/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Valstij būtu jāstimulē, lai ģimenēs dzimtu nevis viens, bet gan vairāki bērni. Tāpēc vajadzētu ieviest palielinātu labumu ģimenēm, kurās otrais bērns piedzimst neilgi pēc pirmā. Tā intervijā portālam TVNET saka izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, kuram ir trīs bērni. Viņš atzinīgi vērtē šo Zviedrijā izmēģināto efektīvo pabalstu modeli.
Vajadzīgs VĒL viens bērns (445)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jautāts par samilzušajām demogrāfijas problēmām un to risinājumu, viņš teica: «Mums ir jāsamazina starpa starp bērnu piedzimšanām. Tas ir vissvarīgākais.
Svarīgi, lai Latvijas ģimenēm, saimēm, sievietēm piedzimtu nevis viens bērns, bet gan vēl viens bērns. Tas VĒL VIENS ir kritiskais.»
Bērni dzimst arvien vēlāk
Viņš norādīja, ka dažādu apstākļu, piemēram, sociālo, ekonomisko, izglītības dēļ pirmais bērns ģimenēs ienāk arvien vēlāk. «Tas noticis pietiekami strauji – 20 gadu laikā par četriem gadiem. Tagad pirmais bērns dzimst 27-28 gadu vecumā.»
Šādos gadījumos bērniņš piedzimst vecākiem, kuri nesen sākuši karjeru. Līdz ar jaundzimušo ģimenes dzīve mainās un sievietei nākas vismaz uz laiku pamest savu karjeru.
Dzemdības ap 40 gadu vecumu - riskantas?
Kad bērniņš ir paaudzies, sieviete cenšas atgriezties darbā un pierādīt savas spējas no jauna. Tādā veidā sievietei pienāk 38-39 gadu vecums, ko Latvijā uzskata par aizdomīgu un riskantu vecumu bērna dzemdēšanai.
Ar to ministrs saskāries arī savā dzīvē – viņa sievu, kura trešo bērnu piedzemdēja 39 gadu vecumā, medicīniski iekļāva riska grupā. «Tas nozīmē, ka notiek sociālā cenzēšana. Saliekot visu kopā,
bērna piedzemdēšanai sievietes dzīvē paliek 12 gadi,
piemēram, no 28 līdz 40 gadu vecumam. Tajos 12 gados pārsvarā sievietēm jāizdara viss – jāpiedzemdē bērni, jāuztaisa karjera, jānopērk miteklis un viss pārējais.
Skaidrs, ka liela daļa sieviešu izvēlas par labu kam citam, nevis bērniem. Pat no varbūtību teorijas saprotams, ka ne jau visi var dabūt to gatavu.»
Kā tomēr panākt, ka bērnu dzimst vairāk?
Kā vienu no variantiem Ķīlis minēja mēģinājumus panākt, lai pirmais bērns ģimenē ienāktu agrāk. Tādā veidā palielinās varbūtība, ka vecākiem vēlāk piedzims vēl viens bērns.
Otrs veids ir «pastiept» bērnu dzemdēšanas laiku uz otru pusi, proti, «normalizēt, ka 40 gadu vecumā sievietei var būt bērns, ka tas viss ir baigi forši, jo viņai ir pieredze».
Tagad uz sievietēm, kuras dzemdē pēc 40 gadu vecuma, skatoties «drusku dīvaini» - «kaut kas nav īsti riktīgi, neizdevusies jaunība vai kas cits».
Taču kā efektīvāku risinājumu Ķīlis iesaka valstī
ieviest palielinātu labumu ģimenēm, kurās otrais bērns piedzimst neilgi pēc pirmā.
Pēc viņa teiktā, šis modelis devis labus rezultātus Zviedrijā un citās valstīs.
Tur darbojusies pabalstu sistēma – ja ģimenē neilgi pēc pirmā bērna piedzimst otrais, tā saņem nemainīgi lielu vai pat lielāku pabalstu.
«Zviedrijā tam bija reāls efekts. 80.gadu sākumā viņu dzimstība bija salīdzināma ar mūsējo – zemu nokritusies. Viņi ieviesa vairākus pasākumus, tostarp bērnudārzu vieglo pieejamību. Bet viņi ieviesa arī «birth spacing» [definēja, par kādu bērnu vecuma starpību ģimene saņem ievērojamus pabalstus].
Tas mudināja sievietes pamest karjeru un nākt atpakaļ nevis uz vienu bērnu, bet gan aiziet uz diviem bērniem. Tas nozīmē, ka sieviete mājās pavada piecus gadus.
Nav divreiz jāiet ārā no karjeras.
Jūs no karjeras aizejat vienu reizi, jums piedzimst divi bērni, kurus abus varat dabūt gandrīz līdz bērnudārzam. Pēc tam sieviete atgriežas darba vidē.
Ar šādu instrumentu ir lielāka varbūtība, ka sievietei piedzimst otrs bērns. Akcentam jābūt nevis uz to, ka piedzimst bērns, bet ka piedzimst VĒL VIENS. Par trīs bērnu ģimenēm valstiski varētu sākt domāt tad, kad vairumā ģimeņu būs vismaz divi bērni.»
Valstij jāsamazina ģimeņu izdevumi
Ministrs arī akcentēja, ka «bērni ir klasiska izdevumu pozīcija».
«Tādēļ - ja gribam, lai mums ir vairāk bērnu, izdevumu pozīcija ir jāatvieglo.»
Tas nozīmē, ka valstij vajadzētu segt daļu no ģimeņu izdevumiem, piemēram, par privātajiem bērnudārziem.
Ķīlis par savas meitiņas bērnudārza gaitām maksā 280 latus mēnesī.
Meitiņa dzimusi decembrī, un pēc līdzšinējās kārtības viņa nevarēja izstāvēt garās rindas, lai tiktu uzņemta pašvaldības bērnudārzā.
«Divu gadu vecumā, kad viņa sāka iet bērnudārzā, viņai vispār nekas nespīdēja.»
Arī tagad viņa turpina apmeklēt šo pašu bērnudārzu.
Ķīļa vērtējumā, pozitīvi, ka patlaban Rīgas dome līdzfinansē arī privātos bērnudārzus.
Tāpat labi, ka par bērnu ārstiem vecākiem vismaz teorētiski nav jāmaksā.