Dzīve mani lutina ar daudziem fantastiskiem draugiem, kurus esmu ieguvusi visos dzīves posmos – pamatskolā, vidusskolā, augstskolā un darbā. Ik pa brīdim saprotu, ka «Vingruma maratonā» neesmu viena – ar mani ir draugi, paziņas un ģimene. Atbalstu jūtu gan darbā, gan mājās un īpaši sociālajā vidē. Paldies, draugi, man tas patiešām daudz nozīmē!
Šonedēļ esmu bijusi visaktīvākā, kopš sākām «Vingruma maratonu», – pateicoties dažādām aktivitātēm, vidēji dienā noieti 16 596 soļi.
Pirmdiena – noieti 18 171 solis, piedaloties ekskursijā pa Varšavas vecpilsētu, cenšoties atrast veikalu, kurš Lieldienās Varšavā strādā, un naksnīgā pastaigā, meklējot vietu, kur padejot.
Otrdiena – 17 013 soļi. Pēdējā ceļojuma diena Polijā mani un kolēģes lutina ar saulainu un siltu laiku, ko izmantojam, lai lēnā pastaigā dotos uz staciju un tad jau uz lidmašīnu. Atgriežoties mājās, interesē, cik ļoti brīvdienu grēki būs redzami uz svariem. Diemžēl no svariem neko nenoslēpsi, tie rāda, ka esmu atpakaļ tādā svarā, kā biju pirms pusotras nedēļas. Mans ķermenis tūlīt pamana, ja esmu pieļāvusi atkāpes no nospraustajiem «rāmjiem».
Trešdiena – 13 462 soļi. Atpakaļ darbā. «Vingruma klubā» – kardiotreniņš – eju pa celiņu un braucu ar riteni. Arī pārējās «Vingruma maratona» meitenes aktīvi vingro un cenšas sasniegt nospraustos mērķus. Zālē satieku puisi, kurš smaida un saka: «Man vakar bija svētki – esmu zaudējis 30 kg!» – tas man liek noticēt, ka arī es to varu – lēnām, pacietīgi un ar lielu darbu tas ir izdarāms.
Ceturtdiena – 10 591 solis. Pēc garās darbadienas uzreiz uz treniņu. Ceturtdienās tiekos ar lielisko treneri Samantu, kura norāda uz kļūdām un uzmundrina darīt un sasniegt vairāk. Vienojamies, ka šīs pēdējās divas «Vingruma maratona» nedēļas centīšos visu izdarīt tik pareizi, cik vien iespējams, lai sasniegtu maksimāli labāko rezultātu. Solījumi jāpilda!
Piektdiena – 13 067 soļi. Atslodze pēc treniņa ar Samantu. Lēnām un mierīgi sasniedzu nosprausto soļu mērķi. Pēc treniņa satieku «Vingruma kluba» direktori Klintu, kura vienmēr ir smaidīga, prot uzmundrināt un pazīst lielāko daļu vingrotāju – viņas un pārējo darbinieku īpašā un sirsnīgā attieksme liek «Vingruma klubā» justies iederīgai.
Sestdiena – 21 862 soļi – no rīta dodos uz «Vingruma klubu», atkal esmu sajaukusi darba laikus, tādēļ šoreiz iesildos nevis uz celiņa, bet krustām šķērsām izstaigājot kluba apkārtni. Pildot «Vingruma maratona» noteikumu – katru reizi, apmeklējot «Vingruma klubu», ir jāpublicē bilde sociālajos tīklos. Pateicoties šīm bildēm, saņemu ziņu no bijušās kursa biedrenes, kura kā papildu motivāciju man dāvina skaistumkopšanas procedūru viņas burvīgajā studijā. Fakts, ka pat sen nesatikti draugi mani atbalsta, liek smaidīt. Pēcpusdienā laiks kļūst arvien saulaināks un siltāks, un palikt mājās būtu grēks, tāpēc ar draudzeni nolemjam doties uz Salaspils botānisko dārzu. Ja neesi tur vēl bijis, pagaidi, kad pienāks tulpju ziedēšanas laiks, un noteikti tur aizbrauc.
Svētdiena – 22 010 soļi. Pamostos, jo ārā dzied putni un spīd saule, saprotu, ka arī šajā dienā nedrīkst palikt mājās. Uzrakstu Vingruma Dacei un vienojamies, ka jāiet nūjot pa Vecmīlgrāvja pludmali. Zinot, ka darbā izveidotajā «soļotāju» grupā ir kolēģes, kurām arī patīk nūjot, sazvanu viņas – izrādās, ka viena jau nūjo Uzvaras parkā, cita nolēmusi tīrīt mājas sienas ar aeratoru, bet ir kolēģe, kura kopā ar vēl vienu draudzeni pusstundas laikā ir gatavas doties ar mums (Vingruma meitenēm) ātrā pastaigā gar jūru – noejam 13 km. Pastaigājoties spēju novērtēt to, ka vairs nav jānes lieki 9 kg, bet saprotu, ka jāturpina vingrot, jo ar mazāku svaru iet būs vēl vieglāk. Pēcpusdienā dodos pie draudzenes, kura ir brīnišķīgs ieguvums no augstskolas laikiem. Viņai ir divi mazi bērniņi, ar kuriem varbūt nenoejam tik daudz soļu kā nūjojot, toties kustību ir daudz – pa labi, pa kreisi, uz augšu, uz leju.
Nedēļa noslēgusies ar ļoti daudzām pozitīvām emocijām un apņēmību sasniegt labākos iespējamos rezultātus.
