Viņa aizstāvēja bērnus līdz pēdējam

Rīt būs pagājuši septiņi bezgala gari un tik īsi gadi. Aukstā 1999. gada 22. februāra dienā Gulbenē uz brīdi apstājās laiks. Cilvēku sirdis sastinga šausmās un sērās.

Slepkava (viņa vārdu un uzvārdu šeit nenosaucam ar nolūku, jo tieši kļūt par slavenību bija viens no iemesliem, kapēc viņš cietsitrdīgi nogalināja bērnus) diendusas laikā bija netraucēti ienācis bērnudārzā, nogalinājis audzinātāju un trīs gultiņās dusošās meitenītes. Gulbenes 1. bērnudārza audzinātāja Anželika Žvīgure atdeva savu dzīvību, aizstāvot bērnus un cenšoties neielaist slepkavu istabā, kur dusēja mazuļi.

Viņa cīnījās tik izmisīgi un drosmīgi, ka gandrīz vai pieveica varmāku, gandrīz būtu to izstūmusi ārā pa kāpnēm, tomēr viņš izrādījās viltīgāks un stiprāks. Pēc traģēdijas plašsaziņas līdzekļos daudz iztirzāja slepkavas personību, analizēja, kā divdesmitgadīgais puisis varēja nonākt līdz perversai vēlmei iegūt slavu, nogalinot pēc iespējas vairāk dusošu bērnu. Ļaunais vienmēr ir spilgtāks, tas šokē un izraisa interesi. Toreiz daudzi centās slepkavas rīcību saistīt ar sātanismu, taču nekāda apstiprinājuma šādai versijai nebija.

Bet pārāk maz toreiz runāja par Anželiku, kas līdzīgi eņģelim stāvēja klāt dusošajiem bērniem un neatkāpās no tiem līdz pēdējam elpas vilcienam. Kāda bija viņa, šī 31 gadu vecā sieviete? Gan viņa, gan bērnu slepkava taču ir dzimuši vienā pilsētā – Gulbenē –, mācījušies vienā skolā. Kā divi tik dažādi cilvēki varēja veidoties vienā un tajā pašā vidē? Kāda ir šī vide? Anželikas bijušais klasesbiedrs Mihails Bojanovs saka: "Sāpēja, ka traģēdijas upuru bērēs baznīcā daudz bija ziņkārīgo, kas atnāca, banālas intereses vadīti." Brīdi padomājot, viņš piebilst: "Slepkava gribēja būt slavens. Viņa vārdu pateica un atcerējās vienu dienu. Anželikas vardu atceramies vienmēr."

Tikai viņa zināja, ko darīt

Anželikas tētis Vladimirs tūkstošiem reižu atceras un pārmet sev, kāpēc viņš nav bijis blakus meitai bērnudārzā tajā brīdī. Viņš būtu varmāku savaldījis. Taču skarbā patiesība ir tāda, ka neilgi pirms traģēdijas viņš bija ienācis bērnudārzā pakaļ mazmeitiņai, Anželikas meitiņai Elīnai, kas nav gribējusi tur gulēt diendusu. Anželikas tētis vēlāk atcerējās, ka tobrīd redzējis garāmejot maza auguma melnīgsnēju puisi, kas brīdi vēlāk jau kļuva par slepkavu. Viss bija turpat, blakus. Minūtes, kas izšķīra visu. Anželikas mamma Ņina Petrova noraida domu, ka traģēdija bija neizbēgams liktenis. "Visu mainīja viena cilvēka ļaunais nodoms. Visu noteica viņa griba," saka viņa.

Realitāte ir tāda, ka Anželika viena pati aizstāvēja bērnudārzā dusošos mazuļus. Viņa nedomāja par sevi, bet tikai par bērniem. Viņa bija stiprāka par sāpēm, bet nebija stiprāka par nāvi. Anželika tā arī nesagaidīja palīdzību. Bērnudārzā kolēģi, pirmajā stāvā tobrīd esošā zobārsta kabineta darbinieki, apmeklētāji, dzirdot kliedzienus, nesaprata, kas īsti notiek. Auklīte, kas, ieraugot bērnudārza grupas telpā cirvi vicinošo vīrieti, bija metusies projām, lai sauktu pēc palīdzības, no šoka nespēja parunāt, izskaidrot notiekošo. Valdīja vispārējs apjukums. Slepkava to izmantoja. Tomēr viņš bija aizkavēts, viņam pietrūka laika. Trīs meitenīšu dzīvības viņš paņēma, bet daudzas citas izdevās glābt. Viņš atjēdzās un, iespējams, nobijās, kad varmāku un viņa briesmu darbu ieraudzīja jauna meitene - bērnudārza telpā ieskrējusī jauniņā darbiniece… ar slotu rokās. Viņai tobrīd bija tikai 18. Viņa atpazina slepkavā kaimiņu puisi. Slota no rokām izkrita. Meitene bēga. Un arī slepkava ar skubu metās mukt projām no bērnudārza.

Uz mūžu ieslodzītais slepkava tagad nožēlojot, ka atņemis dzīvību Anželikai, kura slepkavam ir neizprotama mīkla. Tas urda viņa kroplo sirdsapziņu.

Kāda bija Anželika?

Anželikas draudzene, bijusī kolēģe Mila Kalvāne atgādina, ka Anželikai traģēdijas dienā nemaz nav bijis jāiet uz darbu. "Viņa bija draudzīga, izpalīdzīga. Todien kolēģe palūdza viņu aizvietot, un Anželika piekrita," stāsta viņa. Anželika todien jutusies nevesela, tomēr uz darbu aizgājusi, jo bija taču jāizpalīdz. "Viņa patika bērniem, patika viņu vecākiem. Anželika Vladimirovna vai kolēģēm – vienkārši Anžela," saka draudzene Mila.

Anželikas māmuļa saka, ka pēc traģēdijas sākumā bieži redzējusi meitu sapnī. Viņa nākusi smaidīga, teikusi: "Es taču zinu, ka jūs mani tik ļoti mīlat, es nevarēju neatnākt." Tēvs teic, ka viņam meita joprojām sirdī esot dzīva. Raugos vecākos un it kā redzu viņiem blakus Anželiku. Tik daudz albumu ir pāršķirstīts, tik daudz par atmiņu dzirdēts, ka nemaz nebrīnos par šo redzējumu. Liekas, līdz šim, nekad nepazīdama Anželiku, tagad viņu labi zinu arī es.

"Anželika bija skaista. Viņas mati vienmēr bija sakārtoti, acis – mirdzošas. Bērniem patika viņā skatīties. Viņa nekad nepaaugstināja intonāciju, runāja pusbalsī, bet bērni viņu dzirdēja. Kā viņa to prata panākt, nezinu. Bērni viņu mīlēja," saka Gulbenes 1. bērnudārza bijusī vadītāja Velta Freimane. Viņa piebilst, ka Anželika bija laba audzinātāja – pedantiska, akurāta. Viņas grupiņā telpas vienmēr bijušas ar izdomu iekārtotas, lai būtu atšķirīgas, oriģinālas. Viņai tas izdevies. Bijusī Anželikas kolēģe, medmāsa Lidija Andrejeva saka: "Anželika vienmēr uztraucās par citiem, bet par sevi – nekad. Viņa domāja par vīru, – kā viņam klājas izbraukuma reisā, pārdzīvoja par meitiņas veselību. Anželikas sejā vienmēr bija smaids, acis – lielas un skaistas. Viņa bija ļoti mīlēta kā meita, sieva un māte. Un tomēr Anželika nemaz neprata būt egoiste. Uz tādiem cilvēkiem citi bieži vien skatās kā uz baltajiem zvirbuļiem."

Bez saviļņojuma un asarām par bijušo audzēkni nespēj runāt viņas klases audzinātāja Gulbenes 2. vidusskolā Alla Davidoviča. Jau beigusi skolu, meitene joprojām allaž sūtījusi audzinātājai apsveikuma kartīti uz katru dzimšanas dienu, kas ir vasarā. "Vai gan tajā laikā kādam jaunietim prātā ir skola, skolotāji?" ar mīļumu vaicā klases audzinātāja. "Tagad es skolā mācu Anželikas meitiņu Elīnu. Es redzu viņā tādu pašu dvēseles kristālu, kāds bija mātē. Tāpēc gribas sargāt," teic A. Davidoviča.

"Viņai vienmēr paticis pulcināt ap sevi radus un draugus. Anželika bija viesmīlīga, garšīgi gatavoja ēst," saka Anželikas mamma. Anželika un Aigars Žvīgurs apprecējās kad bija draudzējušies jau četrus gadus. "Viņai patika puķes un viss skaistais un labestīgais, viņai nebija laika skumt. Vīrs brauca reisos. Anželika gaidīja. Piedzima meitiņa Elīna. Sirdij mīļš darbs un ģimene – ar to bija piepildīta viņas dzīve," stāsta māmuļa. Anželika bijusi optimiste. Gribējusi iemācīties tamborēt un apguvusi pašmācības ceļā. Mamma rāda tamborētu sedziņu mājās uz galda. Anželikai paticis zīmēt. Anželika bijusi saulains bērns, kas nekad nesagādāja rūpes. "Matemātikā neveicās, tur viņai bija stabils trijnieks. Anželika pūlējās tik ilgi, ka pēc 8. klases, stājoties Rīgas pedagoģiskajā skolā, pārbaudījumu šajā mācību priekšmetā nokārtoja uz pieci. Ja viņai bija mērķis, tad viņa to sasniedza," stāsta Anželikas mamma.

Reklāma

Anželikas saknes – no Abrenes

Anželikas vecāki ir no Abrenes. Mammai Ņinai Petrovai bija tikai 19 gadu, kad viņa kopā ar vīru Vladimiru gaidīja pasaulē nākam savu mīļo un vienīgo meitiņu. Viņa ir pēcpusdienas bērns, dzimusi piecos vakarā, Gulbenē. Svēra viņa 3200 gramus, bija 54 centimetrus gara. Tautība – krieviete. Meitenītei piedzimstot, bija melni matiņi, bet vēlāk to vietā izauga balti. Bērniņam deva eņģeļa vārdu – Anželika. Vasaras pilnziedā – 31. jūlijā – ir vārdadiena Anželikām.

Tagad, viesojoties Petrovu ģimenes necilajā koka mājiņā Gulbenē, mēs kopā ar Anželikas mammu šķirstām albumus, kurus savulaik sakārtojusi viņas meita pati. Tajos ir tik daudz draugu fotogrāfiju, ģimenes bilžu! Klasesbiedri, kursabiedri, darbabiedri, bērnudārza audzēkņi! Un tik maz bilžu, kur Anželika būtu viena pati. "Mums tik ļoti pietrūkst viņas, pietrūkst sarunu," saka māmuļa. Vecāki joprojām katru gadu svin meitas dzimšanas dienu tā, it kā viņa būtu dzīva. Kopā pulcējoties radi un draugi. Vasarā nav ne dienas, kad vecāki kopā ar Anželikas meitiņu nedotos uz kapiem. Ziemā ceļš turp ved retāk.

Anželikas atdusas vietā tēvs vienmēr meitu uzrunājot ar vārdiem: "Sveika, mazā!" Vēl un vēl atminoties traģisko dienu pirms septiņiem gadiem, mamma saka: "Kā lai iztur vecāku sirdis, kāpēc tās neapstājās tajā pašā dienā, tajā brīdī?" Bēdas pārciest palīdzot tie cilvēki, kas arī šajā traģēdijā ir zaudējuši savas mīļas meitas. "Kapsētā nereti klāt nāk sveši cilvēki, noliek svecīti..." stāsta Anželikas mamma. Arī tas sniedzot mierinājumu.

Gadu pēc traģēdijas vecvecāki ar mazmeitiņu mājās neesot runājuši par Anželiku. Mazmeitiņa klusējusi, lai saudzētu vecmāmuļu, vecotēvu. Bēdas bija atņēmušas spēku, padarījušas ģimeni mēmu. Tagad arvien biežāk mājās atceras mīļus brīžus, notikumus no kopā būšanas laika ar Anželiku. Vecākus nepamet sajūta – tūlīt atvērsies durvis un meita pārnāks mājās.

Anželikas mamma saka, ka bēdas nepāriet. Visas asaras esot jau izraudātas, net rēta sirdī kļūstot vēl dziļāka, vēl skaudrāka. Mās runājam par to, ka toreiz – pirms septiņiem gadiem – ģimenē nebija nekādas nelaimes priekšnojautas. "Mēs neviens nebijām gatavi stāties pretī ļaunumam. Taču šāda iespēja bija jāparedz, bija jābūt gataviem. Vai tagad esam?" jautā Anželikas mamma. Vecākiem pēc traģēdijas teikts, ka nedrīkstot tik ļoti mīlēt savu bērnu, jo Dievs var kļūt greizsirdīgs. Bet, ja mīlētu mazāk, varbūt Anželika nebūti tik stipra, lai viena cīnītos ar ļaunumu, kura arsenālā bija dažādi ieroči, bet viņai – tikai mīlestība?

***

Viedokļi

Ainars Baštiks, Bērnu un ģimenes lietu ministrs:

– Sabiedrība kļūst arvien nedrošāka. Bērnudārzos un skolās ir jābūt zināmam drošības standartam. Bērnudārzā nevajadzētu būt tā, ka durvis ir vaļā un ka jebkurā laikā telpās var ienākt sveši cilvēki. Protams, durvis droši vien nebūs ciet no rītiem un vakaros, kad vecāki atved un aizved bērnus. Taču tad ir jāuzrauga ienācēji. Ja parādās svešinieks, vajadzētu būt kādai shēmai, kā nodrošināties pret nevēlamām sekām. Zinu, ka Gulbenē pēc traģiskā gadījuma bērnudārzā, kad no slepkavas rokas gāja bojā audzinātāja un trīs bērni, visos bērnudārzos ir tā saucamās trauksmes pogas. Neesmu gan dzirdējis, ka šāda drošības sistēma būtu ieviesta visur Latvijā. Taču ir raksturīgi, ka arvien vairāk bērnudārzos durvis ir slēgtas un ienākt var tikai tad, kad cilvēku ielaiž, iepriekš pārliecinoties par viņa identitāti un nolūkiem. Bērnu drošība ir primāra, tāpēc dažkārt mums ir jāpacieš zināmi ierobežojumi, neērtības, toties bērni tiek pasargāti. Mēs taču zinām, ka pasaulē ik pa brīdim notiek pārpratumi drošības jautājumos vai pat nelaimes. Nesen bija gadījums Amerikā, kad nošāva kādu cilvēku, kas bija tikai pajokojis, ka viņam somā ir bumba. Bet ir gadījumi, kad cilvēki ar novirzēm vai kādā krīzes situācijā pēkšņi izpauž sevi vardarbīgi, liekot ciest citiem. Cik vien var, ir jānodrošinās pret šādām situācijām. Izglītības iestādēs personāls būtu jāapmāca ne tikai kā rīkoties ugunsgrēka gadījumā, pa kurām trepēm skriet, kā izvest bērnus ārā no telpām, bet būtu jāorganizē arī apmācība, kā rīkoties ekstrēmos gadījumos. Cilvēks jūtas pārliecināts, ja viņš visas iespējamās situācijas ir paredzējis un ir trenēts. Kad rodas problēma, cilvēks neapjūk un var adekvāti reaģēt. Protams, mēs neviens negribam, lai tādas situācijas notiek.

Dace Nagle, Gulbenes 1.pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja:

– Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka bērnudārza ārdurvīm nevajadzētu būt slēgtām. Tām būtu jābūt ikdienā pieejamām, lai bērnudārzā var ienākt vecāki ar bērniem, pēc bērniem, lai var atnākt tie, kas savus mazuļus vēl tikai vēlas pieteikt bērnudārza apmeklēšanai. Taču, ņemot vērā rūgto pieredzi, apzinos – būtu drošāk, ja bērnudārza ārdurvis būtu slēgtas. Realitāte ir tāda, ka mūsu bērnudārza ārdurvis ir vaļā. Viss ir nodrošināts, lai tās varētu aizslēgt, taču nevaram tās nepārtraukti slēgt ciet un atkal vaļā. Tas tāpēc, ka uz bērnudārzu mazuļu vecāki nāk ļoti dažādos laikos. Bērnudārzā ir nodrošinātas dežūras. Ir sargs vai administrators, kas seko tam, kas ienāk bērnudārzā un kas iziet no bērnudārza. Pavisam noteikti katras bērnudārza grupiņas ieejas durvis ir slēgtas. Katrai audzinātājai ir nodrošināti pašaizsardzības līdzekļi (gāzes baloniņš), arī tā saucamā trauksmes poga, kuru nospiežot, momentā uz bērnudārzu izbrauc apvienības Apsardze vīri. Domāju, ka labs risinājums būtu, ja bērnudārzam būtu ārdurvis ar kodu. Gulbenietes, kas strādā Īrijā, ir stāstījušas, ka tur bērnudārziem ir kodētās durvis. Esam viesojušies pie kolēģiem Valmierā, kur arī bērnudārziem ārdurvis ir kodētas. Mēs priecātos, ja arī mums Gulbenē būtu tāda iespēja.

Liāna Jansone, Gulbenes Izglītības pārvaldes vadītāja:

– Kodētās ārdurvis izglītības iestādei nav nekāds tehnikas brīnums. Problēma ir tur, ka pēc būtības izglītības iestādēm būtu jābūt pieejamām. Ja bērnudārza ārdurvju kodu zina visi bērnu vecāki, tad var rēķināties, ka to zina visa pilsēta! Gadās taču, ka bērnam pakaļ uz bērnudārzu vecāku vietā atnāk tuvs radinieks, labs kaimiņš vai ģimenes draugi. Un viņi var kļūt par potenciālajiem nozieguma atbalstītājiem, pa atkodētajām durvīm ielaižot arī kādu svešinieku, kam, protams, uz pieres nav nekas rakstīts par viņa ļaunajiem nolūkiem. Tas ir briesmīgi, bet diemžēl nekad nevaram būt simtprocentīgi droši, ka ļaunums nepiezogas nemanīts. Izplānot savu rīcību, reakciju ekstremālā situācijā nav iespējams. Tomēr ir jāizstrādā kaut vai noteikta mehāniskā reakcija, kas varētu palīdzēt kritiskā situācijā. Protams, ir jāsargās, protams, ir jāmāca bērni un tie, kas rūpējas par viņiem, kā rīkoties nedrošās situācijās, kā aizsargāties. Tas arī notiek.

Reklāma: Nosedz neatliekamus izdevumus ar 0% pirmo aizdevumu līdz 250€!


Citi lasītāji iesaka


Šeit tiek apkopotas TVNET ziņas, kuras lasītāji visvairāk ir pārpublicējuši portālā draugiem.lv un facebook.com. Autorizējieties facebook un draugiem, lai redzētu, kas interesē Jūsu draugus.

Reklāma