Džemma Skulme pret varu ar brīvas mākslas garu (8)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Saruna ar gleznotāju DŽemmu Skulmi, kuras personālizstādes bijušas Austrijā, Vācijā, Kanādā un Amerikā. Viņas darbi atrodas Latvijas Valsts mākslas muzeja, Tretjakova galerijas Maskavā un Zimmerlī mākslas muzeja (ASV) kolekcijās.

– Vai atminaties to brīdi, kad pirmo reizi izjutāt, ka vara satver un grib virzīt, pakļaut mākslinieka otu? – Tas notika, līdzko visas mākslas rosības gan Mākslinieku savienībā, gan Mākslas akadēmijā nonāca pilnīgā Maskavas kontrolē. Partija pieņēma lēmumu par žurnāliem "Zvezda" un "Ļeņingrad". Tas bija nikns uzbrukums māksliniekiem, kuri tika novērtēti kā formālisti. Ja tu esi formālists, tad esi buržuāziskās ideoloģijas kalpībā un uzskatāms par pretpadomju elementu. Tūlīt līdzīgus piemērus vajadzēja piemeklēt arī republikā. Pie formālistiem tika pieskaitīti vai visi latviešu meistari. Jo viņu darbi nebija tādā garā, kā krievu skola strādāja kopš 1933. gada, kad Gorkijs pasludināja sociālistiskā reālisma metodi. Mūsu mākslinieku acis pie tā visa nebija pieradušas. Varat tikai iedomāties, kas tā par ellišķīgu vardarbību – likt mākslas meistaram, kurš pasauli redz citādi, lauzt viņa skatījumu. Tagad šķiet dīvaini, bet arī Leo Svempa klusās dabas tika uzskatītas par formālistiskām. Svempu nācās padzīt no Mākslas akadēmijas. Ļeņina dižais teiciens – māksla pieder tautai – dzīvē īstenojās tā, ka par vērtētājiem tika uzaicināti lietpratēji no tautas, no VEF un citām rūpnīcām. Par formālistiskiem novērtētus darbus apsaukāja – mazņa (smērējums) vai par taisītiem ar ēzeļa asti, kas Hruščova laikā bija īpaši iemīļots izteiciens. Māksliniekus politiski iebiedēja. Kāds jau kaut ko vēl atļāvās. Kā, piemēram, Pauļuks, kuram nepastāvēja nekāda iekšējā cenzūra, jo viņa gars bija brīvs. Ļoti daudziem no tiem, kuri pēc kara demobilizējās, kā dzīvesvieta iepatikās Rīga. Nosaukšu pēc atmiņas tikai tos Latvijas PSR Mākslinieku savienības saimē ienākušos krievu māksliniekus, kuru uzvārdi sākās ar burtu "K": Kozerovskis, Kozins, Kozlovs, Koroļovs, Kirilovs, Kuzmenko vīrs, Kuzmenko sieva, Karpenko, Korņeckis, Karjakins... Nosauciet man latviešu māksliniekus tajā laikā, kuru uzvārds sāktos ar burtu "K"! Viens Kalniņš, un viss. Ienācējiem tūlīt iedeva Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukumu. Viņi bija tie, kuri iemīdīja taciņu starp Mākslinieku savienību un Centrālkomiteju, un vēl sliktākām iestādēm. Sākot ar 1956. gadu, mākslas raksturs ļoti mainījās, jo ienāca jauni mākslinieki ar brīvākiem ieskatiem, jebkuru apspiestību jūtošāki. Mākslas akadēmijā pat izcēlās dumpis, kad studentiem gribēja iedīdīt krievu zīmēšanas skolu Čistjakova manierē. Galu galā no Maskavas atsūtīto pasniedzēju Ļubomudrovu nācās atbrīvot. Gleznotāju sekcijā Mākslinieku savienībā pēkšņi parādījās Valdis Kalnroze. Desmit drūmākajos gados, savā plikādas kažociņā pa krodziņiem sēdēdams, viņš bija saglabājis sevi. Kalnrozes darbi pēkšņi izskatījās briljanti, tie atvēra acis. Tad – pārsteidzoša Svempa izstāde. Konkurence pamazām izspieda nekvalitatīvo nemākslu. Atspēriens Sākot ar 1962. gadu, caur nacionāliem motīviem es it kā atradu savu tēmu. Tajā gadā piedzima mana meita. Un, lai rezultāts darbā būtu ātrāks, sāku gleznot uz tādiem kā koka dēļiem itāļu svētbilžu un krievu ikonu garā. Mani absolūti tautiskie motīvi bija diezgan ekspresīvi, ar mazliet pārspīlētām formām. Tautumeitām – kuplāki brunči, varenākas rokas un kājas. Tādā garā uz koka dēļiem biju uzgleznojusi darbu "Dziesmai šodien liela diena". 1965. gadā Maskavā to atzinīgi novērtēja. No manis gaidīja, ka es tādā garā nu strādāšu arī turpmāk. Taču tā nenotika. Mani ļoti iespaidoja Čehoslovākijas revolūcija 1968. gadā un čehu tautas ceļš līdz tai. Pienāca poļu, čehu, rumāņu, arī vācu žurnāli. Čehijā pirms pašas revolūcijas mākslas attīstījās ļoti brīvi. Bet pie mums Vosa un Pelšes laikā sešdesmito gadu sākumā bija notikusi kārtējā skrūvju piegriešana. Varai bija vajadzīgi mākslinieki, sliktie piemēri. Tajos tika ieskaitīti Frīdrihsons, Herberts Siliņš, Ojārs Ābols, Rūdolfs Pinnis… Varēja burtiski paredzēt: kā padomju zemē ekonomiskas grūtības, tā notiek ideoloģisks spiediens uz mākslu. Un tad atkal kādu brītiņu palaida vaļīgāk. Kultūras parādībām nepievērsa tik lielu uzmanību, tās attīstījās brīvāk. Māksla, kurai taču vajadzēja būt ideoloģiskajam ruporam, diezgan strauji pavērsa savu balsi pret pašu varu. ... 1968. gadā Mākslinieku nama izstāžu zālē atklāja manu personālizstādi ar apmēram četrdesmit ļoti ekspresīviem, gleznotiem it kā ar aizturētu spēku, impulsīviem un pat iekšēju naidu pret varu veidotiem darbiem. No manis to negaidīja. Tūlīt tapa četrpadsmit kombināta "Māksla" komunistu, starp kuriem tikai viens bija latvietis, sūdzība vismaz uz septiņām "augstām" adresēm Rīgā un Maskavā: kā mākslinieks, kurš guvis augstāko izglītību, turklāt vēl Ļeņingradā, var iet buržuāziskās mākslas un Rietumu principu pavadā? Un vēl tur laikam bija frāze, ka tāds cilvēks nav cienīgs staigāt pa padomju zemi. Centrālkomitejas kuratore Bokalova lika gleznotāju sekcijas birojam apspriest šo vēstuli. ...Rūdolfs Pinnis un Antons Megnis staigā pa izstāžu zāli, pārējie sēž bariņos, un mēs ar Ojāru (Džemmas Skulmes vīrs mākslinieks Ojārs Ābols. – V. K.) ar" kaut kur maliņā. Pēkšņi Pinnis, kurš mākslā arī gājis moku ceļu, eksplodēja: "Te aizliegts, te atļauts, te atkal aizliegts, te atļauts! Kā jums nav kauna pat turēt rokās to papīru un vēl apspriest šo lietu?" Tā arī to papīru nolika un nekādu lēmumu nepieņēma. Tā Pinnis izglāba mani un pārējos no kauna un pazemojuma. Man vienmēr licies – jābūt kādam, kurš uzdrīkstas pateikt taisnību skaļi. Un, ja neviena nav, tam jābūt tev pašam. – Bet ko jūs īsti tādu nepieņemamu bijāt uzgleznojusi? – Darbi masīvi gleznoti, triepti ar biezu krāsu. "Viena", "Sēdošā", "Gulošā", pāris aktu… Bija arī starp inteliģentiem, pat māksliniekiem cilvēki, kuri nesaprata: kā tad tā, mūsu "skaistās, slaidās tautumeitas" parādītas tik "vulgāras", acu vietā kaut kādi tumšumi, deguns kā ķīlis? Bet es joprojām uzskatu, ka tie ir mani labākie darbi. Priekšsēdētājas krēslā – Kā izjutāt attiecības ar varu kopš 1982. gada, kad nokļuvāt šīs savienības priekšsēdētājas krēslā? – Kā piemērs vienmēr bija mans tēvs, kuram nācās strādāt ļoti smagā laikā. Vadot gan Mākslas akadēmiju (Otto Skulme Mākslas akadēmijas rektora amatā bija no 1944. līdz 1958. gadam. – V. K.), gan esot Mākslinieku savienības priekšgalā, nācās kaut ko izdarīt pret savējiem. Nē, ne jau nelietību, bet tomēr… atbrīvot, atlaist. Viņš centās, kā mācēdams, izlīdzēties ar kompromisiem. Bet laiks bija tāds, ka daudz kas tomēr bija jādara pret savu gribu, pret savējiem un pret mākslas principiem. – Kā vārdā? – Varas vārdā… – Bet cilvēks var atteikties no amata. – Nekad neaizmirsīšu, kā mana mamma, arī tēlniece, teica: "Otti, tev ir jāaiziet no akadēmijas!" Šīs sarunas izraisīja vienīgi asaras un strīdus mājās. Vēlāk, to atceroties, tiku daudz domājusi: mana sūtība un misija Mākslinieku savienības priekšsēdētājas krēslā ir rīkoties tā, lai izdarītu pēc iespējas mazāk no augšas uzspiestu "kļūdu". Bet tolaik nepakļaušanās jau vairs nebija saistīta ar cilvēku un viņu ģimeņu dzīvību un drošību. Atmiņas par tēvu manī nostiprināja ļoti skaidru pārliecību, kam jāpretojas un ko nedrīkst pieļaut. Laika gaitā parādījās iespējas, ka pretoties var – ar brīvāku mākslu. Un tas nozīmē arī brīvāku domāšanu, jo līdz tam mūs visus spieda būt vienādiem. Bet astoņdesmitie – tā jau bija liela brīvība! Mēs centāmies sevi parādīt pasaulē kā latviešus, kaut mums vienmēr klāt karināja vārdu padomju. Astoņdesmito gadu nogalē veidojās nelāga situācija. Līdz tam mēs Maskavā izstādījāmies pa republikām, un baltiešu darbi spīdēja. Viduvējībām Maskavas funkcionāru vidū tas, protams, nepatika. Nāca ļoti draudīgs priekšlikums – turpmāk mums visiem būs pasaulē jāiziet un sevi jāparāda kā padomju mākslai. Tātad manam darbam blakus ieliks kāda krieva, uzbeka vai citas republikas mākslinieka gleznu. Tāda bija paredzēta izstāde 1988. gadā Maskavā. Mēs tam pretojāmies un panācām savu. Patiesībā šā priekšlikuma dēļ mēs 1989. gadā izstājāmies no PSRS Mākslinieku savienības. Bet vēl septiņdesmitajos gados no varas nācās saņemt ne vienu vien pliķi. Ejam uz Rūdolfa Piņņa izstādes atklāšanu, visiem ziedi rokās, bet… durvis ciet. Izstāde aizklapēta! Klusajās dabās par maz priekšmetiskuma. Un tad jau tas piederot pie abstraktās mākslas, kas padomju zemei nav pieņemama. Izstādei izskrējuši cauri Centrālkomitejas pārstāvis un kultūras ministrs Kaupužs, kurš tik vien noteicis: un Ābols ar jau priekšā! Mans vīrs toreiz bija izstādes iekārtotājs. Tajā laikā apšaubīja Fridrihsona gleznas, Baušķenieka darbiem vispār uz diviem gadiem uzlika veto. Neļāva pat pieminēt. Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks bija Viktors Krūmiņš, ne visai simpātiska persona, Krievijas latvietis, kuram vajadzēja kultūras dzīvi regulēt un parādīt savu modrību. Starp citu, viņš pats it kā gleznojis, kāds viņam šo lietu ierādījis, bet darbi biedram Krūmiņam bija izteikti naturālistiski. Viņš pilnīgi nevarēja saprast neko dekoratīvāku, abstraktāku, gleznieciski brīvāku. Šie uzraugi bija tie nešpetnākie. Viņi izdarīja sliktus pakalpojumus mākslas attīstībai. Kad mūsu gobelēns ar Rūdolfu Heimrātu priekšgalā sāka ļoti strauji attīstīties, Viktors Krūmiņš bija pirmais kritizētājs – te, lūk, esot poļu ietekme! Bet patiesībā domāšanas procesā mākslā neparastā kārtā vienlaikus parādās atklājumi un atradumi. Tas pats biedrs Krūmiņš bija atnācis apskatīt izstādi, kuru bija paredzēts sūtīt uz Varšavu. Mākslinieka Āriņa darbā bija kā vagas bieziem, krāsainiem triepieniem. Nu nepatīk biedram Krūmiņam! Par abstraktu, priekšroka dota formai, nevis saturam. Man izdevās pierādīt, ka sava vieta ir arī tādai mākslai. Lai kādu uzņemtu Mākslinieku savienībā, to varēja tikai ar Maskavas akceptu. Ap milzīgi garu galdu sēdēja spriedēju un vērtētāju rinda. Mapi ar kāda visiem ne tik viegli uztverama mākslinieka papīriem vajadzēja laist pa šo riņķi tā, lai līdz nelabvēlim tā nemaz nenonāktu... Kā jau tolaik bija pieņemts, uz galvaspilsētu braucām ar mazām dāvaniņām: Rīgas konfektēm, Melno balzamu, kādreiz "Dzintara" sieriņu. Bet tas bija tā cilvēciski draudzīgi. Aiz dzelzs priekškara Berlīnē uz gadu strādāt un parādīt savus darbus bija uzaicināta Maija Tabaka. Pēc tam kā nākamais pretendents bija izvēlēts ļoti radikāls grafiķis, mākslinieks Māris Ārgalis. Bet viņa kandidatūra varai nepatika un tāpēc safabricēja lietu. Viņš bija vadījis mākslinieku grupu, kas bija izgatavojusi Mākslinieku savienības Jaungada apsveikumu kartīti. Un, lūk, kādam it kā no pašu mākslinieku vidus licies, ka kartīte ir pārāk radikāla, tajā varot saskatīt kaut ko pretpadomisku un uz tās redzamais mērkaķis (toreiz iestājās Mērkaķa gads) esot līdzīgs pašam Brežņevam. Kas sacerēja šīs domas, droši vien nekad neuzzināsim, jo tie noslēpumi, kas bija čekā un cekā, tādi paliks mūžam un nekad mēs tiem nepiekļūsim. – Vēl tagad atminos, kā mēs ar cekas kuratoru Vasiļjevu ejam pa Elizabetes ielu un es viņam saku: tas ir absurds, ko jūs man par Ārgali gribat iestāstīt! Starp citu, šis Vasiļjevs tagad darbojas Krievijā ar briljantiem. Bet toreiz uz Berlīni netika ne spurainais Ārgalis, ne arī kāds cits. Manam dēlam Jurim Dimiteram astoņas reizes atteica iespēju braukt uz ārzemēm, vienu vienīgu reizi viņš tika palaists uz Poliju. Noraidījumam vienmēr atrada kādu iemeslu, kaut visabsurdāko. 1986. gadā mums bija paredzēta ģimenes gleznu izstāde Pitsburgā. (Dž. Skulmei piešķīra Pitsburgas pilsētas goda pilsones nosaukumu. – V. K.) Tika iecerēts rādīt mana tēva, mātes, Jura Dimitera, Ojāra Ābola, kas jau tolaik bija mūžībā, un manus darbus. Mani uz ārzemēm laidīs, bet Juri – ne. Par māksliniekiem no čekas pārraugs bija tāds kurators Jumītis. Atsaucu viņu pie sevis uz mājām… – Pie sevis? – Jā, jā, jo viņš jau it kā pat draudzējās ar māksliniekiem. Izlikās liberāls... Es viņam noprasīju: kāpēc Juri nelaiž? Iedomājieties, ko izdzirdēju: viņi, čeka, dabūjuši zināt, ka ārzemēs miris Bruno Kalniņš (patiesībā Bruno Kalniņš nodzīvoja līdz 1990. gadam, un es viņu vēl 1988. gadā Zviedrijā pati satiku!), un, lūk, Jura tēva Artūra Dimitera brālis nu esot Bruno Kalniņa vietā sociāldemokrātu partijā Zviedrijā. Bet patiesībā Dimitera brālim bija pavisam cita nodarbošanās. Viņš rīkoja viesības, pat karaliskās, bet nekādi sakari ar sociāldemokrātiem gan Artūra Dimitera brālim nebija. Man mēģināja iestāstīt muļķības kā pēdējai idiotei! Aizgāju pie Gorbunova: "Tagad vairs uz ārpusi nemelošu kā iepriekš, ka es vai Juris ir saslimis. Vai nu brauksim abi, vai neviens. Jo šāda attieksme – nelaist Juri līdzi izstādei – nozīmē absolūtu neuzticību arī man." Gorbunovs riskēja. Viņi, lūk, baidījās, ka Juris paliks ārzemēs. Jā, Francijā bija palikusi Valentīna Zeile, bet man tieši tajā laikā bija aizbēdzis radinieks Uga Drava, Ugas Skulmes ārlaulības dēls. Viņš palika Meksikā, pēc tam pārcēlās uz Kanādu. Tāda šmuce! – Jūs sacījāt – man? – Es kā Mākslinieku savienības vadītāja biju parakstījusi raksturojumu, devusi rekomendāciju. Un, ja kāds neatgriezās mājās, tad kaut kāds sods tika arī Mākslinieku savienības vadītājam. Dabūjām pa ādu. Īpaši jau neko – izteica rājienu. Naktī atskanēja zvans no Drošības komitejas. Aukstas kājas jau man nekļuva, uztvēru visu ar iekšēju smieklu, bet, protams, tā atbildība it kā bija jānes. Zvanīja tas pats Jumītis: vai es nezinot, vai Uga Drava jau iepriekš nav izrunājies par vēlēšanos palikt ārzemēs? Protams, teicu, ka neko nezinu. Mans brālēns Valentīns Skulme filmā "Vaterlo", ko uzņēma Bondarčuks, bija dabūjis lielu lomu. Varoņu formastērpus šuva Romā, filmu uzņēma Itālijā. Tā nu Valentīns sēž Maskavā viesnīcā zeķēs, kuru katru brīdi gaida zvanu par vīzu. Paiet viena diena, paiet otra, trešā, vēl pacietieties, Valentīn Karlovič… Pēc četrām dienām, kad visi jau aizbraukuši, telefona klausulē dzirdu Valentīnu aizkapa balsī: esmu Rīgā. Es aiz niknuma vai trakoju. Leo Svemps man parādīja, kurš ir tas virsčekists. Līnis uzvārdā. Mēs ar viņu pie konjaka glāzītes tā ļoti, ļoti sirsnīgi izrunājāmies. Nē, viņš liedzas, tur noteikti esot Maskavas intrigas. Bet patiesais iemesls, kāpēc Valentīnu nelaida, bija tas, ka viņš bija dienējis vācu armijā, perfekti zināja vācu valodu un viņa māte bija vāciete. Valentīnam šis gadījums ļoti ķērās pie sirds. Tā gāja daudziem. Rūdolfu Heimrātu uz Itāliju laida, bet viņš gribēja braukt kopā ar dēlu. Taču Mārtiņu nelaida. Rūdolfs tik ļoti to pārdzīvoja… Viņš nomira ar vēzi. Esmu pārliecināta, ka pāri darījumi uz cilvēku atstāj ļoti smagu iespaidu. Tie aizliegumi un pazemojumi kaut kur iekapsulējas apziņā, prātā, pat ķermenī un paliek. Par putna brīvību Kas tikai cekai un čekai radīja aizdomas! Kā man atzinās tas pats Jumītis, ļoti aizdomīgi licies, ka es Mākslas fonda kioskā biju pirkusi krāsas, vairākas kastes – tātad taisos pārcelties uz Ameriku. Par krāsu iegādi bija taisnība. Es tās pirku un ņēmu līdzi, jo pie mums krāsas bija lētas, bet Amerikā dārgas. Un, lai kaut ko varētu nopelnīt, es trīs nedēļas pagrabā gleznoju pie tās sievietes, kura uzņēma mūsu izstādi. Ja no mums kādu darbu nopirka caur mākslas salonu, tad mēs jau valūtu nedabūjām. Uz mūsu rēķina padomju valsts pelnīja dolārus. Tikai pēdējā laikā mums izsniedza nedaudz sertifikātu. Par tiem valūtas veikalā esmu nopirkusi kafijas automātu un putekļu sūcēju. No latviešu māksliniekiem pirka ļoti daudz. Mēs, daudzus gadus aiz dzelzs priekškara bijuši, tāpēc nezināmi, šķitām interesanti Amerikā, Kanādā, Itālijā. Septiņdesmitajos mūs īpaši bija iecienījuši japāņi. PSRS Kultūras ministrija pārdeva viņiem mūsu darbus par 250 tūkstošiem rubļu. Pēc tam japāņi atveda kolosālus katalogus ar skaistām reprodukcijām. Mēs gan domājām, ka gleznas nonāk sabiedriskās vietās. Bet tās tika turīgam japānim, kurš savās mājās gribēja lētu, eiropeisku glezniecību. 1981. gadā krievi sašāva Dienvidkorejas lidmašīnu, un ar to arī visas austrumu attiecības pārtrūka. – Vai esat domājusi, kā būtu veidojies jūsu mākslinieces radošais rokraksts, ja vara to nebūtu liekusi? – Tas ir padomju ideoloģijas visdrausmīgākais nodarījums: tie ir zaudējumi, kurus nevar pierādīt, bet kuri cilvēku dvēselēs atstājuši postošas sekas. Tu no šā varas spiediena it kā atgūsties un tomēr to visu laiku pakausī jūti... Čekas un cekas kuratoru un pakalpiņu vārdiem un uzvārdiem īstenībā nav nozīmes. Viņi tikai pildīja savas lomas, jo tāds bija laiks. Un tajā tai varai vienmēr kaut kas pret mani bija. Man nepiešķīra ordeni. Dabūju Tautas mākslinieces nosaukumu un šādus tādus godarakstus, bet ordeni – nekad. (Pēc neatkarības atjaunošanas 1995. gadā Dž. Skulmi apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. – V. K.) Nē, ne jau man to apbalvojumu vajag, taču... kolēģi dabūja, bet es ne. Jo, lūk, vara bija piešuvusi lietu manam brālēnam Jurģim Skulmem. ... Es viņam nekā nevarēju līdzēt. – Vai šodien jūsu uztverē mākslinieks ir brīvs? – It kā jā. Vari gleznot, ko vēlies, braukt, kur vēlies, kaut gan tā īsti nekas netiek pabalstīts. Kultūrkapitāla fonda atspaids ir piliens jūrā. Muzejiem arī trūkst līdzekļu iepirkumiem. Pieņemšanā, kur piedalījās amerikāņu senatoru pulciņš, biju uzaicināta kā prominenta latviešu māksliniece. Man tūlīt vaicāja: kurā muzejā mēs jūs varam redzēt? Atbildēju – mēs esam tāda īpatnēja valsts, ka nevienu mūsdienu mākslinieku jūs nevienā muzejā nevarat redzēt. To jūs varat privātās nelielās galerijās un mājās. Jā, pie manis mājās jūs varat mani redzēt... – Jūsu darbi gan ir daudzās privātkolekcijās – arīdzan pie Dānijas karalienes un bijušā Krievijas prezidenta Jeļcina. – Kad šeit viesojās Dānijas karaliene, es biju uzaicināta pieņemšanā un uzdāvināju viņai kādu no savām gleznām. Bet izraudzīties dāvanu Krievijas prezidentam Jeļcinam pie manis darbnīcā ieradās Raimonds Pauls, kurš tolaik bija kultūras ministrs. Ieteicu gleznu "Pavedieni". – Kāds jaunāks cilvēks var jautāt arī tā: kā tad nu īsti ir labāk – ierobežojumi, pazemojumi un valsts pasūtījumi kā agrāk vai putna brīvība kā tagad? – Esmu par putna brīvību! Bet mans dēls Juris Dimiters gan vaicā arī tā: kā māksliniekam izdzīvot, ja viņa darbus nepērk? Viņam savas izstādes atklāšanai vajadzēja gan pašam vīnu nopirkt, gan arī makšķerauklas, ar kurām darbus piekārt. Un tas notika bagātajā Ventspilī. Bet, redz, mēs, mākslinieki, tomēr esam iekšēji stipri augstās domās par sevi. Visi funkcionāri, vadītāji ir vēlēti vai iecelti, bet – uz laiku. Taču ar mākslinieku ir tāpat kā ar pāvestu – tas ir uz mūžu. Un to mana, ka mēs esam tāda suga, ka jūtamies pārāki, kaut arī esam visādi pazemoti. Bet ar pašlepnumu un pašapziņu mums viss kārtībā.

Komentāri (8)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu