Dzeru kafiju un cenšos saprast, kā jūtos tagad. Nav viegli saprast, iekšējs tukšums un sāpes, šķiet, ka sirds apstāsies, bet ne no kafijas... sajūtas mainās ik minūti. Nav runa par laimi, neziņu, bet to, ka šobrīd varētu iziet no darba telpām, iekrist kupenā un uzzīmēt sniega eņģeli Tev.
Mēs nepamanam sīkumus un aizperamies par to, kas saucas pelēcība?! Pat ja es reizēm nezinu, kā rīkoties tagad un reizēm ikdienas situācijās, es mācos... mācos no Tevis to labo un to pelēcību apberu ar sniegu, ja tāds kādreiz ir.
Tavu pelēko, kā Tu teici, - pēdējo gadu apberu ar sniegu...
Paldies Tev par kopīgiem rītiem, kad modāmies viens otram blakus, par dienām darbā, kad domāju par Tevi, un par vakariem, kurus tik ļoti gaidīju, skaitot pulkstenī minūtes, lai būtu atkal kopā... dievinu vakarus, bet ne tos, kad esmu viena, jo mīlu Tevi, un negaidi no manis, ka apsviedīšos uz kurpes papēža un teikšu ...? Nē, es apgriezīšos uz kurpes papēža tā, lai būtu pretī Tev, un iedošu buču uz vaiga, lai pateiktu Tev, ka kopā mēs tikai varam gan priecāties, gan pērties,
bet kopā, jo vienatnē ir tikai klusums...
Tevis nav blakus... klusums biedē... sāp.
P.S. Ja plīša lācīti nomet zemē, tas rūc, jo viņš mīl un viņam patīk būt cieši blakus, sajust siltumu, mīļumu un to sniegt pretī...
SF
