Tramvaju dizainere - izklausās dulli, bet patiešām, māksliniece Kristīne Luīze Avotiņa ar mobilo telefonu izveidoja tramvaja dizainu zemās grīdas tramvajam, kas kursēs Rīgas 6.tramvaja maršrutā. Kas ir šī interesantā būtne, kas paveikusi ko tik neierastu, uzzini intervijā!
Kurā brīdī tu saprati, ka vēlies būt otu pavēlniece?
K.L.A.: Līdzīgi kā citiem bērniem, arī man vēlme zīmēt radās jau agrā bērnībā. Protams, savā ziņā noteikti to ietekmēja tas, ka glezno arī mana mamma.
Mani varētu saukt par bērnu, kuram šī vēlme vienkārši nav pārgājusi.
Līdz ar to viss, ko esmu darījusi, lai veidotos kā māksliniece, ir darīts mērķtiecīgi – mācības, studijas Rīgā un Barselonā.
Kad sāku mācīties vidusskolā, man bija skaidra vīzija, ko vēlos uzgleznot. Taču līdz pat 2004.gadam man nebija tehniskās prasmes uzlikt uz audekla to, ko es vēlos tur redzēt. Tās bija lielas mocības! Tu zini, kas tevī ir un ko tu gribi pateikt ar krāsām, bet vienkārši nespēj to izdarīt, jo nezini, kā. Pamazām, attīstoties profesionālismam, iemācījos uzlikt savas emocijas un domas uz audekla. Tas bija brīdis, kad sapratu - jā, mana izvēle ir pareiza!
Māksliniekam vienmēr ir nepieciešama iedvesma vai motivācija veidot savus darbus. Gandrīz katram ir bijis kāds ietekmes avots. Kur smelies iedvesmu saviem darbiem?
K.L.A.: Mana galvenā motivācija ir pati glezniecība. Glezniecība bieži vien ir bijis mans vienīgais izteiksmes veids, izteikt, kā es jūtos. Krāsa mēdz būt spēcīgāka par vārdiem!
Un iedvesma?
K.L.A.: Daba. Cilvēki, dzīvojot pilsētās, ir atgājuši no dabas, no tā, kas notiek ārā aiz loga bez pilsētas ikdienas. Pašu radītās barjeras neļauj saskatīt dabas plūsmu un norisi tajā. Es jūtu, ka man pašai ir nepieciešamība pēc dabas, un saprotu, ka tas pamatā ir tas, kas cilvēkus uzrunā manos darbos. Dabas tuvums, dzīvnieku pasaule, putni, ainavas, augu fragmenti – tas ir tas, no kurienes mēs nākam. Man pašai paliek vieglāk, kad gleznoju.
Zināmā mērā gleznot ir mana izdzīvošana
– atrasties tuvāk dabai caur gleznām.
Domāju, ka mūsdienu pasaulē ir jāienes labais. Nesaku, ka pasaule ir slikta, bet tā ir gana sarežģīta, tāpēc ir nepieciešams radīt pozitīvas, labas un draudzīgas sajūtas. Es tās radu savos darbos. Savukārt labās domas, sajūtas un maigums ir tas, kas ir dzīves pamats, lai kaut kas rastos. Man ļoti nepatīk destruktīvas emocijas. Tāpēc man ir prieks par tramvaju, jo ceru, ka tas Rīgas pilsētvidē ienesīs prieku, apliecinot cilvēku eksistences skaistumu caur krāsām.
Radīt tramvaja dizainu - izklausās dulli, kā piekriti šai idejai?
K.L.A.: Sākšu ar to, ka
tramvajs ir mans garākais projekts – 30 metri!
Tas bija ļoti iedvesmojošs un radošs piedāvājums no Samsung puses. Ņemot vērā, ka mana studija ir Kr.Barona ielā, gar kuru katru dienu kursē 6.tramvajs, un tramvaju regulāri esmu izmantojusi pārvietojoties, sevišķi skolas laikā braucot uz Franču liceju, tad tas man likās liktenīgi. Kā nekā pat tramvaja pietura ir tieši pie manas darbnīcas!
Protams, tramvaja dizaina radīšana prasīja laika resursus. Bet man liekas, jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk var izdarīt. Man bieži dzīvē ir tā bijis – ja ir kāda lieta, kas sākumā liekas neiespējama, bet atrodi sevī spēku pārvarēt un to izdarīt, tad tas ieved tevi jaunā līmenī. Tā ir tāda mijiedarbība. Pabeigts projekts palīdz pabeigt cilvēku. Tiekot pāri izaicinājumam, cilvēks attīstās un iegūst jaunas kvalitātes.
Kā tas tehniski notika?
K.L.A.: Sākumā projekts likās nedaudz biedējošs, bet brīdī, kad darbs tika sākts; kad sākām likt kopā detaļas, tas nāca tik dabiski un organiski uzplauka. Tehniski sākumā safotografēju savus darbus ar mobilo tālruni. Pēc tam ar telefona irbuli izgriezu atsevišķus elementus un telefonā iebūvētajā programmā tos kombinēju uz tramvaja skices. Tramvaja dizaina veidošana ar mobilo tālruni ir viens no radošākajiem projektiem, kuros esmu piedalījusies. Izmantotā tehnika – pašas uzgleznoto elementu apstrāde ar mobilo tālruni – man ir kaut kas jauns un nebijis. Jāatzīst – jūtos pagodināta, ka tieši man uzticēja šo neparasto uzdevumu.
Darbs radās spontāni vai jau pirms tam zināji, kādu iznākumu vēlies redzēt?
K.L.A.: Pirms ķēros pie darba, man bija aptuvena vīzija, ko vēlos redzēt. Gribēju redzēt krāsu pāreju, kas atgādina saulrietu vai saullēktu – no gaišāka uz tumšāku. To es redzēju uzreiz. Pirms darba sākšanas likās, ka nevarēs neko salikt. Biju no saviem darbiem telefonā izgriezusi 54 fragmentus. Galarezultāts pārsteidza mani pašu, jo likās, ka visas detaļas nesatilps 30 m garajā tramvajā, bet beigās palika pāri vien 5 fragmenti. Uz šā tramvaja ir satikušies tēli no vairāk nekā desmit manām gleznām. Ir radies pavisam jauns stāsts, bet šoreiz uz tramvaja.
Vai tramvaja dizaina radīšana ir tevi pilnveidojusi?
K.L.A.: Interesanta ir transformācija. Daži gleznas fragmenti tika palielināti. Tas uzreiz iedod citu perspektīvu un redzējumu, ko es varētu darīt tālāk uz audekla. Tas papildina fantāziju. Man patīk un uzrunā pārspīlējumi; tas, ka uz audekla var atļauties jebko. Ka varu izmantot krāsas, kādas dabā, iespējams, nepastāv.
Kāpēc šādi projekti ir vērtīgi? Tāpēc, ka māksla kļūst tuvāka cilvēkam. Mākslai ir jābūt pieejamai. Māksla palīdz daudz ko saprast. Tā izglīto cilvēku. Arī šis projekts ir zināma misija. Ja cilvēks nekad nav bijis mākslas muzejā, tad varbūt viņu motivēs padomāt par tā apmeklējumu, ieraugot šo tramvaju.
Varbūt kāds vecāks tā ietekmē sāks sūtīt savu bērnu mākslas nodarbībās, jo bērns būs redzējis tramvaju
un viņu varbūt iedvesmos zīmēšanai mans gleznotais pingvīns.
Ko tu neparādi savos darbos?
K.L.A.: Kad studēju Mākslas akadēmijā, pasniedzēja bija pārsteigta, ka sāku ar detaļām, nevis ar lielajiem laukumiem, kas varbūt no tehniskā kompozīcijas viedokļa nav pareizi. Tomēr man piemīt spēja gleznu savākt. Viss sanāk organiski. No sākuma liekas, ka varbūt tas ir nepareizi, bet viss beigās iegulst savās vietās. Viss ir līdzsvarā. Un galarezultāts pārsteidz arī mani pašu. Man šķiet, ka
nav iespējams ko noslēpt savos darbos un neparādīt.
Man ir lielas darba spējas, to es pati skaidri apzinos, bet vienlaicīgi manī mīt trausla sieviete, un arī šo savas personības šķautni es vairs neslēpju.
Pēc lieliem darbiem un aktīviem strādāšanas periodiem ir nepieciešams laiku veltīt arī sev. Kur smelies spēku, rodi mieru?
K.L.A.: Mana miera osta ir mana ģimene, man tuvie cilvēki. Man ir svarīgi, kaut uz brīdi ieritināties azotē un sajust siltumu un mieru. Ir grūti, ja tā nav. Galvenais ir dalīties ar kādu sajūtās, jūtās un panākumos, priekos un bēdās. Tā ir dzīves galvenā vērtība.
Man miera osta ir gan vieta, kur gūt spēkus, gan kur patverties un paslēpties. Tas ir tur, kur ir tuvie cilvēki. Ja runājam par konkrētām vietām, tad varētu minēt arī savu darbnīcu, ko esmu izveidojusi un kur varu būt es pati. Tā ir vieta, kur man nav jāvelk maska, bet varu būt brīva tajā, ko es daru.
Aizvien
sabiedrībā ir spēkā stereotips, ka māksliniekam ir jārada pieci darbi gadā un tam jānāk caur ciešanām un asarām.
No tā esmu nedaudz cietusi, ka neiekļaujos šādos rāmjos. Šogad sev pati skaidri atbildēju, ka nevaru izlikties. Man ir ļoti dabiska vēlme radoši un intensīvi strādāt. Tāda es šobrīd esmu – kamēr ir vēlēšanās radīt un ir jaunības spēks, tikmēr viss ir jāliek lietā
Kādos citos mākslas žanros tu vēlētos darboties? Varbūt ir kādi īpaši darbi, piemēram, literatūra vai mūzika, kas tev ir sevišķi nozīmīga?
K.L.A.: Kā nesen teica kāds mans draugs, apskatot manu grāmatu plauktu, – man jau esot tikai bilžu grāmatas! Tā tas patiesībā arī ir. Man ir ļoti daudz bilžu grāmatu, kuras visas saistītas ar dabas tematiku, pārsvarā jau dabas enciklopēdijas. Kaut kad sen, sen mani ļoti iespaidoja atziņa, ka laime slēpjas visvienkāršākajās lietās.
Man patīk arī dažāda mūzika – no klasiskās līdz pat popmūzikai. Reizēm es smejos – tā kā man ir divi vārdi, tad man ir divas personības –
Kristīnei patīk viens, Luīzei otrs, un tā mēs te mēģinām sadzīvot.
Mani iedvesmo dejošana un kino. Viena no manām mīļākajām filmām ir Labs gads ar Raselu Krovu.
Aizvakar biju aizgājusi noskatīties jauno Džeimsu Bondu. Mani ļoti iedvesmoja sākuma titri ar Adeles skaisto dziesmu. Mani iedvesmo šādi video. SigurRos arī ir viens skaists video par zemūdens pasauli. Man ļoti gribētos kādreiz izveidot savu video. Ielikt tajā visu savu sajūtu. Vai kādai operai radīt scenogrāfiju, piemēram, ja tiktu iestudēta Alise Brīnumzemē.
Tuvojas gada beigas. Tikko ir aizvadīti valsts svētki – Lāčplēša diena un 18. novembris. Drīz būs Ziemassvētki un Jaunais gads. Ko tev nozīmē šie svētki un kas ir tas, ko tu varbūt vēlētos pateikt vai novēlēt saviem tuvākajiem un katram no mums?
K.L.A.: Ziemassvētki ir dzīvesprieka laiks, jo dienas kļūst garākas un atgriežas gaisma.. Svarīgi, lai sirdī ir mīlestība. Domāju, ka nepieciešams priecāties par katru dienu. Es pati cenšos to iemācīties. Aprīļa sākumā pievērsos vienai garīgai praksei, kas man atklāja ļoti daudz jauna par sevi, un tad sapratu, ka galvenais ir tvert mirkli. Nevajag domāt par to, kā nav, bet gan priecāties par to, kas ir. Tas man liekas pats galvenais – novērtēt. Tas ir arī mans novēlējums Ziemassvētkos.
