M.Zanders: Bankas zāģē zaru, uz kura sēž (90)

Rau, ja kredītņēmēja (turklāt runa ir tikai par tiem, kuri iegādājušies vienu mājokli) saistības pret banku aprobežosies tikai ar ķīlas vērtību, tad maksāt negribēšot arī tie, kuri principā to var. Dīvaini gan: vai bankām liekas, ka cilvēki ar priecīgu prātu šķirsies arī no ķīlas – sava izsapņotā mājokļa, lai tikai varētu nemaksāt? Vēl nesen baņķieri teica tieši pretējo: ka cilvēki drīzāk ekonomēs pārtikas iegādē, tomēr centīsies kredīta maksājumus veikt. Neesmu arī dzirdējis, ka, piemēram, ASV, kur – līdzīgi kā Dombrovska iecerē – kredīta ņēmējs, ja atdod ķīlu, var sākt no parādiem brīvu dzīvi, cilvēki kaut kā īpaši censtos nemaksāt.

Jautājums ir: kāpēc bankas uzvedas tik iecirtīgi? Lai cik paradoksāli tas skan, man ir radusies sajūta, ka iemesls ir banku pārāk optimistisks skats uz Latvijas ekonomiku. Respektīvi, ka pēc dažiem gadiem gan nekustamo īpašumu cenas būs atkal pakāpušās, gan maksātspējīgi pircēji radušies, un tad tik varēs atņemtos īpašumus pārdot. Ka ekonomika atkopsies, būs jauni klienti to vietā, ar kuriem attiecības sabojātas vai izbeigtas. Tā sakot, jāpārdzīvo tik gads, pusotrs, tādēļ nav vērts būt pārāk delikātiem.

Nu, nezinu gan. Starptautiskais Valūtas fonds, izpētot 88 krīzes pēdējo 40 gadu laikā, secina, ka vēl septiņus gadus pēc krīzes dziļākā punkta ekonomiskās aktivitātes līmenis par 10% atpaliek no pirmskrīzes. Lai atjaunotu nodarbinātības līmeni pēc 1979.gada krīzes, dinamiskajiem amerikāņiem bija nepieciešami deviņi gadi. Citiem vārdiem sakot, var jau dažādi manipulēt ar statistiku, tomēr patiesībā krīzes “uzsūcas” desmitgades ietvaros. Līdz ar to rodas jautājums, kam tad bankas šos atņemtos īpašumus 2010.-2011.gadā tik braši notirgos?

Nu labi – pieņemsim, ka bankas ir “norakstījušas” kredītņēmējus – fiziskās personas, kuri bijuši pārāk neapdomīgi, pašpārliecināti par savu nākotni utt., utt. Un tomēr es nesaprotu banku loģiku. Labi, atņems ķīlu un turpinās piedzīt kredītu. Cilvēki sašaurinās savu patēriņu vēl vairāk. Attiecīgi zudīs motivācija uzņēmējiem attīstīties un ņemt kredītus. Pat tad, kad finanšu resursi kļūs pieejamāki, jo kāda jēga uzņēmējam ņemt kredītu jaunām jaudām vai projektiem, ja nav patērētāja. Tad ar ko bankas grasās pelnīt? Ar komisijas naudām par konta apkalpošanu? Ar to pietiks?

Citiem vārdiem sakot, bankām gribētos atgādināt veco labo izteicienu par spļaušanu akā, no kuras jādzer. Ir sajūta, ka mūsu finansisti vadās pēc politiķu prezentētājiem “cipariem” un rīkojas tā, it kā izcirtumā jaunais mežs izaugs gada – divu laikā. Kungi, tā nav – lai cik kreņķīgus jūs dara pašu zaudējumi, pret ekonomisko konstrukciju ir jāizturas maksimāli saudzīgi. Pētījumi liecina, ka divas trešdaļas no darba vietām rada jau pastāvošie uzņēmumi (un tikai 1/3 jaunpienācēji) – ja šie pastāvošie uzņēmumi – klienti tiek “piežmiegti”, nu nebūs tādu atnācēju no malas, kas radīs tūkstošiem jaunu darba vietu un bankām jaunus klientus. Pētījumi arī liecina, ka divi no trim bezdarbniekiem, kuri bez darba ir ilgāk par gadu, vai nu emigrē, vai atmet ar roku meklējumiem. “Tīrot” un sakārtojot savas bilances, bankām nevajadzētu aizmirst, ka Latvijā ūdens apmaiņa nav tik strauja kā ASV vai Lielbritānijā un zudušo klientu vietā jauni tik vienkārši nerodas.

Tātad: ja bankas dabojas “exit” režīmā, tad par to attieksmi nav jābrīnās; savukārt, ja tās ir Latvijā uz palikšanu, tad būtu vēlams arī atbilstoši uzvesties.