Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Ārstniecības augu biznesa niša – maza, bet stabila

Ārstniecisko augu audzēšanas nišā pēc pirmā sajūsmas buma palikuši tikai izturīgākie un konkurētspējīgākie zemnieki, kas par biznesa "buksēšanu" nesūdzas.

Vairāki lauksaimnieki 20. gadsimta 90. gadu vidū secināja, ka ar tradicionālo lauksaimniecību uz zaļa zara netikt, un pievērsās ārstniecības augu audzēšanai. Tagad nozarē palikušie atzīst, ka ir pratuši atteikties no neizdevīgiem līgumiem, iemācījušies produkciju fasēt paši, iztiekot bez pārpircējiem, tāpēc sūdzēties par ekonomisko "bedri" īsti nav iemesla.

Eiforijai seko paģiras

Sekojot līdzi presē lasāmajiem rakstiem par ārstniecības augu audzētājiem, nevar nepamanīt, ka 21. gadsimta sākums atnesis sarūgtinājumu un skepsi, daudzi audzētāji sūdzas, ka spiesti samazināt platības. Piemēram, 2000. gadā laikrakstā Kurzemes Vārds parādās publikācija ar ļoti daiļrunīgu nosaukumu Vilšanos piedzīvo ārstniecības augu audzētāji un ne mazāk izteiksmīgiem apakšvirsrakstiem: Sašaurina aprūpējamās platības, Nespēj konkurēt ar importu. "Kad sākušās runas par iespējām Latvijā nodarboties ar ārstniecības augu audzēšanu, valstī interesi par šo lietu izrādījuši ap simts zemnieku. Apmēram puse viņu to darījuši ļoti nopietni, jo nav žēlojuši līdzekļus, lai apmeklētu konsultācijas, uzkrātu zināšanas un vajadzīgo pieredzi. Turklāt divi līdz trīs gadi esot vajadzīgi, lai ārstniecības augus tikai ieaudzētu. Ražu varot sākt gaidīt tikai pēc tam. Taču tagad, kad līdz tam esot nonākts, prasme iegūta un arī labas iestrādes veiktas, kļuvis skaidrs, ka tā lieta pie mums tomēr nerentējas un arī nekādu atbalstu Zemkopības ministrijā nerod," teikts publikācijā. Savukārt 2007. gadā Latvijas Avīzē rakstā Ārstniecības augi atpaliek konkurencē var lasīt: "Lai cik paradoksāli tas izklausītos, arī tik zaļā nodarbē kā ārstniecības augu audzēšana industriālās valstis Latviju izkonkurē. Lai saglabātu un attīstītu šo nozari, ir tikai viena iespēja – ieviest tehnoloģijas, kas aizstātu roku darbu un samazinātu ražošanas izmaksas."

Sava niša jāatrod

"Vienīgā problēma ir tā, ka nav, kas uz lauka strādā," Nedēļai stāsta Vidzemes pusē populārā ārstniecības augu audzētāja Zeltīte Kaviere. Viņas zemnieku saimniecība Silkalni sākumā piegādāja augus Rīgas farmaceitiskajai fabrikai, līdz saprata, ka tas ir neizdevīgi. "Fabrikai par latu kilogramā neviens prātīgs zemnieks vairs neko neaudzē, no tā izdzīvot nevar. Lai viņi iepērk no Baltkrievijas. Mums viss ir kārtībā – ja būtu cilvēki, kas gribētu strādāt, apjomus varētu kāpināt, jo pieprasījums ir. Ja kāds žēlojas, ka nav kur likt produkciju, viņš vai nu stipri melo, vai ir muļķis. Protams, ja vienu kultūru grib audzēt septiņos hektāros, tad gan var būt problēmas," uzskata ārstniecības augu audzētāja.

Lielākoties visi zāļu tēju audzētāji ir reģistrējušies kā bioloģiskie zemnieki, visiem ir savi uzņēmumi, visi iemācījušies paši fasēt. Pārpircējiem gan varētu klāties grūtāk, bet viņi grib maksāt tikai ceturto daļu no tā, ko mēs varam iegūt, paši tirgojot savas tējas, norāda Kaviere. Viņa uzskata, ka piparmētras, liepziedi un kumelītes būs tās tējas, ko pieprasīs vienmēr. "Jebkurā gadījumā audzētājam ir jābūt skaidram noieta tirgum – nav jēgas neko darīt, ja nezina, kur izaudzētos augus pēc tam liks," uzsver zemniece, kura par īpaši veiksmīgiem zāļu tēju tirgotājiem nosauc Artūru Tereško, Māru Bergmani, kā arī Brigitu un Dmitriju Lūkinus, kuri bioloģiskās lauksaimniecības konkursā Zaļā pēda saņēma Laureāta–lepnuma goda nosaukumu.

Bioloģiskās saimniecības izdevīgākas

Nākotne ir tiem tēju audzētājiem, kuru saimniecībām ir bioloģisko lauksaimnieku statuss, uzskata zemnieku saimniecības Ozoliņi saimniece Brigita Lūkina no Cēsu rajona Zaubes pagasta. Viņa zina teikt, ka Latvijā ir divpadsmit bioloģisko saimniecību, kurās audzē ārstniecības augus. "90. gadu vidū cilvēki domāja, ka varēs ārstniecības augus kultivēt vairumā, pārdot maisiem vien un labi pelnīt. Tā gan nav. Produkts ir padārgs un ekskluzīvs, tas ir roku darbs, bet ļoti pieprasīts. Viens ārzemju latvietis atvēra krogu un ļoti brīnījās, cik latvieši daudz dzer zāļu tējas. Cilvēki zina, ka var uzlabot veselību, un viņiem garšo. Pieprasījums pēc tējām noteikti nekritīsies," uzskata Lūkina. Viņa pirms trim gadiem noslēgusi līgumu ar ELVI veikalu tīklu, un lepojas ar to, ka Ozoliņi ir vienīgā saimniecība, kas savu produkciju realizē arī veikalu tīklos. Tiesa gan, tajos noiets pēdējā laikā nedaudz sarucis, taču labi izdodas tējas pārdot specializētos veikalos, kā arī zaļajos tirdziņos Berga bazārā un Mežaparkā.

"Bioloģiskie zemnieki ir gudri, mēs daudz braukājam pa Eiropu, esam redzējuši, kā strādā tur. Holandē, piemēram, raspodiņi ir aizsargājamie augi, mēs tos varam audzēt un tirgot. Vācijā ir ļoti liela interese par mūsu meža aveņu lapām, taču eksportēt nav izdevīgi," teic Lūkina. Viņas saimniecība nupat noslēgusi jaunu līgumu ar Lauku atbalsta dienestu par platībmaksājumiem, kas bioloģiskajiem lauksaimniekiem ir izdevīgi. Privātais mežs, kas pieder Lūkinu ģimenei, dod iespēju audzēt meža avenes un to lapas izmantot tējā, kas ir ļoti pieprasīta un vienīgā, ko Ozoliņi tirgo tīrā veidā, nevis tēju maisījumos. "Mēs varam izpildīt prasības, lai platībmaksājumus saņemtu, 100 latu peļņa uz hektāru mums ir. Kopumā audzējam tējas 13 hektāru platībā. Pirms dažiem gadiem nodega māja. Tagad spējam to atjaunot, maksāt kredītu, un tomēr izdzīvot. Tātad bizness ir pietiekami pelnošs," rezumē Lūkina.

Liepziedu deficīts

Ekoproduktu interneta veikals Dabas dobe izplata zāļu tējas, ko veikalam piedāvā seši piegādātāji. Veikala mājaslapā internetā gan redzams, ka šīs tējas nav tas produkts, kas būtu iekļuvis pieprasītāko preču TOP 10 oktobrī. Tur goda vietā ir lauku piens, kartupeļi un burkāni, rudzu maize, liellopu gaļa un Ekovirtuves cepumi.

Dabas dobes loģistikas un mārketinga nodaļas vadītāja Santa Krūmiņa Nedēļai pastāstīja, ka uzņēmums tirgo tikai ekoloģiski ražotu produkciju un zāļu tējas lielākoties arī ir ekoloģiski tapušas. "Salīdzinot ar pagājušo gadu, nevaram novērot ne īpašu pieprasījuma kāpumu, ne kritumu. Protams, ārstniecisko augu tējas ir sezonas prece, vasarā pēc tām pieprasījums strauji samazinās, bet rudenī pieaug. Īpaši populāra kļūst tēja ar ehināciju," skaidro Krūmiņa. Viņa arī atzīst, ka specifiskos tēju maisījumus, piemēram, pret klepu, izdomā paši piegādātāji, veikals nepārbauda, vai tēja tiešām līdz pret kādu kaiti. "Ir noteikums, ka uz iepakojuma nedrīkst rakstīt, ka tēja izārstē slimību. Tikai vienai piegādātājai tējas ir reģistrētas kā uztura bagātinātāji, pārējiem nav. Bet cilvēki, kas pērk, zina, pret kādu kaiti katra zālīte palīdz, un izdara secinājumus paši, izlasot tējas sastāvu." Lielākoties tirgoti tiek tieši šādi maisījumi, retāk "tīra" piparmētru vai kumelīšu tēja, ko gan Krūmiņa dēvē par klasiku.

"Ar liepziediem ir grūtāk, tos nevar sastādīt dobē un ērti novākt, tāpēc piedāvājums ir mazāks par pieprasījumu, un liepziedu tēju atsevišķi neviens nepiedāvā, šos smaržīgos ziedus tikai pievieno maisījumiem," norāda Krūmiņa. Viņa pieļauj, ka uzņēmums varētu sadarboties arī ar citiem "avotiem", ja piedāvājums būtu konkurētspējīgs. "Viss atkarīgs no tā, vai ir jauni maisījumi. Ja kaut kas līdzīgs mums jau ir, diez vai ņemsim tirgot no kāda cita. Bet, ja ir jauni maisījumi, varam sadarboties," uzskata Krūmiņa.

Uz augšu
Back