Siltie Ziemassvētku dūraiņi

Pagājušā gada ziema bija izdevusies gara un auksta. Marijas kundze tirgū dienu no dienas pārdeva siltus vilnas dūrainīšus. Dažādus. Gan lieliem, gan maziem. Gan ar rakstu, gan bez. Turklāt katram cimdiņu pārim bija savs stāsts.

Dūrainīši, kurus noskatīju, šķita pavisam neparasti – smilšu krāsā, ar košiem sarkankrūtīšiem ieadītiem plaukstas daļā. Marijas kundze, pamanot manu interesi par tiem, uzreiz sāka stāstīt: «Vai zini, bērns, mans Muris ir kā traks uz tiem putniņiem. Pavelk valdziņu un putniņu vairs nav...» Dedzīgais stāstījums lika man uzsmaidīt. Atbildēju, ka arī man mājās esot kaķis. «Tas nekas,» viņa turpināja «tev šiem cimdiņiem ir steidzami jāatrod stipras vīrieša rokas!» Nodomāju, ka tā patiešām varētu būt jauka dāvana, tāpēc nevilcinājos un dūrainīšus nopirku.

Pienāca laiks un cimdiņus uzdāvināju kādam vientuļam kungam. Viņš tos toreiz uzvilka un, saliekot plaukstas kopā, pavēra skatu uz debesīm, gluži kā lūgšanā. Iekšēji jutu, kā Marijas kundze man uzsmaida.

Šogad, iepērkoties lielveikalā, mans skats apstājās uz kādas svētku atklātnītes. Uz tās divi putniņi sarkanām krūtiņām sildīja mazu eņģelīti ar svecīti rokās. Un tikai tajā brīdi sapratu ko tādu, kas šķita pavisam vienkāršs, bet tajā pašā laikā arī brīnumains. Saliekot rokas lūgšanā, mēs kādu sasildām, bet katrs mūsu pateiktais «paldies» spēj aizdegt sveces liesmiņu un darīt pasauli gaišāku...

Siltus un svētīgus visiem Ziemassvētkus!

Lasi arī iepriekšējo adventes nedēļu lasītāju stāstus!