Labklājības pamatā – ražošana (24)

Tautsaimniecībā rit procesi, kas skar vai katru, bet oficiālā valoda, kādā par to gaitu tiek runāts, ir vai nu aptuvena, vai cilvēkiem nesaprotama. Neatkarīgā lūdza ekonomista akadēmiķa Arņa KALNIŅA viedokli par dažām tautsaimniecības aktualitātēm.

– Vai mūsdienās ekonomikā katrs rauj sev, cik māk, vai arī noteiktā – ES, valsts – mērogā var runāt par kādu aptverošu mērķi?

– Lai cilvēkiem tajā valstī, kurā viņi dzīvo, būtu iespēja dzīvot labāk rīt nekā šodien. Visām iedzīvotāju grupām.

– Bet, ja ir šāds mērķis, kāpēc Latvijā liela daļa no tā pamūk malā – Īrijā, slinkumā, iztikšanā, nevis radīšanā vai ražošanā... Tātad – netic, ka te šāds mērķis ir.

– Jā – tā tas ir, ka ilgtermiņa tautsaimniecības stratēģijas, valsts labklājības stratēģijas, kas izietu ārpus tautsaimniecības problēmām, trūkst. Līdz šim radītajos tekstos nav bijis pietiekami konkrēta tautsaimniecības skatījuma ilgtermiņā. Vai arī šie dokumenti rakstīti, lai mēs iekļūtu ES. Lai no ES saņemtu atbilstošus fondus.

Lai mēs nākamībā stabili justos, jābūt drošības sajūtai, kas būs pēc gada, pēc diviem, vismaz tendencei, dinamikai. Ja būtu, ko uzlikt uz galda, tad tagad nebūtu amatpersonu žēlošanās, ka iedzīvotāji negrib uzkrāt. Jā, it kā tā ir... Bet, ja man būtu drošības sajūta ilgtermiņā, tad es censtos visu nelaist tekošā patēriņā, bet uzkrātu nākamiem izdevumiem. Taču – tā kā tas nav pateikts, visi skrien ātrāk tērēt. Inflācija pieaug, un neviens īsti nepasaka – kā ar inflāciju būs 2008., 2009., 2010. utt. gadā. Cilvēkam diemžēl citas izejas nav, viņam nevar pārmest to, ka inflācija pieaug, depozīta likme bankā ir uz pusi zemāka nekā inflācijas procents. Katrs loģiski domājošs cilvēks par to domā.

– Vai ir arhaiski just smeldzi, dzirdot – Latvija nevar sevi pabarot?

– Jā, tas ir sērīgs jautājums. Izdrukāju no statistikas informācijas eksporta importa bilanci. Ja paskatāmies lauksaimniecības un pārtikas preču eksporta kopapjomu pagājušajā gadā, tad tas mums ir apmēram

433 miljoni latu, bet imports tai pašai preču grupai ir 702 miljoni latu. Tiešām var aizdomāties šinī ziņā.Kopējā aina vēl bēdīgāka. eksporta kopapjoms bija ap 3,2 miljardi latu, bet imports – ap 6,2 miljardi latu jeb imports pārsniedza eksportu gandrīz divas reizes.

– Nekas, pēc 10–15 gadiem būsim ES vidējā līmenī. Vai ne? Un esam IKP pieauguma čempioni.

– Jāskatās, kāda ir iekšzemes kopprodukta pieauguma struktūra. Dati liecina, ka pakalpojumi tur ir 70–80%. Vismaz. Vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība, darījumi ar nekustamo īpašumu... Tas nav perspektīvi. Jo paralēli ir liels vakuums investīcijām ražošanas sektorā. Liela daļa no ES fondiem arī aiziet uz pakalpojumu sfēru, kurai ir ikdienas patēriņa nozīme. Primārām jābūt investīcijām tehnoloģijās, ražošanas nozarēs. Ja paskatāmies valstis, kas sasniegušas labklājību – vai tā ir Somija, Zviedrija, Dānija, Vācija, tad visur pamatā ir augstās tehnoloģijas, ražošanas sektors, spēcīgs eksports un paralēli tad attīstās tirdzniecība, banku sistēma, finanšu sistēma utt. Mūsu IKP pieaugums ir mānīgs.

– Ar IKP dinamiku var lielīties, bet inflācija uzreiz grābj kabatā. Kas tas ir par procesu, vai no tā var izvairīties, kādus riskus tas sola un kā tos riskus mazināt?

– Būtu lietderīgi skaitļu valodā parādīt sabiedrībai cenu līmeni pa grupām. Kāds ir pie mums, kāds ir blakus – Igaunijā un Lietuvā, kāds tuvējās valstīs – Somijā, Zviedrijā, Vācijā... Jo saimniekošanas modelī mums jāorientējas uz vērtīgām tradīcijām, kas ir šo valstu modelī. Neko jaunu neizgudrosi. Kāds ir cenu līmenis šobrīd? Tātad – importētājs grib realizēt savu preci par vienotām Eiropas tirgus cenām arī pie mums. Ar to jārēķinās. Ja mūsu pārtikas vai piena ražotāju īpatsvars ir kopējā patēriņā vēl būtisks un ja mūsu piena ražotājs saņem zemāku algu, tad tā cena līdz Eiropas cenai var vēl gaidīt. Bet, ja paskatāmies šobrīd cukura cenu, tad tā jau ir gandrīz tāda pati kā apkārt Eiropas valstīs.

Otrs – energonesēju cenas. Arī tās var nosaukt diezgan precīzi. Neliels akcīzes nodokļa palielinājums degvielai būs nākamgad. Mēs zinām gāzes cenas pa gadiem. Elektrības cenas ir Latvijas regulatora rokās. Pamatojoties uz to, varam projektēt inflācijas procentu.

Nepiedodami ilgi tiek diskutēts par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu pārtikai. Vispirms piena un maizes produkcijai. Mums ir 18%, dažās valstīs ir pat 0%. Pieci procenti, maksimums – astoņi procenti. Šis jautājums ir ļoti būtisks. Protams, mazumtirgotājs var iebāzt to starpību savā kabatā, bet Spānijā pat ar likumu noteikuši, ka preces cena jāparāda divos veidos – kā mazumtirdzniecības cena veikalā un ražotāja cena. Tad it kā ir sabiedrības kontrole. Ieguvums būtu inflācijas piebremzēšana. Otrkārt, tiem, kuru izdevumi pārtikai ir augsti, iegūtais lats dotu iespēju nopirkt pilnvērtīgāku pārtiku. Vai vairāk. Šie divi punkti svarīgi gan inflācijas ietekmēšanai, gan labklājības izlīdzināšanai.

– Karot ar cenām nav tas pats, kas ar vējdzirnavām?

– No ES vidējām cenām aizbēgt nevaram, tas nav mūsu spēkos. Bet – cenas aug arī izglītības pakalpojumiem, veselības pakalpojumiem. Te vairāk vai mazāk nepieciešama izpalīdzība no valsts budžeta. Atkal – nekas nav jāizgudro, bet jāskatās, kā rīkojušās valstis apkārt.

Turklāt daudz runā par konkurenci kā līdzekli pret cenu kāpumu. Runā, ka viens vai otrs elektronikas aparāts Latvijā maksā latos tik, cik Berlīnē eiro. Tātad te kaut kas nav kārtībā ar konkurenci. Lai droši nāk tas Berlīnes veikals šeit Rīgā.

Ir trūkumi valsts sviru izmantošanā. Pie inflācijas investīcijas nav jāgulda tur, kur tās iet tieši patēriņam. Es negribu pārmest, teiksim, lepniem viesību namiem, kas sabūvēti par SAPARD līdzekļiem, bet būtībā atdevi inflācijas samazināšanai tie nedod. Investīcijas – lai tās tiek izlietotas jaunās tehnoloģijās. Šajā ziņā nosacījumiem vajadzētu būt drastiskākiem. Lai veido izklaides parkus, izklaides struktūras uz privāto investīciju pamata. Bet investīcijas, ko saņem valsts, jāiegulda ražošanas tehnoloģiju sektoros.

– Ar inflāciju dažs saista lata devalvāciju.

– Es domāju, ka šis jautājums izvirzīts nesaprātīgi un bērnišķīgi. Un, ja to izvirza prominentas augstskolas pasniedzēji, tas pavisam nav vietā. Par to nebūtu pat jārunā, jo lats ir piesaistīts eiro. Un, ja jūs gribat to revidēt, tas ir pavisam neapdomīgi. Turklāt šis moments kaitē, tas tieši ietekmē inflāciju. Es brīnos, ka tas notiek vairākas nedēļas. Bet nākamajā dienā vajadzēja valdībai vai vismaz finanšu ministram kopā ar Bankas prezidentu oficiāli pateikt savu nostāju.

Šajā jautājumā var pārmest Latvijas Bankai, valstij, ka tika ļoti nokavēta lata piesaistīšana eiro. Latvija spītīgi turējās pie SDR piesaistes. Igauņi jau senos laikos piesaistīja savu kronu Vācijas markai un pēc tam eiro. Lietuva – vispirms dolāram, pēc tam – eiro. Mēs paši pēdējie, pie visneizdevīgākā kursa. Tajos gados, kad bija zema inflācija, trim Baltijas valstīm vajadzēja forsēti un visām kopā tikt pie eiro. Tas būtu ļoti labs ieguvums. Jo ātrāk būtu eiro, jo veselīgāka būtu saimniekošana. Un iedzīvotājiem būtu labāk. Valūtas maiņas operācijās bankas, maiņas kantori nopelna neparko. Un – nekādas bīstamības nav. Lats ir piesaistīts eiro. Slovēnijas piemērs parādīja, ka inflācija janvārī pat nedaudz samazinājās.

– Kā līdzeklis pret inflāciju tiek minētas izmaiņas nodokļu politikā: nodoklis darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem, patēriņa nodoklis... Jūs esat par progresīvām nodokļu likmēm, bet dažs izsakās, ka nodokļu sistēmu jāliek svētā mierā. Kā ir?

– Ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa 25% un uzņēmuma ienākuma nodokļa 15%. Kā individuālam uzņēmējam vai pašnodarbinātai personai man ir neizdevīgi ar tiem 25% saimniekot. Tātad – es nemaz negribētu SIA taisīt, lai būtu tie 15%, bet es esmu spiests mākslīgi to darīt. Šajā ziņā nodokļiem vajadzēja būt unificētiem starp mazajiem uzņēmējiem un pārējo uzņēmēju masu.

Otrs. Par nodokļu diferenciāciju. Tas arī nav mūsu izdomājums, ka uzņēmuma ienākuma nodokli vajadzētu diferencēt atkarībā no peļņas masas. Vai apgrozījuma apjoma. Ar to atkristu sarežģītā sistēma dalīt uzņēmumus lielos, vidējos un mazos.

Protams, būtu vēlams diferencēt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Nav iedzīvotāju ienākuma nodokļa diferenciācija ne Zviedrijai, ne Vācijai nesusi ko ļaunu. Tas ir viens no kanāliem, lai ļoti būtiski nepieaugtu maksas pakalpojumi izglītības sfērā. Veselības pakalpojumi. Tas nozīmē vairāk naudas budžetā, tas nozīmē dāsnāku pašvaldību budžetu.

Un – dividendes netiek apliktas ar nodokļiem. Protams, tas, ko iegulda investīcijās jaunajās tehnoloģijās, nav jāapliek. Vēl. Bija Saeimā gudrinieki, kas paredzēja visu naftas akcīzes nodokli ieplūdināt budžetā un neko neatlikt ceļiem. Bet Latvijas ceļos nepadarītie darbi ir ap divi miljardi latu. Ceļi ir katastrofālā stāvoklī. Ja pie šīs problēmas neķersies un domās tikai par lidostām vai ko tamlīdzīgu – nebūs nekādas izlīdzinātas uzņēmējdarbības. Viss pakāpeniski koncentrēsies Rīgā, Rīgas reģionā. Te noteikti vajadzīga liela valsts investīciju piesaiste. Pēdējais – nodoklis spekulatīviem nekustamā īpašuma darījumiem.

– Kas tagad notiek, notiks šajā tirgū?

– Kas notiek? Tur vajag inventarizāciju. Bet vispirms drošību vajadzētu tiem, kuri ņēmuši kredītus sava vienīgā ģimenes mājokļa iegādei vai kapitālai uzlabošanai. Lai viņiem nekas ļauns nebūtu. Te varētu pielikt bremzi speciāla nodokļa veidā. Par spekulatīviem darījumiem. Tas būtu pirmais reālais solis. Otrs. Tie nodokļi vajadzīgi tāpēc, ka nav statistikas, uzskaites, no kurienes tā nauda nāk. Vajag nofiksēt un turklāt rēķināties, ka no šīs lietas mēs laikam neizbēgsim. Mums te blakus austrumos ir lieli bagātnieki. Vienmēr būs tendence naudu nolikt šeit. Ar to jārēķinās. Sakarā ar to mums varbūt jābūt specifiskām svirām. Jo viņi pirks, uzturēs augstas cenas. Bez žēlastības. Jūs neko neizdarīsiet. Tātad – ar šo nodokļu sistēmu vajag no viņiem arī paņemt. Tā bremzēt šo procesu, lai tas nepaliek apgrūtinājums parastiem strādājošiem uzlabot savu mājokli.

– Jūs piedāvājāt konkrētu cukura nozares saglabāšanas versiju. Ražot bioetanolu + 20% cukura. Cik tā reāla? Vai vispār vērts satraukties par ES cukura reformu un pastāvēt uz nozares saglabāšanu?

– Mūsu viedoklis ir tāds, ka vienu – Jelgavas – cukurfabriku būtu vēlams saglabāt. Lai būtu kompakta zona. No tehnoloģiskā viedokļa ir iespējams vienā un tajā pašā cukurfabrikā ražot gan cukuru, gan bioetanolu. Francijā tam ir senas tradīcijas. Vācijā. Lietuvā visas trīs cukurfabrikas grib strādāt. Kādas būs cukura cenas pie mums pēc pieciem gadiem? Vai tās samazināsies tā, kā mēs te rakstām. Lietuvas cukurs par 15 santīmiem lētāks nekā Jelgavas cukurs. Es iedomājos, ko varētu domāt lietuvieši... nu, lai tie latvieši likvidē tās fabrikas, mums trīs fabrikas paliks, un mums Rimi tīklā atbrīvojas vieta cukura pārdošanai. Kur nu vēl labāk!Otrs. Kad bija privatizācijas bums, cukurbiešu audzētājiem atvēlēja tikai 40% akciju. Mana pārliecība – pārstrādājošais uzņēmums bija simtprocentīgi jānodod izejvielu audzētājiem. Ar noteikumu, ka akcijas var pārdot tikai citam ražotājam. Varbūt Jelgavas cukurfabrikas liktenis būtu citāds. Bet nu man šķiet, ka vilciens ir jau prom.