M.Zanders: Par tautas vēlētu prezidentu – mierīgi un bez steigas (78)

Nevis tāpēc, ka tā saistītos ar vadonismu, autoritārisma draudiem utt. – galu galā spēcīgas prezidenta institūcijas ir arī citās Rietumu valstīs (piemēram, Francijā) un, ja vien ir sakārtota citu neatkarīgu un spēcīgu institūciju sistēma, tad neko a apriori sliktu šāda lielākām pilnvarām apveltīta prezidenta parādīšanās nenes. Mani nebaida arī nereti izskanošais viedoklis: no kurienes tad tā spēcīgā personība radīsies, atkal ievēlēs kādu populistu. Tik pesimistiski nevajadzētu spriest, jo tad jau vispār nav vērts interesēties par šo valsti un respektēt savus līdzcilvēkus. Neesam taču kaut kāda muļķu vai blēžu tauta.

Mani iebildumi ir piezemētāki.

Pieņemsim, ka rodas cienījama kandidatūra un tiek arī ievēlēta. Cik saprotu, Satversmes grozījumu virzītāji vēlas, lai tas būtu Valsts prezidents, kurš veido Ministru kabinetu. Labi: ievēlētais cienījamais prezidents sapulcina patiešām profesionāļus. Tomēr kabinetu jau vienalga apstiprinās parlaments, tātad tas būs atkarīgs no partiju gribas un interesēm. Kamēr mums partijas nav kļuvušas jēdzīgākas (piemēram, pēc “dabūšanas pa degunu” nākamajās vēlēšanās), parādi diriģēs tie paši “vecie vēži”.

Otrkārt, baidos, ka līdz šā cienījamā prezidenta ievēlēšanai vismaz šobrīd Latvijā varētu arī netikt. Proti, kamēr Latvijā masu mediji ir tik polarizēti (ja viens teiks „balts”, cits automātiski teiks „melns”), tikmēr jebkura kandidatūra būs pakļauta riskam, ka to vienkārši principa pēc „izsmērēs pret sienu”. Nav arī noslēpums, ka, kamēr masu mediju finansiālais stāvoklis neuzlabosies, ir risks, ka mediju attieksmi pret kandidātiem noteiks cilvēki, kuru rīcībā ir finanšu resursi.

Treškārt, lai nebūtu atkal jāsmīkņā par zooloģisko dārzu kā politiskās dzīves sastāvdaļu, ir nepieciešama aktīva pilsoniska sabiedrība, dažādas interešu grupas, kas varētu virzīt kandidātus – tā, lai šis process atkal nebūtu partiju vai aizkulišu tehnologu ziņā. Diemžēl šobrīd (ar to saprotot tuvākos gadus) daudzi cilvēki Latvijā ir pārāk nodarbināti ar savu ekonomisko situāciju, pārāk dziļi vīlušies, lai veltītu savu laiku aktīvai sabiedriskai darbībai.

Citiem vārdiem sakot, tautas vēlēta Valsts prezidenta institūcijas ideja ir apsverama, tomēr labāk pēc dažu gada pauzes, kad, jācer, situācija būs normalizējusies. Starp citu, ja mēs gribam aktīvu, ietekmīgu Valsts prezidentu, var sākt ar mazumiņu (tas neizslēdz Satversmes grozījumus) – nodrošināt šīs institūcijas finansiālu neatkarību. Respektīvi, šobrīd Latvijai pat var būt godājams prezidents, bet, tā kā viņa budžetu nosaka valdība, tad pat aktīvā VVF rēķinājās, ka īstas konfrontācijas gadījumā viņu var „sist ar latu”. Valsts prezidenta lielāka finansiāla neatkarība būtu pirmais solis, pēc kura tad var arī tālāk domāt par Satversmes izmaiņām.

Jebkurā gadījumā šajās diskusijās nevajadzētu ieciklēties (labā vai sliktā nozīmē – kā uz paraugu vai pretēji) uz personībām, lai nav tā, ka šis jautājums reducējas līdz „patīk – nepatīk Kārlis Ulmanis vai Valdis Zatlers”. Konkrētā posteņa ieņēmēji nāk un aiziet, Latvija – paliek.

Vairāk ŠEIT