Priestere geju un lesbiešu baznīcā (60)

Astru Astrīdu Indričāni – runa ir par viņu – atradu Frankfurtē pie Mainas, Vācijā. Mūsu saruna notika pa elektronisko pastu. – Pastāstiet, lūdzu, īsumā par sevi! – Pirms 31 gada piedzimu un izaugu Rīgā. Esmu ļoti pateicīga savai ģimenei, kas ļoti uzsvēra izglītības nozīmi un mudināja kritiski pieņemt sabiedrībā esošās autoritātes. Mūsu mājās galvenās mēbeles bija labas literatūras pārpilni (ne – pieblīvēti!) grāmatplaukti. Atceros, ka vēl pavisam maziņa savā bērnudārzā biju vienīgā, kura tekoši lasīja latviešu un krievu valodā. Arī izglītojusies esmu Rīgā. No 3. internātskolas mani politisku iemeslu dēļ izsvieda. Jūs taču atceraties, ka līdz pat 80. gadu beigām Latvijas skolās bija obligāti formas tērpi. Skolēni šo normu nereti pārkāpa. Reiz arī mani "politiski nekorektās" drēbēs pieķēra skolas direktore un sūtīja pārģērbties. Teicu: "Nē! Jo esmu pret sabiedrības uniformizāciju." Tā vēl neviens nebija viņai uzdrošinājies paziņot. "Savāciet savus dokumentus, jūs esat izmesta no šīs skolas," sacīja direktore. Tas notika nedēļas trīs pirms eksāmeniem, un dažas skolotājas ieteica lūgt direktorei piedošanu. Atbildēju: "Ja es tā darīšu, tad būšu nodevusi savu pārliecību." Ar to lepojos vēl šodien. Liekas, vairākums mani saprata: no skolas promejot, klases audzinātāja iedeva spīdošu raksturojumu. – Par ko vēlējāties kļūt bērnībā? – Atceros, reiz mammai sacīju: gribu būt katoļu baznīcas priestere un precēties ar sievieti. Viņa gandrīz nokrita zemē no krēsla!... – Ja reiz pati par to ierunājāties, tad vaicāšu: kad sapratāt, ka jūsu seksuālā ievirze atšķiras no tradīcijas? – Jau ļoti agrīnā vecumā. Apmēram līdz 12 gadiem nedomāju, ka mīlēt sievietes ir kaut kas pretdabīgs, līdz man rokās nonāca Jāņa Zālīša grāmata "Mīlestības vārdā". Tur sevi atpazinu rubrikā "Kriminālā mīlestība". 17 gados atklājos brālim un mammai. Brālis bija sajūsmināts, mamma likās apmulsusi. Vajadzēja laiku, kamēr viņa mani pieņēma tādu, kāda esmu. Tagad no ģimenes saņemu vislielāko atbalstu, ar mammu esam ļoti labā saskaņā. Šodien viņa gāztos no krēsla, padzirdējusi, ka precēšos ar vīrieti un taisos dzemdēt trīs bērnus. – Bet no kurienes jums doma kļūt tieši par katoļu priesteri? – Esmu piedzimusi katoļiem, taču vecāki mani nenokristīja, jo padomju laikos atklāti piederēt baznīcai bija bīstami. Tomēr svētdienās un svētkos mēs gājām uz baznīcu, un pēc tam arvien biežāk uzdevu sev jautājumus: kāpēc mises katoļiem aizvien notiek latīņu valodā un kāpēc pie altāra kalpo tikai vīrieši? Meklējot atbildes, sapratu un jutu aicinājumu šo baznīcu pārveidot, un gribēju to uzsākt. 1992. gadā pirms Ziemassvētkiem nokristījos, pieņemot katoļu konfesiju. Un tūdaļ Dievs man pasniedza dāvanu, par kuru pat neiedrošinājos sapņot: aizbraucu uz Austriju, tur Vīnē piedalījos kristīgo jauniešu konferencē. Apejot dažus citus notikumus, vēl pieminēšu mācības Rīgas Katehēzes institūtā. Jo man bija sajūta, ka varu būt vienīgi priestere – citas alternatīvas nav. Paralēli studijām strādāju par žurnālisti un sekretāri Latvijas Seksuālās vienlīdzības asociācijā. Visās publikācijās parakstījos ar īsto vārdu. Pseidonīms droši vien būtu atvieglojis manu dzīvi, taču slēpties negribēju. Drīz institūtā visi zināja, ka esmu homoseksuāla, un vienā sarunā "zem četrām acīm" man tika mīļi ieteikts šo mācību iestādi atstāt. Runājot Vācijas katoļu baznīcas teoloģes, holokaustā nobendētās Edītes Šteinas vārdiem: "Tas, kas bija manā, nebija Dieva plānā." – Tas nozīmē, ka jūsu nodoms nav piepildāms? – Tieši otrādi. Esmu pārliecināta, ka Dievs pārbaudīja, cik stipra jūtos savā lēmumā. Lielas pārbaudījuma zīmes atrodu arī 1995. gadā, kad aizbraucu uz Štutgarti Vācijā strādāt par auklīti, jo Latvijā darba nebija. Līdzi paņēmu veselu koferi ar grāmatām. Drīz visas bija pārlasītas, izņemot vienu, kuru uzlūkoju bez sajūsmas. "Kādas dvēseles stāstu" jeb Svētās Terēzes biogrāfiju reiz man uzdāvināja dzimšanas dienā. Toreiz aizrāvos ar Žana Pola Sartra darbiem un šī dāvana šķita kā no graša romānu plaukta. Brīnījos, ka esmu to atvedusi šurp. Sēžot zem ziedoša ķirša kopā ar pieskatāmo mazuli, turēju rokā Svētās Terēzes biogrāfiju un domās vaicāju Dievam: "Kas tuvākajā laikā ar mani notiks?" Principā tas bija skaidrs – drīz beigsies vīza, vajadzēs atgriezties Rīgā. Un tad notika mazs brīnums: vēja pūsma atšķirtajā grāmatā iemeta ziedlapu, kas uzkrita vārdam "mīlestība". Smējos un teicu sev: nekļūsti, Astrīd, māņticīga... Kāda gan mīlestība te iespējama? Es nerunāju vāciski, bet angļu valodu neatzīst citi. Tikai dažas stundas man nedēļā brīvas, daudz par maz, lai iepazītos ar kādu. Ar bērnu mājās atgriežoties, saimniece sacīja, ka nevarēs man dot brīvu nākamo svētdienu, lai es paņemot kādas stundas ceturtdien. Atklāti sakot – nebiju sajūsmā. Bet neko darīt, maija priekšpēdējā ceturtdienā gāju uz pilsētas centru. Gribēju apskatīt vienu skaistu baznīcu. Tā izrādījās slēgta, un es iegriezos paralēlā ieliņā, kur pamanīju izkārtni Frauenkulturzentrum "Sara" (sieviešu kultūras centrs "Sāra"). Gāju iekšā un pasūtīju kafiju. Apkalpojošā meitene prata angliski. Beidzot es varēju šeit ar kādu parunāt!... Viņu sauca Birgita, strādāja te kā volontiere (bez algas). Tagad izlaidīšu apmēram 14 brīnišķīgas dienas Zindelfingenā, nelielā pilsētā pie Štutgartes, kopā ar Birgitu. Mīlestības pareģojums bija piepildījies. Vēl kādu laiku izlaižot – tajā pašā vasarā, augustā, Rīgā pie Brīvības pieminekļa mēs ar Birgitu laulājāmies. Sabiedrības reakcija bija diametrāli pretēja: daži apsveica, citi spļaudījās. Tomēr nevienu brīdi neesmu šo soli nožēlojusi. Gluži otrādi – lepojos, ka pietika drosmes iedragāt sabiedrības priekšstatus par viendzimuma attiecībām. Diemžēl cilvēki bija tik neizglītoti, ka vienā katlā meta homoseksuālismu un pedofiliju, kura, protams, ir krimināli sodāma. Es varēju neņemt vērā, ka trešā stāva kaimiņi izber virs manis savu atkritumu spaini, bet nedēļu pēc mūsu kāzām parkā noslepkavoja paziņu, kurš bija gejs. Sapratām, ka Latvijā uzturēties ilgāk ir bīstami. Abas atgriezāmies Vācijā. Tagad ar Birgitu gan vairs neesam kopā, taču regulāri sazināmies pa telefonu. – Manuprāt, visi šie notikumi ved projām no katoļu priesterības. Katoļu priesteriem taču jāievēro celibāts jeb obligātā bezlaulība. – Es nedzīvoju celibātā un sacīšu, ka askēta krekls vēl nepadara šķīstu tā valkātāju. Turklāt kristietības sākumā celibāts nebija priekšnoteikums priestera amatam. To iedibināja vēlāk ekonomisku apsvērumu dēļ – lai pēc katoļu priestera nāves baznīcas zeme nepārietu viņa bērnu īpašumā. Kad saskaros ar pretrunām sabiedrībā, vienmēr atceros savu mīļo vecomāti. Būdama izglītota un apgalvojot, ka zināšanas cilvēku dara brīvu, viņa pati baidījās tāda būt, jo turējās pie trīsvienības – disciplīna, paklausība, konservatīvisms. Turpretī mans vadmotīvs skan: demokrātija, pārmaiņas, līdztiesība. Es atzīstu autoritātes kā orientierus, bet nepieņemu tās dogmu veidolā. Dogmas ir kā laternu stabi, pret kuriem balstās tikai piedzērušie. Mans ceļš ir skaidri iezīmēts. Tiesa, gadās novirzīties, bet tad es vienmēr gūstu kādu mācību. Nu, lūk, – kad Vācijā biju apguvusi valodu tādā līmenī, lai varētu šeit turpināt teoloģijas studijas, es izstājos no katoļu konfesijas un konvertējos luterānismā. Darīju to ar smagu sirdi, jo vēl aizvien ticēju, ka spētu pārveidot patriarhālo katoļu baznīcas sistēmu. Taču draugi mierināja: "Nevergo saviem bērnības sapņiem! Kā luterāņu mācītājai tev būs darbs un labs materiālais nodrošinājums." Bet atkal izrādījās – kas bija manā, tas nebija Dieva plānā. Pēkšņi saslimu. Mēnešiem turpinājās ļoti augsta temperatūra, studijas apmeklēt nevarēju. Iekšēji jutu: Dievs man nepieļauj nodot savu bērnības sapni. Mana tālaika draudzene, pati būdama katoļu baznīcas teoloģe, brīdināja: "Astrīd, ja tu atgriezīsies tajā "lapseņu pūznī", mēs šķirsimies." Veselu nakti aizvadīju pārdomās. Ja viņa aizies, emocionāli man būs ļoti smagi. Taču, nepaklausot sirdsbalsij, pilnīgi pazaudēšu savu "es" un kļūšu par bālu cita ēnu. Nākamajā dienā, neraugoties uz joprojām augsto temperatūru, atjaunojos katoļu teoloģijas studijās. Nedēļas laikā pēc tam pazuda gandrīz gadu nepārejošā temperatūra. Ārsti teica: "Debesu brīnums!..." Caur vienu avīzi uzzināju, ka šeit, Eiropā, katoļiem ir ordinētu sieviešu grupas, un nodibināju ar viņām kontaktus. Tagad esmu pirmā un pagaidām vienīgā ordinētā katoļu diakone Vācijā un Latvijā. Mani kopā ar vēl 11 sievietēm no Eiropas, ASV un Kanādas par diakoni pērnvasar Pasavā pie Donavas ordinēja divi Latīņamerikas bīskapi. – Kur jūs mācāties? – Frankfurtē pie Mainas Johana Volfganga Gētes universitātē studēju teoloģiju, reliģijas zinātnes un jūdaistiku. Paralēli Minhenē studēju par katoļu priesteri. Tiesa, Vatikāns sievietēm to stingri aizliedz. Pagaidām studijas Vācijā ir bezmaksas. Naudu sadzīvei iegūstu, strādājot medicīnas nozarē. Tuvākajā laikā mani ordinēs par katoļu priesteri. To darīs manas profesores Ida Raminga un Īrisa Millere, kuras pirms diviem gadiem kļuva katoļu bīskapes. – Bet Vatikāns taču neatzīst šo ordināciju. – Jā, bet tādā veidā mēs pamazām drupinām konservatīvisma mūri un klājam galdu, pie kura aicināts katrs. Es uzskatu: baznīca, kura kādu (šajā gadījumā – sievietes) izslēdz, nav tā, kuru Jēzus mums atstāja. – Jums jau ir sava katoļu draudze, kurā kalposiet pēc ordinācijas? – Man būs pusslodze šeit, Frankfurtē, geju un lesbiešu baznīcā. Turklāt internetā mūsu Vispasaules sieviešu ordinācijas organizācija jau saņem pasūtījumus bērnu kristībām, laulāšanai un citu sakramentu izpildīšanai. Esmu iecerējusi nākotnē arī Latvijā izveidot šīs organizācijas atbalsta centru. Apzinos, ka tas nebūs viegli. Taču no pašreizējās katoļu baznīcas struktūras, kur pastāv bioloģisks pretnostatījums (par priesteriem drīkst būt tikai vīrieši), cieš visi ticīgie. Domāju, mūsu centru ar saviem ziedojumiem varētu atbalstīt tie, kuri Romas katoļu baznīcā vēlas redzēt ordinētas sievietes priesteres. Dzīvi uzskatu par dialogu, bet tā priekšnoteikums ir dažādība. Tiesa, kad sakām "jā", bet patiesībā domājam "nē", tad dialogs mums nav nepieciešams. Pilnīgi neiespējams tas kļūst pie uzskata: "Pasaulē ir divas patiesības – mana un nepareizā." Dialogs sākas uz vidusceļa, kur pastāv un sarunājas dažādi uzskati.