M.Zanders: Svarīgs ir ne tikai budžets (22)

Proti, tiek smalki un argumentēti izklāstīts, kādas konkrētajā nozarē ir strukturālas problēmas, ka nav jau tikai protestējošo patiesība vien – tā sakot, paši jau arī pie vainas. Noslēgumā vispārinoša atziņa, ka, jā, pārmaiņas būs sāpīgas, bet cilvēkiem pašiem jāuzņemas lielāka atbildība par savu likteni. Protams, protams, valsts nevar būt visu regulējoša – mums pašiem tas ne visai patīk – un par visu atbildoša, tomēr šis daudzu politiķu un ekspertu pēkšņais liberālisms man arī neliekas taisnīgs. Jā, ir lietas, par kurām pilsoņi var vainot tikai paši sevi, tomēr ir kļūdas, kas nebūtu notikušas, ja valstij būtu bijusi skaidra pozīcija.

Un runa nav tikai par malā stāvēšanu hipotekārās kreditēšanas buma kontekstā. Karstajās diskusijās par izglītības nozari bieži izskan tēze, ka Latvijā ir pārāk neliels skolēnu skaits uz vienu skolotāju, citiem vārdiem sakot, ka skolotāju ir par daudz (Latvijā 8 skolēni, citur Eiropā – pat 24 uz vienu skolotāju, “Latvijas Avīze”, 19.08.2009.). Tā sakot, piedodiet, atvainojiet. Droši vien, ka tā ir, tomēr tad jājautā valstij: kāpēc tā neregulēja augstāko izglītību tā, lai tik daudz – kā nu izrādās – lieku cilvēku neizvēlētos šo profesiju? Demogrāfiskās prognozes bija pieejamas, kas ļautu prognozēt skolēnu skaita kritumu? Bija.

Diskusijās par lauksaimniekiem pietiekami bieži dzirdam, ka nevar runāt par efektīvu zemkopību, ja saimniecība ir, tēlaini izsakoties, desmit govis vai 10 hektāri. Šo mazsaimniecību stutēšana ar subsīdijām esot nelietderīga. Lauksaimniecība ir uzņēmējdarbība, nevis dzīvesveids. Droši vien, ka tā ir, tomēr tad jājautā valstij, vai tā spēj šiem cilvēkiem piedāvāt citu alternatīvu (pirmkārt darbu), ja neskaita došanos uz Rīgu vai ārzemēm? Nespēj, lai gan, manuprāt, ja prātīgi un laikus būtu novados kalkulēts, cik šādu “pārkvalificējamu” lauksaimnieku konkrētajā reģionā ir, šādas alternatīvas gadu laikā būtu izveidojušās.

Diskusijās par pievienoto vērtību ekonomikā nākas uzklausīt pārmetumus daļai no mūsu kokrūpniekiem, kuri ejot vieglāko pretestības ceļu un eksportējot preci ar zemu pievienoto vērtību (mūsu kubikmetram koksnes ir pievienotā vērtība x, Vācijā – 3x). Šī statistiska droši vien ir pareiza, bet atkal – vai valsts ir iestrādājusi būvnormatīvos, regulējošos aktos par valsts un pašvaldību pasūtījumiem tādas normas, kas veicinātu vietējās koksnes un koksnes izstrādājumu izmantošanu? Nav.

Nu, labi – kas bijis, bijis. Tomēr šīs plānošanas lietas ir vitāli būtiskas tagad. Jo ir sajūta, ka šobrīd plānošana notiek budžeta, grāmatvedības līmenī, kā sastiķēt iespējas ar vajadzībām. Tas, protams, arī nepieciešams, bet paralēli vajadzētu definēt redzējuma piedāvājumu, kādai Latvijai būt kopumā. Un bez kārtējiem lozungiem, ka mūsu mērķis ir “atvērta, uz zināšanām orientēta sabiedrība” bla bla bla. Tā skarbāk: zinot tuvākā gadu desmita reālās iespējas, pateikt sabiedrībai, ko varam atļauties un ko nevaram, no kādu funkciju pildīšanas valsts vispār pamazām atsakās utt. Ja ir politiska apņemšanās, tad var darīt arī neracionālas lietas (piemērs - Francijas subsīdijas fermeriem Alpu kalnos), bet tad tā arī vajag pateikt – mēs gribam to saglabāt un punkts, nevis ļurkāties, līdz galam nenonāvējot, bet tā īsti dzīvot arī neļaujot. Ļurkāšanās klasisks piemērs ir enerģētika: te mēs piedalāmies leišu jaunās atomelektrostacijas projektā, te sākam runāt, ka celsim savu, pa vidu jauni ogļu, gāzes, biogāzes un nez kādi vēl elektrostaciju projekti... Beigu beigās kāds atkal kliegs, ka paļāvies uz valsts solījumiem, kādam būs finansiālas grūtības, kaut kas pa galvu pa kaklu būs jāglābj utt.

Citiem vārdiem sakot, aicinājums ir paralēli budžeta batālijām ar tādu krīzes atskurbinātu vērtējamu paskatīties uz Latvijas ekonomiku un sociālo infrastruktūru kopumā.

Vairāk ŠEIT