utt. Vienu oktāvu pēc otras, līdz beidzot viss instruments ir noskaņots atbilstoši kamertonim.

Tāpat jānotiek arī ar mums lūgšanā. Mums ir jānoskaņojas uz Dievu, jānoskaņo uz Viņu visa sava dzīve, visas dvēseles stīgas. Kad mēs noskaņosim savu dzīvi uz Dievu, iemācīsimies Viņa baušļus, kad Evaņģēlijs kļūs par mūsu tikumības un garīgo likumu un mēs sāksim dzīvot saskaņā ar Dieva baušļiem, tad mēs sāksim just, ka mūsu dvēsele atsaucas uz Dieva klātbūtni, līdzīgi kamertonim, kurš atsaucas uz precīzi noskaņotu stīgu.

Kad vajag lūgt?

Kad un cik ilgi jālūdz? Apustulis Pāvils saka: «Lūdziet bez mitēšanās» (1. Tes 5:17). Svētais Gregors Teologs raksta: «Atcerēties par Dievu vajag biežāk nekā elpot». Ideālā variantā visai kristieša dzīvei ir jābūt «uzvērtai» uz lūgšanas.

Daudzas bēdas, nelaimes un ciešanas notiek tieši tādēļ, ka cilvēki aizmirst Dievu. Ir taču arī starp noziedzniekiem ticīgi cilvēki, bet nozieguma veikšanas laikā viņi par Dievu nedomā. Grūti iedomāties cilvēku, kurš iet slepkavot vai zagt ar domu par visuredzošo Dievu, no Kura neko nevar noslēpt. Un visi grēki tiek veikti tieši tad, kad cilvēks Dievu neatceras.

Vairums ļaužu nav spējīgi lūgties visu dienu, tāpēc jāatrod kāds laiks, pat īss, lai atcerētos Dievu.

No rīta jūs mostaties ar domu par to, ko jums šajā dienā vajadzēs izdarīt. Pirms jūs sākat strādāt un ieslīgstat neizbēgamajās rūpēs, veltiet kaut dažas minūtes Dievam. Nostājieties Dieva priekšā un sakiet: «Kungs, Tu man devi šo dienu, palīdzi man to pavadīt bez grēka, bez netikumiem, pasargā mani no visa ļauna un nelaimēm.» Un lūdziet Dieva svētību austošajai dienai.

Visas dienas garumā centieties biežāk atcerēties Dievu. Ja jums ir slikti, vēršaties pie Dieva ar lūgšanu: «Kungs, man ir slikti, palīdzi man». Ja jums ir labi, sakiet Dievam: «Kungs, slava Tev, pateicos Tev par šo prieku». Ja jūs raizējaties par kādu, sakiet Dievam: «Kungs, es uztraucos par viņu, man sāp par viņu, palīdzi viņam». Un tā visas dienas garumā — lai kas ar jums arī nenotiktu, pārvērtiet to visu lūgšanā.

Kad diena ies uz beigām, un jūs gatavosieties miegam, atcerieties pavadīto dienu, pateicieties Dievam par visu labo, kas notika, un pienesiet nožēlu par visiem tiem necienīgajiem darbiem un grēkiem, kurus šajā dienā esat izdarījuši. Lūdziet Dievam palīdzību un svētību priekšāstāvošajai naktij. Ja jūs iemācīsieties tā lūgties katru dienu, jūs drīz pamanīsiet, cik pilnvērtīga kļūs visa jūsu dzīve.

Bieži cilvēki aizbildina savu nevēlēšanos lūgties ar to, ka viņi ir pārāk aizņemti, pārslogoti ar darbiem. Jā, daudzi no mums dzīvo tādā ritmā, kādā senākos laikos cilvēki nedzīvoja. Dažreiz mums nākas dienas laikā darīt daudz darbu. Bet dzīvē vienmēr ir kādas pauzes. Piemēram, mēs stāvam pieturā un gaidām tramvaju — trīs-piecas minūtes. Braucam autobusā — 20-30 minūtes, uzgriežam telefona numuru un dzirdam klausulē signālu «aizņemts» — vēl dažas minūtes. Kaut vai šīs pauzes izmantosim lūgšanai, lai tas nebūtu zaudēts laiks.

Īsās lūgšanas

Bieži tiek uzdoti jautājumi: kā vajag lūgt, ar kādiem vārdiem, kādā valodā? Daži cilvēki saka pat tā: «Es nelūdzu, jo nemāku, nezinu lūgšanas». Lūgšanai nevajag nekādas īpašas prasmes. Ar Dievu var vienkārši sarunāties. Dievkalpojumos Pareizticīgajā baznīcā mēs izmantojam īpašu valodu — baznīcslāvu valodu.

Bet personīgajā lūgšanā, kad mēs paliekam vienatnē ar Dievu, nav vajadzības pēc kaut kādas īpašas valodas. Mēs varam Dievu lūgt tajā valodā, kurā runājam ar cilvēkiem, kurā domājam.

Lūgšanai ir jābūt ļoti vienkāršai. Sirdsskaidrais Sīrijas Īzāks sacīja: «Viss tavas lūgšanas pamats (audums) lai ir vienkāršība. Viens muitnieka vārds viņu izglāba, un viens laupītāja vārds pie krusta darīja viņu par Debesu Valstības mantinieku».

Atcerēsimies līdzību par muitnieku un farizeju: «Divi cilvēki aizgāja uz templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs- muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki- laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis uz debesīm pacelt, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” (Lūk.18: 10-13). Un šī īsā lūgšana viņu izglāba.

Atcerēsimies arī laupītāju, kurš bija piesists krustā blakus Jēzum un kurš teica Viņam: «Piemini mani, Kungs, savā valstībā» (Lūk. 23: 42).Tikai ar to bija pietiekami, lai viņš ieietu paradīzē.

Lūgšana var būt ļoti īsa. Ja jūs tikai sākat savu lūgšanas ceļu, sāciet ar ļoti īsām lūgšanām — tādām, uz kurām jūs variet sakoncentrēties. Dievam nav vajadzīgi vārdi, Viņam vajadzīga cilvēka sirds. Vārdi ir otršķirīgi, primārā nozīme ir tām jūtām, noskaņojumam, ar kādu mēs nākam pie Dieva.

Nostāties Dieva priekšā bez dievbijības vai ar izklaidību, kad lūgšanas laikā mūsu prāts maldās pa sānceļiem, ir daudz bīstamāk kā pateikt lūgšanā nepareizu vārdu.

Izklaidīgai lūgšanai nav ne jēgas, ne vērtības. Šeit darbojas vienkāršs likums: ja lūgšanas vārdi nav aizgājuši līdz mūsu sirdij, tie neaizsniedz Dievu. Kā mēdz sacīt — tāda lūgšana nepaceļas augstāk par tās istabas griestiem, kurā mēs lūdzamies, bet tai taču ir jāsasniedz debesis.

Tāpēc ir svarīgi, lai katrs lūgšanas vārds būtu mūsos dziļi izdzīvots. Ja neesam spējīgi sakoncentrēties garām lūgšanām, kuras ir atrodamas Pareizticīgo Baznīcas lūgšanas grāmatās, izmēģināsim savus spēkus īsajās lūgšanās: «Kungs, apžēlojies», «Kungs, glāb», «Kungs, palīdzi man», «Dievs, apžēlojies par mani grēcīgu».

Kāds ticības aizstāvis (askēts, cīnītājs) teica, ka, ja mēs tikai varētu ar visu jūtu spēku, no visas sirds, ar visu dvēseli pateikt tikai vienu lūgšanu «Kungs, apžēlojies», ar to pietiktu, lai glābtos. Bet problēma ir tajā, ka, kā likums, mēs to nevaram pateikt no visas sirds, nevaram to pateikt ar visu savu dzīvi. Tāpēc, lai būtu Dieva uzklausīti, mēs mēdzam būt daudzvārdīgi.

Atcerēsimies, ka Dievs alkst pēc mūsu sirds, bet ne pēc mūsu vārdiem. Ja mēs vērsīsimies pie Viņa no visas sirds, tad noteikti saņemsim atbildi.

(Turpmāk vēl)