M.Zanders: Ko mums darīt ar politiķiem? (150)

Šodien darba lietās satiku divus visnotaļ atšķirīgus cilvēkus.

Pirmais - kungs, kas Rīgā iebrauc reti, jo Kurzemes pusē nodarbojas ar mežizstrādi. Kā jau visiem - dzīve kļuvusi nervozāka, tomēr visvairāk tracinot daudzās instrukcijas un kontrolējošo iestāžu patvaļa. Respektīvi, instrukcijas var būt pretrunā ar likumu, tomēr reālajā dzīvē lielāks svars izrādās instrukcijām. Kungam ir savs skaidrojums: tas tādēļ, ka politiskā vara ir vāja, ierēdniecība vienkārši ignorē politisko priekšniecību, savukārt politiskā priekšniecība negrib konfliktēt ar saviem padotajiem. Kā minētais pilsonis saka: kā var cienīt premjeru (neatkarīgi no politiskajām simpātijām), ja ierēdņi valdības vadītāja lēmumus nepilda? Tie tavi politiķi, viņš saka, var sarakstīt n-tās koncepcijas un apsolīt aizdevējiem brīnumlietas, bet, kamēr pārvaldes aparāts dzīvos savu dzīvi, nekas nemainīsies. Respektīvi, pēc šā mežsaimnieka domām, mums pietrūkst spēcīgu politiķu.

Otrais satiktais cilvēks - publiskajā telpā samērā pazīstama ekonomiste. Kundze saka, ka Latvija ir kļuvusi par savdabīgu starptautiska eksperimenta poligonu - vai var īsā laikā izņemt no ekonomikas salīdzinoši lielu naudas apjomu, neizraisot sociālus nemierus. Tā kā neesmu konspiratīvo teoriju piekritējs, apjautājos, kāpēc gan noslēpumainajiem eksperimentētājiem izvēle kritusi tieši uz Latviju - nelielu valsti Eiropas nostūrī. Kundze savukārt apjautājas, vai esmu ievērojis, ka drastiskākie procesi notiekot trijās valstīs - Ungārijā, Ukrainā un Latvijā - un vai man neliekoties, ka šīm trim valstīm ir kas kopīgs? Tas ir - vāja politiskā vara, politiskās varas nestabilitāte. Leišiem un igauņiem politiķu profesija esot spraunāka, ekonomiste saka, tādēļ kaimiņvalstīs tādi eksperimenti nenotiekot.

Tātad bez politiķiem neiztikt, jo tie nepieciešami, lai a) tiktu galā ar pārvaldes aparāta inerci un savtīgumu, b) aizstāvētu Latvijas intereses ārpasaulē.

Pirmā reakcija, protams, ir dziļa skepse: nu, un no kurienes tad mums tādi brašuļi radīsies? Uzreiz atzīstu, ka nezinu. Iespējams, ka ir nepieciešams laiks: arī pirmās republikas laikā Latvijas politiķiem/politiskajai kultūrai bija līdzvērtīgi īsa tradīcija un ne mazums kļūdu; toreiz procesu nobremzēja 15.maijs, varbūt šī krīze arī būs lūzuma punkts, lai arī citāds?

Kā jums liekas?

Vēl mazliet paturpinot sarunu atstāstījumu saistībā ar vēlamo politiķu paaudžu nomaiņu. Mans skeptiskais paziņa - mežinieks indīgi apjautājas, vai es varu iedomāties, ka kādu ar labu var dabūt prom no pilna galda? Saku, ka galds paliek tukšāks, sak'', varbūt paši aizies? Ja visu sacūkos, tad jau pašiem nebūs kur baroties! Kurzemnieks pavīpsnā un liek manīt, ka man ir pārāk rožains priekšstats - pat ja ekonomiku iedzīs “pelēkajā sektorā”, politiķiem nekas būtiski nemainīsies - saņems naudu par “jumtu” no nelegālajiem. Tā sakot, nebūs šā galda, no kā baroties, būs cits.

Lūk, tādas audzinošas pārrunas. Politiķi ir vajadzīgi, bet citi, taču pašreizējos nevar dabūt prom. Jums ir ierosinājumi?

Vairāk ŠEIT