Globālā ekonomiskā krīze, kura lielos vilcienos tikai nupat sākusies, skars lielākā vai mazākā mērā gandrīz visas pasaules valstis. Taču, ja ekonomiskie procesi visās šajās valstīs noris samērā līdzīgi, tad to pašu nevar teikt par publisko retoriku.
Krīzes retorika kaimiņos (16)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja mājā notiek nelaime, katrs uzvedas citādi – viens krīt panikā, otram uznāk raudāšanas lēkme, cits savās ķibelēs vaino visu pasauli, tikai sevi ne, vēl kāds izliekas, ka nekādas nelaimes nav, bet cits aukstasinīgi domā, kā no nelaimes vēl gūt sev kādu labumu. Sākoties ekonomiskajai krīzei, Latvijas sabiedriskā doma bija neapskaužamā situācijā. Par spīti nepieredzētai ekonomiskajai izaugsmei, straujam algu palielinājumam, lielākā sabiedrības daļa bija svēti pārliecināta, ka valstī jau vairākus gadus plosās smaga ekonomiskā krīze un dzīvot ar katru dienu kļūst grūtāk. Šī nesatricināmā pārliecība balstījās uz vienu ekonomiskās veselības indikatoru – inflāciju, kas patiešām bija salīdzinoši augsta. Tas, ka sabiedrība situāciju redzēja drūmākās krāsās, nekā tā bija realitātē, būtu vēl pusbēda, taču arī valdības vadītājs Ivars Godmanis bija no to dramatisko aktieru pasugas, kuri pamanās saviebt traģisku sejas izteiksmi, pat stāstot anekdotes. Diemžēl Godmanim nenācās vis stāstīt anekdotes, bet gan skaidrot nepieciešamību glābt Parex banku un aizņemties miljardus no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un citiem ārvalstu aizdevējiem.
Kopš rudens Latvijā ir ļoti smaga ekonomiskā situācija, un tajā Godmaņa traģismu var vērtēt divējādi. No vienas puses, dramatisms viņa balsī sabiedrībai lika apjaust krīzes dziļumu un iespējamos draudus, līdz ar to vieglāk samierināties ar nenovēršamo dzīves līmeņa pazeminājumu, no otras – pesimisms vadības vadītāja balsī sabiedrisko noskaņojumu padarīja vēl drūmāku. Manuprāt, Godmaņa aizvākšana no TV ekrāniem, kur viņš uzstājās biežāk nekā jebkurš cits televīzijas "stārs", bija absolūti nepieciešama kaut vai no sabiedrības apziņas veselības viedokļa.
Ja Latvijā ekonomiskās krīzes dziļums un sabiedriskās domas reakcija ir puslīdz skaidra, tad paskatīsimies, kāda situācija ir mūsu kaimiņos.
Lietuvā nav krīzes, tikai sarežģījumi
Kad Latvijā iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums bija 11% gadā, politiķi un sabiedrisko procesu komentētāji vietā un nevietā piesauca – krīze, savukārt Lietuvā, kad IKP kritums pēc vispiesardzīgākajām prognozēm šogad tiek lēsts 10,5%, valsts prezidents Valds Adamkus apgalvo, ka nekādas krīzes neesot, esot vien sarežģīti laiki, kādus ne reizi vien Lietuvai nācies pārdzīvot. Var, protams, pasmīkņāt par lietuviešu tradicionālo plātību un nevēlēšanos atzīt pašu problēmas, taču šāda nostāja ļauj vieglāk pārvarēt grūtības nekā nemitīga biedēšana – būs vēl sliktāk un tas, kas notiek tagad, ir tikai ziediņi. Viena lieta, kad ar baidīšanu nodarbojas kādas reģionālās augstskolas mācībspēks, pavisam cita – ja valsts vadītāji.
Lietuvā pērnruden notika vēlēšanas un ne pārāk mīlēto Ģedimina Kirkila sociāldemokrātu valdību nomainīja labējās Tēvzemes savienības līdera Andrjus Kubiļus vadītā valdība. Jauno valdību apstiprināja Seimā ar lielu balsu vairākumu – 89 no 141 deputātiem atbalstīja viņa kandidatūru. Taču, neraugoties uz it kā lielu sabiedrības atbalstu, jau janvāra vidū, dažas dienas pēc nemieriem Vecrīgā, līdzīgas pret valdību vērstas protesta akcijas notika Viļņā. Attieksme pret tām gan bija diezgan atšķirīga. Ja Latvijā sabiedrība samērā iecietīgi izturējās pret šiem grautiņiem, tad Lietuvā amatpersonas pat iebilda pret termina "nemieri" lietošanu. Tur oficiāli tika atzīts vienīgi termins "vandaļu ārdīšanās" un vainīgie meklēti aiz robežām.
14. aprīlī sniedzot Lietuvas Seimā valdības pārskatu par situāciju valstī, premjerministrs Andrjus Kubiļus visās nelaimēs vainoja iepriekšējo sociāldemokrātu valdību, kura neesot ierobežojusi valsts tēriņus un audzējusi valsts parādu. Rezultātā radušās ne tikai ekonomiskās, bet arī garīgās problēmas – palielinoties to cilvēku skaits, kuri jūtas nedroši par rītdienu un ir vīlušies. "Ja cilvēki ir vīlušies paši savā valstī, tas rada draudus nacionālajai drošībai, un valsts varai jārīkojas ļoti enerģiski," uzsvēra Kubiļus un piebilda: pateicoties neatliekamai un izlēmīgai viņa vadītā kabineta rīcībai, "ekonomiskās krīzes izraisītie izaicinājumi pēc būtības ir pārvarēti!".
Taču par spīti bravūrīgajai retorikai, ir pilnīgi skaidrs, ka arī Lietuva saskarsies ar ievērojamu tēriņu apcirpšanu un algu samazinājumu. Tas gan varētu gala rezultātā nebūt tik smags process divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, ekonomiskā krīze līdz šim Lietuvu skārusi krietni mazāk nekā Latviju un Igauniju. Lietuva bija vienīgā Baltijas valsts, kurai pērn bija pozitīvs IKP pieaugums – 3,1%, kamēr Latvijas IKP samazinājās par 4,6%, bet Igaunijā – par 3,6%. Arī 2008. gada 4. ceturkšņa rādītāji Lietuvā izskatās daudz pieklājīgāki uz tās ziemeļu kaimiņu fona. Lietuvā IKP 4. ceturksnī samazinājās tikai par 2,3%, kamēr Igaunijā – par 9,7%, bet Latvijā – par 10,5%. Nav nekādu indikāciju, kas liecinātu, ka ekonomikas kritums Lietuvā būtu kļuvis straujāks nekā abās pārējās Baltijas valstīs. Piemēram, rūpnieciskās ražošanas apjomi Lietuvā februārī samazinājušies par 15,3%, Igaunijā – par 30,3%, Latvijā – par 24,2%.
Otrkārt, Lietuvā iedzīvotājiem ir ievērojami mazāks hipotekāro parādu slogs. Ja Latvijā un Igaunijā hipotekārie kredīti kopumā sastādīja gandrīz 40% no IKP, tad Lietuvā to bija krietni mazāk – tikai ap 18% no IKP. Jāatzīmē, ka arī kopējais valsts (ieskaitot valdības, iedzīvotāju, uzņēmumu) parāds Lietuvā saskaņā ar Ņujorkas bankas Brown Brothers Harriman & Co datiem ir 70% no IKP, salīdzinājumā ar 108% Igaunijā un 130% Latvijā. Ja Latvijā vēl pērn bija neiespējami izvairīties no reklāmām, kuras piedāvāja kredītus ne tikai nekustamo īpašumu, automašīnu vai sadzīves tehnikas iegādei, bet pat ceļojuma tēriņu apmaksai atvaļinājumu laikā utt., tad Lietuvā kreditēšanas bums bija krietni mērenāks.
Jau tuvākajā nākotnē tieši mazākas iedzīvotāju kredītsaistības var izrādīties ļoti būtiskas. Cilvēki samērā viegli adaptējas un var izdzīvot ar ievērojami mazāku patēriņu, nekā ierasts, taču viņi ir pilnīgi bezspēcīgi, ja ienākumi sarūk tiktāl, ka gluži fiziski nav iespējams samaksāt banku parādus. Tieši šīs visaptverošās parādsaistības ir tās, kas apgrūtina dažādu ar izdevumu samazināšanu saistītu lēmumu pieņemšanu. Ņemot vērā Latvijas parādsaistību apjomus, hronisko budžeta deficītu (jebkādu uzkrājumu neesamību) un ekonomikas pikējošo gāšanos bezdibenī, jākonstatē, ka esam visneapskaužamākajā situācijā.
Igaunija no mūsu problēmām norobežojas
Lai gan parasti baltiešus dēvē par diezgan atturīgiem, kuri nav tendēti uz ārišķīgu dižošanos, paklausoties vienu otru igauņu valstsvīru, rodas gluži cits priekšstats. Igaunijā pat piederība Baltijas valstu saimei tiek uzskatīta par nepiedienīgu, un no abām pārējām kaimiņienēm igauņi cenšas norobežoties kā no nabaga radiniecēm un sevi saradot ar bagātajām ziemeļvalstīm. Laikā, kad Latvijā tiek runāts par mērķa un valstiskās vīzijas trūkumu, Igaunija šo mērķi ir uzstādījusi – kļūt par valsti, kuru pasaule uztver kā līdzvērtīgu ziemeļvalstu saimes locekli.
Laikā, kad Latvijas toreizējais premjers Aigars Kalvītis runāja par septiņiem "treknajiem gadiem", viņa Igaunijas amata līdzinieks Andruss Ansips apsolīja valsti ierindot piecu (!) Eiropas bagātāko valstu vidū. Bezkaislīgi paraugoties uz ekonomiskajiem rādītājiem, šāds solījums ir bravūrīgāks par bijušā satiksmes ministra Aināra Šlesera solījumiem panākt lidostā Rīga 30 miljonu pasažieru apgrozījumu gadā. Taču Ansipa lielmanīgo bravūru Igaunijas iedzīvotāji uztvēra kā pašsaprotamu.
Interesanti, ka saistībā ar vēlmi sevi pieskaitīt ziemeļvalstu pulkam Igaunijā daudz mierīgāk uztver runas par iespējamo kronas devalvāciju.
Kopumā ņemot, Igaunijas ekonomiskā situācija ir līdzīgāka Latvijā esošajai nekā Lietuvā, kaut Igaunija vēl pērn ar plašu roku piedāvāja Latvijai 30 miljonu eiro aizdevumu. Igaunijai patiesi ir aptuveni 14 miljardu kronu (630 miljoni latu) uzkrājumi nebaltai diena. Šī nebaltā diena nu ir klāt. Taču šī nauda var izrādīties pārāk niecīgs ielāps strauji augošajam budžeta caurumam.
Jau janvārī Igaunijas Finanšu ministrija sāka gatavot budžeta grozījumus, kas vērsti uz izdevumu samazināšanu. Pirmajā tēriņu apgriešanas vilnī februārī izdevumi tika apcirpti par astoņiem miljardiem kronu (360 miljoni latu) jeb vairāk nekā par 3% no IKP. Taču nodokļu ieņēmumi rāda, ka ekonomikas kritums ir krietni lielāks, nekā sākotnēji prognozēts. Jāatzīmē, ka Igaunija ir izvēlējusies maigāku sabiedrības informēšanas taktiku nekā Latvija. Ja pie mums nepieciešamību samazināt izdevumus pamato ar iespējamo valsts bankrotu un draudiem pārtraukt kārtējās algu, pensiju un citus maksājumus, tad Igaunijā budžeta samazināšana tiek pamatota ar tādām gaisīgām un ar praktisko ekonomiku maz saistītām lietām kā vajadzību iekļauties 3% budžeta deficīta Māstrihtas kritērijos. Savukārt runas par nepieciešamību aizņemties starptautiskajās finanšu institūcijās tiek maskētas ar nepieciešamību aizņemties līdzekļus valsts investīciju programmas finansēšanai. Atcerēsimies, ka arī mums sākotnēji aizņēmumi no SVF tika solīti uzņēmējdarbības veicināšanai, taču galu galā izrādījās – banku sistēmas glābšanai un budžeta caurumu lāpīšanai.
Ja Lietuvas Finanšu ministrija šā gada IKP samazinājumu plāno par 10,5%, tad gan Latvijai, gan Igaunijai jārēķinās ar vismaz 15% kritumu, jo, lai ko Igaunijā runātu par uzkrājumiem un dāsniem aizdevumiem nabaga latviešiem, neviens tekošais ekonomiskais rādītājs viņiem nav būtiski labāks par Latviju, nemaz nerunājot par Lietuvu.
Igaunijas Finanšu ministrija jau šobrīd strādā pie izdevumu apciršanas otrā viļņa, kas paredzēts vasarā, un izdevumi tiks samazināti vēl par sešiem miljardiem kronu (270 miljoni latu). Ņemot vērā mūsu pašu pieredzi, var jau šobrīd apgalvot, ka tās nebūs pēdējās "dzirkles" un vēl nesenie igauņu politiķu sapņi par vidējo algu sabiedriskajā sektorā – 25 000 kronu (1125 lati) mēnesī – būs izsapņoti un jāķeras pie sāpīgās pašreizējās vidējās algas 13 000 kronu (585 lati) apšķērēšanas.
Tikmēr Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, ar vienu roku piekārtojot nedaudz sašķiebušos izsmalcinātu zīda tauriņu, televīzijas kamerām demonstrē platu smaidu un apsola Latvijas bēdu sagrauztajam prezidentam Valdim Zatleram 30 miljonu eiro aizdevumu krīzes pārvarēšanai. Te gan vietā atcerēties, ka pie mums arī bija viens izsmalcinātu tauriņu cienītājs un miljonu piešķīrējs, kurš gan bija spiests savu banku pārdot par latu.