Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Šī vietne izmanto sīkdatnes (cookies angļu val.), lai analizētu mūsu datplūsmu, uzlabotu satura kvalitāti, pielāgotu saturu lietotāju vajadzībām un optimizētu tās darbību. Sīkdatnes mūsu vietā un tikai atbilstoši norādītajiem mērķiem var pārvaldīt arī mūsu sadarbības partneri (trešās personas – datu apstrādātāji (operatori), piemēram, Google Analytics). Sīkāk par sīkdatnēm un to dzēšanu lasi šeit

Delfīn, kā tev klājas? Dzīve par miljonu Ūdrīšos

  • Raksts
  • Foto
Foto: Jānis Škapars/TVNET

Aizlidojušo ezeru Tartaku par bargu naudu atlika vietā, bet cilvēki pazuda kopā ar ūdelēm, kamēr vīrs vārdā Delfīns mežmalā turpina dzīvot «vienā Dieva mierā». Tas notiek Krāslavas novada Ūdrīšu pagastā, kur meklējam ciemus ar seniem, savdabīgiem nosaukumiem: Lielie Muļķi, Mazie Muļķi, Meža Muļķi un Kazanova sādža. Tik žilbinoši nosaukumi Latvijā ir vēl vismaz 50 apdzīvotām vietām – pārsvarā izzūdošām. Tomēr Muļķu ciems neizzudīs kaut vai tāpēc, ka atrodas gleznainajos Daugavas lokos trīs kilometru attālumā no Krāslavas.

Šobrīd visos Muļķu ciemos kopā pastāvīgi dzīvo daži desmiti cilvēku, bet par savējo šo vietu sauc daudzi simti, varbūt pat tūkstoši, kas te pavadījuši bērnību. Vieta unikāla, neaizmirstama! Latgalē ir tā, ka ciemi mijas un saplūst – nekur nav robežstaba: te beidzas Muļķu sādža un sākas Borovka. Ūdrīšu pagasta pārvaldes sekretāre Irēna Neverovska solās apkopot ziņas par izzudušajām sādžām, un vietās, kur tās atradušās, novietot informatīvos stendus. Varbūt pat grāmatu uzrakstīs, kad aizies pensijā. Ek, sādžu kādreiz bija tik daudz un visas pilnas ar cilvēkiem. Pēc kara bija 49 sādžas, bet septiņdesmitajos gados Ūdrīšos dzīvoja vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku.

Ezers ar pārsteigumu

Krāslavas novadā ir 273 ezeri – atšķirīgi pēc lieluma, dziļuma un skaistuma. Ūdrīšu pagastā 107,2 kvadrātkilometros ir vairāki, bet viens no tiem, vārdā Tartaks, ir Ūdrīšu «rūpju bērns». 2005. gada 11. maijā notika prātam neaptveramas lietas - Borovkas un Muļķu sādžas ļaudis no rīta pamodās un saprata, ka Tartaka nav.

Viņi bija kļuvuši par vienu, turklāt pašu skaistāko ezeru nabadzīgāki. Latgalē tā gadās!

Šobrīd Tartaks ir vietā, bet – oi,oi, ko tas pašvaldībai izmaksāja!

Lieta tāda, ka Tartaks mākslīgi tika izveidots 1800. gadā, kad aiz tā Rudņas upē tika uzbūvētas ūdensdzirnavas. Plašais ezera spogulis ir daļēji aizaudzis ar meldriem, niedrēm, vilkvālītēm un ūdensrozēm. Tas esot ļoti dūņains – gultni sedz pusmetru biezs dūņu slānis. Zivīm patīk – te mīt līdakas, līņi, raudas, karūsas, asari. No cilvēka rokas ezers cietis vairākas reizes – Otrā pasaules kara laikā tika sagrautas dzirnavas, bet 1950. gadā, kad tika nojaukts aizsprosts, ezers pamazām aizauga ar lakstaugiem un krūmiem. Tā nu kādreizējā ezera gultnē ganījās lopi. 1970. gadā tika uzbūvēts jauns dambis, bet 2005. gada maijā lietavas un vējš pārrāva dambi, burtiski kā pa gaisu aiznesot ezeru krietnu gabalu tālāk, stāsta Ūdrīšu pagasta pārvaldes sekretāre. Tas viss noticis tik īsā laikā, ka ļaudis no rīta stāvējuši pie dūņu peļķes, kur vēl vakar bija ezers, atplestām mutēm. Tikpat apmulsuši bija ezera pastāvīgie iemītnieki – gulbji, kas neizpratnē riņķoja virs žļampas.

Visvairāk cieta lēnīgie purva bruņurupuči, kas nespēja nokļūt apūdeņotā vietā.

Irēna atceras, kā spaiņiem no dūņām grābuši laukā zivis, kas gāja bojā. Pašvaldībai nekas cits neatlika, kā uzrotīt piedurknes un atjaunot ezeru. 2007. gadā tika izbūvēts jauns aizsprosts, pēc kā ezers atjaunots iepriekšējā platībā. Kopš tā laika ezers prom nav lidojis.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ja jau Ūdrīšos atgadās tādas lietas, nebrīnos, ka mežmalā, netālu no ezera dzīvo vīrs, kuram vienīgajam Latvijā ir vārds Delfīns. Nu jau viņš ir krietni gados, pārcietis insultu un viesus nevar uzņemt. Visu dzīvi viņš nodzīvojis vietā, kur ir viss, kas laimei vajadzīgs, - spirgts gaiss, ezers, pasakains plašums un ainava, kas ir tik skaista, ka šķiet nereāla. Neparasto vārdu viņam izvēlējies baznīckungs, nosakot, ka esot tāds katoļu vārds. Kad Delfīnu pirms gadiem astoņdesmit kristījuši, bijusi ziema. Vecāki palikuši mājās, uz baznīcu pajūgā braukuši krustvecāki un radi. Viss noritējis kā nākas – gods godam, bet pēc tādas lietas bijis pieņemts saskandināt par bērna veselību.

Lai rokas brīvas, iekāruši Delfīnu kokā un salējuši. Kad radi pārradušies mājās, attapušies, ka Delfīna nav – palicis karājoties kokā.

Delfīns, tāpat kā citi šīs puses ļaudis, visu mūžu strādāja zvērsaimniecībā, kur audzēja tūkstošiem ūdeļu. Tagad saimniecība sagruvusi tāpat kā vecā vīra šķūnis, bet ūdeles uz nebēdu dzīvojas pa mežiem.

Ūdeļādas kažokā

«Pāvi pa ceļu staigāja, pērļu vistiņas. Un kādi ceriņi!» Irēna nevar vien rimties, atceroties laikus, kad saimniecība plauka un zēla. Gadsimtu mijā saimniecība izputēja, bet pirms dažiem gadiem uzradās jauns investors, kas noturējās divus gadus un pazuda.

Pamesta teritorija, kas iederas depresīva alternatīvā kino sižetā. «Lūk, viņiem pat savs tautas nams bija ar skatuvi, parketa grīdu. Un kādi koncerti te notika!» brūkošās telpas mums izrāda Irēna. Uzsitu pa klavieru taustiņiem, un tie izdveš drūmas, liktenīgas skaņas. Kažokzvēru audzēšana kļuva nerentabla, kad kopā ar Padomju Savienību sabruka vienotā ekonomika un mainījās spēles noteikumi. «Zvēru uzturēšana kļuva dārga attāluma dēļ. Ūdelēm vajadzīgas svaigas zivis, kas bija jāved no Ventspils vai Liepājas,» stāsta Irēna. Kad saimniecība izjuka, daļa ūdeļu aizbēga mežā. Atlaistie darbinieki jutās tik apjukuši, ka nespēja noticēt notiekošajam.

Padomju saimniecībā viņi visu mūžu bija dzīvojuši kā dieva azotē.

Viņiem komunisms savā ziņā bija piepildījies, bet nu pēkšņi izrādījās, ka stabilajai dzīvei bijuši drūpoši pamati. Darba vairs nebija, nauda iztērēta, citu prasmju, kā vien ģērēt ūdeles, nebija.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Sezonas laikā, kad ūdeles vajadzēja aplecināt, un pēc tam, kad nācās ģērēt ādiņas, saimniecībā strādāja 200 cilvēku. «Viņi visi bija apmēram viena vecuma, dzimuši pēc kara. Dzīvojamās mājas celtas 1978. gadā. Kad viņi ieradās, viss spīdēja, laistījās, dzīvokļi labiekārtoti. Katrā ģimenē bija divi, trīs bērni.

Viņiem tādas piemaksas bija, ka varēja Jūrmalā māju nopirkt, bet naudu viņi nekrāja – sapirka sekcijas, kažokus.

Viņiem neko nevajadzēja, pat mašīnu neizmantoja, jo viss tepat bija – patērētāju biedrības veikalā preču pārpilnība, naturālā saimniecība, diennakts bērnudārzs, uz darbu, kas bija piecu minūšu attālumā, gāja smiedamies. Te kino rādīja, bija mākslinieciskā pašdarbība. Kad viss izjuka, viņi palika bez apkures. Naudas reformas laikā zaudēja iekrājumus. Viņi piedzīvoja kāpumu un tik smagam kritienam nebija gatavi. Daudzi saslima ar onkoloģiju, citi no stresa ātri aizgāja, atlikušie aizbrauca. Tas ir ārprāts,» stāsta Irēna.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ir sajūta, ka tukšajās telpās kāds ir. Priekšnieka kabinets, sekretāres galds, ēdnīca ar gaišām flīzēm, grāmatvedība, lodziņš, pie kura izsniedza algas. Satrūkstos. Tiešām kāds ir! Bezdelīga šaujas augšup un ietriecas griestos. Bērni ligzdā palikuši pirmajā stāvā. Vai atradīs ceļu pie tiem?

Pagalma zālājs piesēts ar sīkām zilām puķītēm – katru pavasari zied par piemiņu no «tiem laikiem». «Pirms diviem gadiem turks nopirka ražotni – no Dānijas atveda ūdeļu ganāmpulku. Sāka labi, bet tad strādniekiem nesamaksāja un aizmuka,» stāsta Irēna pa ceļam uz pamesto ūdeļu fermu, kas līdzinās koncentrācijas nometnes maketam. Būri labā stāvoklī, vēl salmi iekšā, ir arī elektrība un ūdens padeve. «Ielaid ūdeles un aiziet,» saka Irēna. Darbs ir smags un ne katrs to spēj darīt. Katram dzīvniekam barība jādod ar roku – gan ziemā, gan vasarā. Lai kažoks laistītos, ūdeles jābaro labi. Dzīvnieki ēd svaigas zivis, gaļu, augļus. Jā, ūdeļādas kažoks Irēnai mājās ir, bet valkāt vairs negribas – ar to saistītas nostalģiskas atmiņas.

Toreiz Ūdrīšos visi staigāja lepnos kažokos.

«Tāds skaistums, ka izteikt nevarēja, un tagad – sabrukums,» Irēna nebeidz bēdāties. Pamesto saimniecību varot nopirkt par 125 tūkstošiem eiro. Kāpēc tik dārgi! «Daudz zemes – 40 hektāri,» paskaidro Irēna.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lielās atlaides

Garām ābeļdārzam vienos ziedos atgriežamies pie Tartaka ezera, lai aplūkotu 1909. gadā uzstādīto krucifiksu, pie kura visu maiju sievas nāk lūgties un dziedāt. «Maijs ir dievmātes Marijas dzimšanas mēnesis, tāpēc sievas rotā krucifiksu un katru vakaru nāk pie tā dziedāt un lūgties,» stāsta Irēna. Pašā ezera krastā nelielas privātmājas ar lieliem iekoptiem dārziem. Apskaužami laba dzīve, nodomāju. «Viņi dzīvo vienai dienai, jo astoņdesmitajos gados būvētās mājas ir zvērsaimniecības īpašums, kas ieķīlāts bankā,» svētlaimīgo ainu kliedē pagasta sekretāre.

Deviņdesmitajos gados zvērkopjiem neļāva mājas privatizēt, tāpēc tagad viņi tās vienā dienā var zaudēt. Bail pat iedomāties, kas tālāk notiks.

Toties pretējā krastā, uz paugura stāv sapņu māja. Dzīve par miljonu! «Tukša, neviens nedzīvo. Par tālu, nevar izbraukāt,» viņa nosaka.

Līkumojam pa meža ceļu, ko ieskauj dziļas gravas un milzīgas egles. «Ledāju veidota ainava,» paskaidro Irēna, veikli stūrējot pa putekļaino ceļu. Te mežos ir unikāli sūnu paveidi, mitinās īpaši sargājamais mazais meža ērglis, bet tūrisma takas aizved pa «Daugavas lokiem». «Te viss elpo, nemaz nevajag to sēņu un ogu – tāpat vien paejies un jūties piepildīts,» nosaka Irēna.

Uzkalnā Ūdrīšu pagasta lepnums - 200 gadu vecā Borovkas katoļu baznīca, ko 1811. gadā uzcēla Vaclovs un Kazimirs Konrads Plāteri. «Svētīga vieta. Tu vari, ko labu iedomāties, un tas piepildīsies,» saka Irēna.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Nokrikšķ simtgadīgā atslēga un esam iekšā. Es iemērcu pirkstus svētītajā ūdenī, pārmetu krustu un dodos pie altāra, kur gan nelaiķis guļ, kad vajag, gan bērnus krista, gan laulā. «Šajā vietā cilvēki atgriežas – no tālienes brauc. Ziemassvētkos, Lieldienās, Annas dienās, kad lielas atlaides, ir daudz pilsētnieku,» stāsta Irēna. «Lielas atlaides» nozīmē «lielas atlaides grēkiem».

«Ja tu piedalies īpašos dievkalpojumos, daudz lūdzies, pieņem dievmaizi un ej uz grēksūdzi, tev tiek dāvāta liela grēku atlaide,» viņa lietišķi paskaidro.

Mazā, senā baznīca ir svaigi izremontēta – atjaunota pēc labākās sirdsapziņas, pat grīdas apsildāmas. Irēna atklāj, ka atjaunošanu par savu naudu veicis viņas klasesbiedrs (no Muļķu sādžas), lai godinātu savu mammu, kas visu mūžu kalpojusi baznīcā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Par mistisko Borovkas armijas bāzi, kurā milzīgā platībā ir simtiem pamestu ēku un pazemes objektu, «lielo aktrisi» Jeļenu Jurjevnu, kas lej sveces un cīnās ar žurkām, TVNET lasiet pirmdien, 21. maijā.

6 Komentāri