M.Zanders: Par “Dienu” (82)

Es tomēr atturēšos vērtēt, kurš notikušajā vainojams, jo notikušais, manuprāt, bija sagaidāms un savā ziņā neizbēgams neatkarīgi no iesaistīto personībām.

Proti, prese, kas specializējas uz politiskajiem un ekonomiskajiem jautājumiem, tik mazā tirgū kā Latvija vispār ir apšaubāms bizness. Kamēr bija augšupejošs reklāmas tirgus un cilvēkiem rocība, šāda prese varēja samērā bezrūpīgi pastāvēt, tikko šo nosacījumu nav – šādi izdevumi sāk grīļoties. Nebūtu Tralmaks, būtu kas cits. Cik saprotu, pēc pamatīgas izdevumu cirpšanas kaut cik kā bizness funkcionē laikraksts “Dienas Bizness”. Tas arī viss. “Latvijas Avīze” ir cits stāsts laikraksta tematikas īpatnību dēļ. Politiskā – ekonomiskā žurnālistika objektīvi ir dārgs prieks, ko atļauties var tikai, pateicoties šķērssubsīdijām izdevniecības koncerna ietvaros (tas, starp citu, attiecas pat uz slaveno “Financial Times”) vai arī, ja īpašniekam ir dziļas kabatas un īpaša motivācija. No vienas puses, šī skarbā patiesība ir mierinājums (vājš, protams) no “Dienas” aizgājušajiem, kad viņiem met acīs avīzes finansiālos rezultātus. No otras puses, šī skarbā patiesība arī nozīmē, ka runas par preses brīvības apdraudējumu, izvēles laupīšanu lasītājiem utt. ir nevēlēšanās atzīt, ka savu darbu (labu vai sliktu – tas cits jautājums) tu vienkārši nevari pārdot.

Tātad: es gluži nepiekrītu tiem, kuri saka, ka Latvijā vispār laikrakstu ir par daudz, tomēr ekonomiskās lejupslīdes apstākļos to skaita samazināšanās ir objektīva. Varu tikai atgādināt nu jau teju vai 15 gadu senu vēsturi. Savulaik Lato Lapsa savāca izcilu komandu no “Dienas” bijušajiem reportieriem un izveidoja laikrakstu “Tev”. Kā saka, tur bija pilns komplekts: gan ironiskais Aivars Tarvids, gan lasītājus joprojām “Latvijas Avīzē” priecējošā Iveta Tomsone, tagadējā “Latvijas Avīzes” galvenā redaktore Linda Rasa, Iveta Bojāre utt. Atnāca banku krīze, un laikraksts aizgāja pa skuju taku. Un – žurnālisti nemeklēja vainīgos, bet turpināja kur nu kurais pietiekoši veiksmīgi strādāt. Kaut kā arī neatceros, ka Jānis Domburs un Baiba Strautmane būtu pārmetuši izdevniecībai “Santa” žurnāla “Kas notiek?” izdošanas pārtraukšanu kā vēršanos pret demokrātiskajām vērtībām utt. Prese ir tāds pats bizness kā citi un nav atrauta no ekonomiskās realitātes.

No “Dienas” aizgājušajai komandai pārmet “politikas taisīšanu”. Es nesaprotu, kas te pārmetams. Privātam medijam ir tiesības uz savu “politiku” – kamēr cilvēki par šāda viedokļa paušanu maksā, protams. Nu jau vairāk nekā desmit gadu regulāri lasu “The Economist”. Žurnāls nekad nav kautrējies pat aicināt vēlēt par kādu konkrētu partiju vai kandidātu (lielākoties ASV un Lielbritānijas gadījumā). Tomēr ir viena nianse. “The Economist” pat lamājot no panckām ārā tagadējo Lielbritānijas kancleru Braunu vai savulaik Džordžu Bušu, nekad nav kautrējies arī pieminēt, ja nemīlulis ir izdarījis ko sakarīgu un pareizu (man šķiet, vienīgais izņēmums ir Berluskoni, pret kuru šim žurnālam ir alerģija uz neobjektivitātes robežas). Tātad līdzšinējās “Dienas” “politikas taisīšana” būtu pat apsveicama, ja vien laikraksts pieļautu, ka, teiksim, arī Aivars Lembergs ir ne tikai “smagos noziegumos apsūdzētais”, bet spēj izdarīt vai pateikt ko prātīgu. “Dienai” bija pilnīgas tiesības aktīvi iestāties par seksuālo minoritāšu tiesībām vai Latvijas iestāšanos ES, tomēr tas nenozīmē, ka tie, kuri šajā jautājumā nepiekrita, būtu jākvalificē kā mūsdienu pasaulē neiederīgi tumsoņas vai savai valstij sliktu vēloši nezinīši.

Tā, protams, ir ne tikai “Dienas”, bet visas Latvijas preses problēma – kā izņēmumus subjektīvi varu minēt “Neatkarīgās Rīta Avīzes” komentētāju Viktoru Avotiņu un jau pieminēto Domburu.

Līdz ar to nepacietīgi gaidīšu no “Dienas” aizgājušās komandas jauno izteikšanās vietu/formu, vien būšu priecīgs, ja kolēģi neaizmirsīs, ka dzīve nav melnbalta.

Vairāk ŠEIT