Ojārs Rubenis pirms līguma (4)

– Visuzticīgākajiem – paaudzēm mantotu abonementu īpašniekiem – pretējā "polā" teātra izrāžu apmeklēšanu uzskata par zemē nosviestu laiku… Ir publika, kura tiecas noskatīties tikai "pārbaudītas vērtības", un vīri, kuri pēc ne sevišķi labām izrādēm, mājās ejot, bar savas sievas, it kā viņas būtu tās iestudējušas… Kādas līdz šim bijušas jūsu attiecības ar teātri?

– Smieklīgi naivas. Kopā ar aktrises Veltas Skurstenes dēlu, nu jau nelaiķi Juri Skursteni, stājāmies Dailes teātra kursā, kurā tika Arnis Ozols, Anita Grūbe… Manai mammai caur paziņām pazīstama aktrise Helēna Romānova samācīja lasīt Hļestakova monologu, ko arī ārkārtīgi cītīgi darīju. Mūs abus ar Juri nepaņēma. Laikam priekš Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas iezīmētajām "baltajām rūtiņām" bijām pārgatavoti. Neveiksmi ārkārtīgi pārdzīvoju. Kad jau biju sācis studēt Latvijas Universitātē Bibliogrāfijas fakultātē, viena paziņa ierosināja, sak, ja jau tik ļoti patīk teātris, nāc pastaigā Operas statistos. Pēc kāda laiciņa Ilze Grīnberga gāja prom no izrāžu vadītājas amata. Viņa zināja, ka esmu beidzis mūzikas skolu un varu lasīt partitūru. Tā apmēram piecpadsmit gadus, visu atmodas un "Labvakara" laiku, nostrādāju Operā.

Man teātris nekad nav bijis apgrūtinājums, un nekad neesmu bijis turp stiepjams. Tieši otrādi. Visu jaunības laiku esmu stāvējis uz ielas, mangodams biļetītes.

Pati pirmā saskare ar teātri bija agrā bērnībā. Žanis Katlaps sēdēja žūrijā, un es braucu no skolas lasīt Akuratera "Kalpa zēna vasaru" kaut kādā konkursā un dabūju pirmo vietu… (Iesmejas.)

– Nenoliegsit, ka no malas šķietami pēkšņais kultūras ministres Helēnas Demakovas "uzbildinājums" kļūt par Nacionālā teātra direktoru jums nebija negaidīts pārsteigums.

– Mani pirms tam bija uzrunājuši atsevišķi teātra cilvēki. Dzīvē pieturos pie principa: nekad uzreiz strikti nesaki nē. Bet pēc katras no šīm uzrunām iekšēji sacīju nē. Zināmā vecumā varbūt pietiek… tā ārprāta visu laiku. Man dzīve faktiski bijusi diezgan nervoza, stresaina. Nekāds paklausīgais zēns nekad neesmu bijis. Vēl septiņdesmitajos mūžīgi sauca uz Centrālkomiteju un mazgāja galvu, ka nemāku televīzijas raidījumos atspoguļot padomju laika ģeniālās celtniecības lietas. Astoņus gadus Nacionālajā radio un televīzijas padomē pār manu galvu nācis daudz kas, pēc tam skandāls ar digitālo televīziju, kas joprojām nav beidzies…

– Nu ir iespēja iesēsties ērtā un mīkstā direktora krēslā.

– Nekā ērta un mīksta tur nav. Un par krēslu es vispār nedomāju. Tāpat kā nedomāju, ka teātra direktors ir ārkārtīgi prestižs amats. Prestižs teātrī ir aktieris, prestižs ir režisors. Nevis direktors. Arī mana dzīvesbiedre nav sevišķi laimīga par šo soli, par ko principā esmu izšķīries.

– Tad kas galu galā lika jums teikt jā?

– Varbūt… izaicinājums.

Kad aktieri bija sākuši mani uzrunāt, aizgāju uz Nacionālā teātra "Aristokrātiem" jau citām, ne vien skatītāja acīm, kurš vai nu aši nokritizē redzēto, vai uzreiz ir lielā sajūsmā, kā, piemēram, šobrīd es pēc "Reinas zelta" Operā. "Aristokrāti" manī radīja jocīgu sajūtu. Teātrī tikko pabeigts remonts, te vajadzētu būt spozmei un mājīguma sajūtai, sperot kāju pār teātra slieksni… Bet tajā vakarā, kad jau pēc pirmā cēliena daudzi aizgāja projām, nekā tāda nebija. Jutos šokēts un sevi mierināju: nē, nekad neuzņemšos to amatu… Taču, kad kultūras ministre Helēna Demakova mani vēlreiz uzrunāja, atcerējos šo brīdi un iedomājos: vai tiešām nevar panākt, ka šajā teātrī atkal ir pārpildītas izrādes un ikvienā skatītājā izjūta – tu esi ienācis Nacionālajā teātrī!

– Kāds ir jūsu redzējums Nacionālā teātra sūtībai?

– Salīdzināšu ar sabiedrisko televīziju. To uztur par nodokļu maksātāju naudu. Tātad katram tur jāatrod sev nepieciešamais. Bet tam jābūt tādā līmenī, lai ir ieinteresēti visi. Lai raidījums par invalīdiem būtu tik saistošs, ka arī man, paldies Dievam, veselam cilvēkam, būtu interesanti to noskatīties.

Es vēlētos, lai "Skroderdienu" publika ieinteresētos arī par Regnāra Vaivara veidotu izrādi Mazajā zālē. Lai viņi noskatītos Gaļinas Poļiščukas "Pūt, vējiņi!" un neteiktu: kā tā var ķēpāties ar klasiķi! – bet aizdomātos: redz, arī tā var pasniegt Raini un ieinteresēt par viņu jaunus cilvēkus. Un lai tā publika, kuru aizrauj Poļiščukas skatījums uz Raini vai Regnāra Vaivara "Mehāniskais apelsīns", kura iecienījusi Alvja Hermaņa iestudējumus Jaunajā Rīgas teātrī, atnāktu arī uz Nacionālā teātra klasisko izrādi un sacītu: jā, arī "Hedu Gableri" var uztaisīt tā, ka aizrauj elpu…

Esmu absolūti pārliecināts: vienmēr būs eksperimentālie teātri, bet cilvēkiem allaž vajadzēs klasiskā teātra radītu līdzpārdzīvojumu. Man pašam bieži uznāk vēlēšanās redzēt klasisku "Traviatu", klasisku "Gulbju ezeru". Ir kaut kas tāds, kas šajā mākslas valodā saistījis vienmēr. Tad kāpēc lai cilvēki vēlreiz nenoskatītos vienu klasisku "Ilgu tramvaju", kāds savulaik bija uz Nacionālā teātra skatuves? Vai Ilze Rūdolfa, piemēram, nebūtu tikpat laba Blanša kā savulaik Antra Liedskalniņa vai varbūt pat vēl labāka, citam laikam atbilstoša? Tas pats Kostrovs, kā man stāstījuši, Vācijā iestudējis ārkārtīgi interesantu "Ilgu tramvaja" izrādi. Esmu dziļi pārliecināts, ka ne tikai Rainis un Upītis, bet arī Tenesijs Viljamss jau ir klasika. Nesen Jaunajā Rīgas teātrī ar baltu skaudību noskatījos "Mēnesi uz laukiem" – lūk, kā pavisam normāla klasiska izrāde var aizraut no smiekliem līdz asarām. Ja izrāde uzrunā gan sirdi, gan prātu, ir trāpīts desmitniekā. Viss atkarīgs no mākslinieciskā līmeņa latiņas augstuma.

– Kad Lieldienu priekšvakarā pēc sarunas ar Nacionālā teātra aktieriem iznācāt no zāles, jūs sacījāt, ka esat piekritis kļūt par teātra direktoru. Un Helēna Demakova sacīja, ka līgums jāparaksta tuvāko divdesmit četru stundu laikā. Nu jau pagājušas nedēļas, taču šī formalitāte nav nokārtota. Vai gribat uzsist sev cenu?

– Par mani nav runa. Teātris vairs nav tikai valsts iestāde, bet kopš pagājušā gada tas kļuvis par komercsabiedrību, līdz ar to pakļaujas citiem likumiem. Gribu saprast un pārņemt šo teātri, zinot, kas "tajā lācītī iekšā". Pērkot māju, jūs taču arī izpētāt visu – no jumta līdz kanalizācijai. Un vēl jūs domājat, vai jebkad savā dzīvē varēsiet nopelnīt tik daudz, lai to atjaunotu… Parakstot līgumu un uzņemoties visas saistības, es kļūstu gandrīz vienpersoniski par teātri atbildīgs. Ja pēc diviem mēnešiem vai pusgada situācija jebkādu iemeslu dēļ mainās, piemēram, ķieģelis nokrīt, kā "Purva bridējā" teic Kristīne, ja man viss jānodod tālāk, tad nākamais cilvēks no manis var prasīt pilnīgu kārtību un skaidrību. Gribu uzņemties atbildību no skaidri fiksētas situācijas un pēc tam atbildēt par šo saimniecību.

– Vai no jūsu teiktā jāsaprot, ka Viestura Rieksta saimniecībā nebija īstas skaidrības?

– Nevaru atbildēt, jo neesmu redzējis visus dokumentus. Varbūt viss ir ļoti labi, ideāli un skaisti. Kad tikos ar Nacionālā teātra kolektīvu, aktieru arodbiedrības priekšsēdētājs Egils Melbārdis lūdza raksturot Nacionālā teātra izrādes un apvaicājās – vai esat iepazinies ar visiem dokumentiem… Man jātiek skaidrībā par veselu sēriju lietu – no finansiālajiem dokumentiem līdz pašai ēkai – kas ir tās īpašnieks, kādā stāvoklī ir dekorāciju cehs, automašīnas…

– Jaunā Rīgas teātra vārds saistās ar Alvi Hermani, kas ir ne vien teātra mākslinieciskais vadītājs, bet arī galvenais ideju ģenerators. Kaut arī visu cieņu Operas mākslinieciskajam vadītājam Artūram Maskatam, mūsu Baltais nams vispirms saistās ar tā direktoru Andreju Žagaru… Dailē savulaik bija Smiļģa, Liniņa un Auškāpa laiki. Kādu jūs šādā aspektā redzat savu lomu un attiecības Nacionālajā teātrī?

– Nejūtos tik ārkārtīgi spēcīgs, lai viens pats varētu noteikt teātra repertuāru vai režisoru izvēles lietas. Tajā pašā laikā negribu arī pavisam norobežoties no mākslinieciskās puses. Nebūs lāgā, ja teātra direktors nezinās, kuri režisori var uztaisīt labu "kases gabalu", kuri jāierobežo, jo viņi gatavi strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram, un kuri domā, kā ātrāk iestudējumu nogrūst, jo viņiem jau jāskrien uz citu darbu. Bez teātra galvenā režisora Edmunda Freiberga, kurš lieliski prot strādāt ar ansambli un veidot liela vēriena izrādes, štatā neviena cita režisora šobrīd vairāk nav. Tas labi, jo ir iespēja pieaicināt no malas uz līguma pamata. Indra Roga no aktrises izvērtusies par lielisku režisori. Nemaz nebūtu slikti, ja kādu izrādi atkal pamēģinātu viena no savulaik spožām šā teātra personībām Mihails Kublinskis, Oļģerts Kroders… Es būtu ārkārtīgi laimīgs, ja blakus no jaunās paaudzes izdotos uz kādas izrādes režisēšanu ievilināt Alvi Hermani. Kāpēc ne? Pagaidām neko netaisos ne lauzt, ne griezt ar nazi. Bet laiks rādīs, vai turpmāk būs viens galvenais režisors vai darbosies Nacionālā teātra neliela mākslinieciskā padome, kurā bez galvenā režisora būs arī, piemēram, Indra Roga, aktieris Uldis Dumpis, kāds no administrācijas, kas rēķina biļetīšu cenas. Katrā ziņā man šobrīd nav plānu mainīt Edmundu Freibergu un aicināt kādu no malas uz Nacionālo teātri par galveno režisoru. Tas būtu pilnīgi aplams gājiens. (Iesmejas.)

– Jūs esat aicinājis sadarboties arī Gaļinu Poļiščuku.

– Viņai bija divas idejas – iestudēt "Spītnieces savaldīšanu" un "Meistaru un Margaritu". Mēs ar Edmundu Freibergu esam sākuši skatīties, kā jau sastādītajā nākamajā repertuārā varētu šo to pagrozīt. Jā, es gribētu, ka vismaz vienu izrādi Gaļina Poļiščuka pamēģina iestudēt Lielajā zālē. Starp citu, panākt, lai astoņi simti vietu tajā katru vakaru būtu aizpildītas, prasa citus spēles noteikumus nekā intīmākajās mazajās zālēs, kas pārsvarā ir Latvijas teātros. Tāpēc salīdzināt Nacionālo teātri ar Jauno Rīgas teātri vai Operu ar tās starptautisko valodu nav īsti godīgi.

– Jūs kā neveiksmi jau pieminējāt "Aristokrātus". Varbūt varat pateikt, kuri no pēdējā laika iestudējumiem Nacionālajā teātrī jums patikuši?

– Man ļoti patika "Ienesīga vieta". Laba izrāde ir "Līgava bez pūra", "Kam no Vilka kundzes bail". "Hotel Kristina" nav liela veiksme, bet nav arī neveiksme. Jā, tur ir paša libreta problēmas un arī mūzika varbūt nav tāda, kā mēs no Lūsēna būtu varējuši sagaidīt. Bet esmu redzējis diezgan daudz mūziklu gan Amerikā, gan Anglijā, un šis ir absolūti normāls Londonas vidusmēra mūzikls …

– Varbūt latvieši ir prasīgāki?

– Domāju, ka ne. Kaut kas ir nogājis greizi ar mērķauditoriju. Turklāt, lai cik skumji, bija radies mīts, ka Nacionālajā teātrī nekas labs no šīs ieceres nevar būt sanācis. Vēl kļūme cenu politikā – septiņi lati par biļeti bija krietni par dārgu. Un nu cilvēki nodomā: ko es par to dārgo naudu braukšu skatīties izrādi, kur tā īsti nekas nav sanācis… Bet vienam patīk barikāžu ainas, otram nepatīk, viens saprot kapustņika piegājienu ar kosmonautu, citu tas tracina. Bet principā par šādiem gājieniem Londonā publika celtos uz biss un vēl maksātu par to 30 līdz 90 mārciņu, kaut cenas nav salīdzināmas. "Hotel Kristina" diemžēl nav izpārdota. Taču tādai tikko iestudētai jaunai muzikālai izrādei vajadzēja iet vēl un vēl. Kā, piemēram, savulaik "Sfinksai". Protams, ne katra izrāde, tāpat kā ne katrs televīzijas raidījums var būt veiksme. Vienu vakaru Domburšovs ir fantastisks, noskaties atvērtu muti, nākamajā trešdienā diemžēl diezgan problemātiski izturēt līdz galam.

– Ko jums novēlēt jaunajā amatā?

– Viena no visbūtiskākajām ir savstarpēja sapratne. Arī sliktas lietas var izrunāt tā, ka ne tik ļoti sāp. Tā mazliet dīvaini jutos, kad man teātrī jau pavaicāja: vai tu arī sēdēsi aiz tām stikla durvīm (Viestura Rieksta bijušais kabinets. – V. K.)? Taču vadītājs nevar kļūt arī par miskastmaisu, kurā samet visas negatīvās emocijas. Otra lieta, bez kuras Latvijā neizdzīvos neviena liela kultūras institūcija, ir valstiska apziņa, ka tām vajadzīgs valsts finansējums. Kultūras iestāde, arī teātris tajā skaitā, nopelnīt var tik, cik var. Ja teātra vadībai būs galvā tikai viena doma: kā nopelnīt, nopelnīt, nopelnīt, tad starp šo pelnīšanu un teātra sūtību var parādīties greizs un neatgriezenisks process.

– Un kāda būtu šī proporcija starp prasībām un pašu iespējām?

– … (Mirkli padomā.) 65% ir jābūt valsts finansējumam, pārējo teātris varētu nopelnīt un, ja izdotos, labi sadarboties ar sponsoriem. Un te ir ļoti svarīgi panākt tādu prestižu, lai uzņēmēji teiktu: jā, mēs gribam atbalstīt tieši šo teātri. Ar labu, radošu, neordināru, bet tautai saprotamu garu.