Agneses pārgājiens mežā. 1. diena: lāča pēdas sniegā un pašas nosalušās kājas guļammaisā 4

Šorīt pamostoties likās, ka neko negribu. Sagatavošanās bija par garu – esmu tik daudz domājusi, uztraukusies un baidījusies, ka jūtos neizgulējusies un nogurusi. Bet atkāpšanās ceļa vairs nav, un galu galā – vai tad tas nav tas, par ko tik ilgi esmu sapņojusi?

Somu salikt, izrādās, nemaz nav tik vienkārši. Tāda nojauta jau man bija, un tā apstiprinājās – soma ir par smagu. 16 kilogrami. Es to vienkārši nepanesīšu...

Kaut kā atbrīvojos no 2 kilogramiem – izņemu pustukšo gāzes balonu, kas paredzēts deglim, uz kura vārīt ūdeni, nedaudz ēdiena, jo pēc apmēram 60 km būs veikals, kur varēšu savus pārtikas krājumus papildināt. Nepaņēmu arī fotoaparātu, tas ir pārāk smags. Nāksies izlīdzēties ar telefonu.

Reklāma

Sākotnēji plānoju doties uz Oandu ar sabiedrisko transportu, bet plāni mainījās un uz Igaunijas ziemeļiem mani aizveda draugi. Oficiālais maršruta sākumpunkts ir Altja pludmalē, uz kuru aizejam kopā. Izbaudu vēl pēdējos mirkļus bez smagās somas plecos, nofotografējos, un ir laiks atvadīties no draugiem. Un brīdī, kad esmu palikusi viena un sāku ceļu, es saprotu, ka esmu tur, kur man jābūt. Iestājas ilgi gaidītais miers, jo šaubas mani bija pavadījušas pēdējās 2 nedēļas.

Foto: privātais arhīvs

Eju pa brīnišķīgu egļu mežu, sniega nav gandrīz nemaz, tikai meža celiņi vietām apledojuši, bet tas īpaši netraucē, jo tādu vietu ir maz un ledainie posmi nav gari. Saule spīd, un es domāju par lāčiem, kuri esot tikko modušies no ziemas miega un īpaši izsalkuši. Tomēr esmu droša, ka uztraukumam nav pamata – tikai jāievēro daži piesardzības pasākumi, un lāči mani neaiztiks.

Un tad sniegā ieraugu lāča pēdas!

Atvainojiet, nenofotografēju. Nejutos tik komfortabli, lai stāvētu un par tām priecātos. Še tev! Nevajag daudz, lai sirds sāku sisties straujāk. Par laimi, pēc brīža man pretī nāk kāds pāris, tātad te ir ne tikai lāči, bet arī cilvēki.

Noieti 10 km, un es sasniedzu pirmo nakšņošanas vietu. Esmu priecīga, jo blakus ir mājas un ceļš, upīte burbuļo, malkas ir pietiekami, pat labierīcības ierīkotas patiešām labas. Pirmajai naktij neko labāku nevar vēlēties. Iekuru ugunskuru (lai man piedod īstie kempingotāji, bet esmu paņēmusi briketes aizdedzināšanai), uzceļu telti, uzvāru ūdeni aplejamajai zupai, un tad jau arī tumsa ir klāt.

Ņemot vērā iepriekšējo negulēto nakti, nolēmu līst teltī un mēģināt aizmigt. Un tad tikai sākās.

Vispirms man sala mugura, tad ceļgali, tad pleci un tad dibens.

Grozījos visādi, lai saprastu, kurā pozā būs vissiltāk. Guļammaiss diemžēl nav atbilstošs laikapstākļiem, noņēmos līdz pat pieciem rītā, līdz atklāju veidu, kādā kaut cik varēja pagulēt: zem matrača soma un piepūšamais spilventiņš, guļammaisā pēdas aptītas ar termokreklu, kājās vilnas zeķes, divas bikses, mugurā krekls un džemperis, rokās cimdi, galvā (un pāri sejai) cepure un guļammaisa kapuce. Ieteikums gulēt pēc iespējas plānākā apģērbā der tikai tad, ja ir patiešām silts guļammaiss.

Tiklīdz kļuva auksti, tā mainīju pozu, griezos uz otriem sāniem, slīdēju nost no matrača, jutos kā tāds ronis, jo kustības ierobežo guļammaiss.

Beigās man sāka salt arī pēdas, tāpēc cēlos, kurināju ugunskuru un vārīju kafiju.

Foto: privātais arhīvs

Šobrīd pulkstenis rāda 6.00, pamale jau kļūst gaiša, sēžu pie uguns, satinusies guļammaisā, un rakstu, uzlikusi pieres lukturi. Tiklīdz paliks pavisam gaišs, sākšu jaukt nost telti un došos ceļā. Lai visiem jauka diena!

Saistītie raksti

Apskati arī citus rakstus par šīm tēmām:

Vairāk raksti