Bērnu ātrāku adopciju kavē dažādi šķēršļi

Pēdējos gados Latvijā pieaug adoptēto bērnu skaits. 2011.gadā sasniegts augstākais rādītājs pēdējo desmit gadu laikā. Lai gan adopcijas mehānims kopumā darbojas labi, tomēr ir atsevišķi šķēršļi, kas kavē adopcijas ātrāku norisi, tā svētdien vēstīja LNT raidījums «Top10».

Mērķis - palīdzēt bērniem

Inese Fecere ir adoptējusi divus bērnus. Meitiņa ģimenē nonāca četru mēnešu vecumā, dēls – kad viņam bija divi ar pusi gadu. Inese adopcijas sistēmu Latvijā pārzina, tā sakot, no A līdz Z.

«Parasti ir tas jaukais stāsts, kad ienāks bērniņš ģimenē - tādas Ziemassvētku ainas, bet realitāte var diezgan stipri atšķirties. Man nebija tāda skaista sapņa. Man bija mērķis palīdzēt bērniem un dot viņiem iespēju dzīvot ģimenē. Es kaut kā jau no paša sākumā rēķinājos ar to, ka bērni ir ļoti sāpināti, līdz ar to viņi kaut kādā veidā īpaši,» tā sarunā ar raidījumu «Top10» stāstīja Fecere, kura darbojas nevalstiskajā organizācijā «Azote».

Puse adoptēto bērnu pārceļas uz ārzemēm

Pēdējos gados adopcijas apmēri arvien pieaug. Puse bērnu adoptēti uz ārzemēm, lielākoties uz ASV. Patlaban juridiski brīvi ir vairāk nekā 1282 bērni, taču trešā daļa nevēlas tikt adoptēti uz ārzemēm vai adopcijas gadījumā tikt šķirti no brāļiem un māsām.

Savukārt potenciālo vecāku saraksts izskatās krietni pieticīgāks. Adoptētāja statuss pērn piešķirts 310 personām, taču tas negarantē bērnu iespējas nonākt ģimenē, jo potenciālo vecāku vēlmes būtiski atšķiras no tā, kādi bērni ir pieejami adopcijai.

Visvairāk cilvēki vēlas savā ģimenē uzņemt mazuļus vecumā līdz 3 gadiem,

bet vairums bērnu ir 10 līdz 18 gadus veci. Tos, kas vecāki par pieciem gadiem, galvenokārt adoptē tikai aizbildņi vai audžuģimenes.

Tāpat vairums potenciālo māmiņu un tētu vēlas pieņemt pie sevis tikai vienu bērnu, bet lielākajai daļai bērnu ir brāļi un māsas. Šajā ziņā atsaucīgāki esot tieši ārzemnieki, tā, piemēram, pērn kāda ģimene vienlaikus adoptēja četrus bērnus, bet cita - pat sešus, vēstīja «Top10».

Daudzi bērniņi smagi slimi

Bērna izredzes nonākt ģimenē samazina arī slikts veselības stāvoklis. Tieši smagi slimi ir 40% adoptējamo bērnu, savukārt potenciālie vecāki lielākoties vēlas bērnus bez problēmām. Ar šādu situāciju ik dienu savā darbā sastopas arī Valmieras krīžu centrs.

Tajā nonāk vardarbībā cietuši mazuļi, kas izņemti no ģimenēm. Un ir bērni, kuriem, visticamāk, ģimenes nebūs nekad.

«Citreiz ir tik ļoti smagi gadījumi, ka ne audžuģimenes, ne aizbildņu ģimenes vienkārši šos bērnus neizvēlas. Ja bērns cietis no seksuālas vardarbības, bieži vien viņam ir ļoti seksualizēta uzvedība. Ir arī tādi bērni, kuri ir ar destruktīvu uzvedību pēc būtības, jo viņiem ir tik daudz pāri darīts, ka viņi ir tie nākošie, kas nodara pāri citiem pāri vai uzvedas dažādi,» sacīja centra «Valdardze» valdes priekšsēdētāja Eva Sāre-Aizsilniece.

Juridiskais statuss aizkavē adopcijas procesu

Kā norādīja «Top10»,

adopciju Latvijā kavē arī bērnu juridiskais statuss.

Likums nosaka, ka lēmums par bioloģisko vecāku varas pārtraukšanu vai atjaunošanu jāpieņem gada laikā. Fecere raidījumam atzīst, ka ne viena vien bāriņtiesa nosūta bērnu uz bērnunamu un veselu gadu vienkārši nedara neko, lai gan jau uzreiz skaidrs, ka vecāki nelabosies.

Fecere pauda uzskatu: «Tur jau pēc mēneša var lemt un ierosināt tiesvedību, lai atņemtu aizgādības tiesības, un viņi to nedara. Tad, protams, vēl ir mūsu tiesu sistēma, kas ir tāda, kāda ir - tiesa var ilgt arī gadu.»

Taču šķēršļus rada arī tiesu prakse, kas bāriņtiesu uzdevumu pieņemt lēmumu gada laikā interpretē kā nepieciešamību gadu nogaidīt. Ja arī bāriņtiesa rosina lietu izskatīt ātrāk, tad tiesas tomēr vēlas nogaidīt.

«Kā paātrināt procesu līdz brīdim, kad ir skaidrs, ka šie vecāki neko nemainīs? Negaidīt gadu, netiesāties, varbūt, ja ir skaidrs, ka nekas netiek darīts sākumā, ātrāk ļaut bērniem būt juridiski brīviem, lai viņiem var atrast ģimeni,» uzskata Latvijas bāriņtiesu darbinieku asociācijas valdes locekle Vija Astaševska.

Top likuma grozījumi

Patlaban Saeima otrajā lasījumā izskata likuma grozījumus, kas paredz paātrināt lēmumu pieņemšanas procesu un arī atvieglot aizbildņu kļūšanu par adoptētājiem. Vienlaikus

Labklājības ministrija vēlas panākt, ka par aizbildņiem var kļūt tikai radinieki,

lai būtu skaidra robeža starp viņiem un audžuģimenēm.

Taču audžuģimeņu gadījumā bērna aizbildnis ir bāriņtiesa, kas ne vienmēr rīkojas pietiekami operatīvi un ne vienmēr to dara bērna interesēs. Ministrija šo problēmu plāno risināt, paplašinot kontrolējošo institūciju pilnvaras, nevis audžuģimeņu tiesības.

«Labklājības ministrija un Rīgas bāriņtiesas, un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija uzstādījusi mērķi, ka aizbildnība būs pieejama tikai radiniekiem, līdz ar to viņi nogriež iespēju, ka bērns var nonākt šādā veidā ģimenē. Aizbildnība ir laba ar to, ka tad, ja kāda cilvēka redzeslokā nonāk bērns, ko viņš grib paņemt, viņš to var izdarīt diezgan operatīvi un ātri, tā kā adoptēt konkrētu bērnu nav iespējams,» turpina skaidrot Fecere.

Trūkst atbalsta bērna adoptētājiem

Bāriņtiesa vērtē pusgadu to ģimeni vai cilvēku, kas vēlas adoptēt bērnu. Tikpat ilgs ir pirmsadopcijas periods. Vidējais laiks, kas paiet no iesnieguma uzrakstīšanas līdz bērna pārvešanai mājās, ir aptuveni gads.

Taču potenciālo vecāku piemērotības izvērtēšana nereti ir ļoti pavirša - nav vienotu standartu un prasību. Nav arī mācību pirmsadopcijas laikā, kas ļautu labāk sagatavoties dzīvei ar bērnu, kurš parasti ir ļoti daudz cietis, līdz ar to var rasties grūtības viņa audzināšanā.

Trūkst atbalsta pēcadopcijas periodā,

uzskata Inese Fecere. Rezultātā cieš bērni. Pērn 19 bērnu prieks par jauniegūto ģimeni pārvērties bēdās - viņu adoptētājiem vecāku tiesības tika atņemtas.

Fecere piebilst: «Ja ir problēmas ar bērnu, tad labākajā gadījumā iedod iesniegumu un saka: atsakieties no viņa! Sliktākajā gadījumā – tās ir jūsu problēmas un tieciet galā paši. Tas atbalsts ir praktiski nekāds. Labklājības ministrija līdz šim runā tikai par to, ka nepieciešams uzlabot pakalpojumu kvalitāti iestādēs, taču jāsaprot, – pat ja tas pakalpojums ir ideāls, iestāde ir iestāde un tā vienmēr būs sliktāka vieta, jo tā nespēj nodrošināt bērnam to, ko viņam vajag. Viņam vajag ģimeni, viņam vajag vienu piesaistes personu, kam viņš var uzticēties un veidot tuvas attiecības.»

Bērnunami aizvien pilni

Piemēram, ievietošana bērnunamā līdz trīs gadu vecumam vispār uzskatāma par smagu bērnu tiesību pārkāpumu, taču Latvijā piektā daļa iestādēs dzīvojošo ir tieši šāda vecuma mazuļi. Tikmēr Labklājības ministrija met akmeni sabiedrības dārziņā.

«Vai mēs, sakot, ka bērnus līdz trīs gadu vecumam iestādē neievietojam, vai mēs tad sakām arī to, ka es šo bērnu ņemšu pie sevis, nevis kaut kāds kaimiņš, bet tieši es, vai es tajā arī iesaistīšos? Lai mēs to varētu realizēt, jābūt pretim alternatīvai – cilvēkiem, kuri gatavi uzņemt bērnus ar smagiem veselības traucējumiem. Vai tādi mums būs?» neziņā ir Labklājības ministrijas Ārpusģimenes aprūpes departamenta direktore Līvija Liepiņa.

Patlaban adoptētājiem pieejamas bezmaksas psihologa konsultācijas un atbalsta grupas. Ministrija piekrīt, ka

vajadzīgas gan obligātas mācības, gan nopietnāks finansiālais atbalsts,

rūpējoties par bērniem, kuri tomēr prasa lielākas rūpes, ņemot vērā viņu traumatisko pagātni. Taču, kāpēc šī saprašana nematerializējas konkrētā rīcībā, atbilde allaž ir viena un tā pati: nav naudas.

Ministrijas ierēdne Liepiņa «Top10» norāda, ka uzlabojumus varētu gaidīt 2014.gadā. Taču jautājums paliek atklāts: kāpēc joprojām tiek deklarēts, ka bērni šajā valstī ir prioritāte, bet realitātē tā diemžēl nav.

Skatīt pievienoto video.

Uz augšu