/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Ekspremjeriem ir niķis gudri pamācīt savus pēctečus šajā amatā, tomēr nevar noliegt, ka viņi var atļauties teikt lietas, ko neuzdrīkstētos, vadot valdību. Tā nu šodienas laikrakstā “Diena” ar interesi iepazinos ar bijušo premjeru tāda kā apaļā galda atstāstu.
M.Zanders: Kārtējie neatbildētie jautājumi... (6)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ar spilgtākajiem vēstījumiem, kā jau varēja prognozēt, izcēlies Ivars Godmanis, kurš teicis arī šādus vārdus: “Noteikti nepiekrītu tiem, kas saka, ka mēs varēsim uzturēt esošo sociālā nodrošinājuma sistēmu, saglabājot esošo nodokļu līmeni vai samazinot nodokļus. Tie ir sapņi vai priekšvēlēšanu emocijas.” Nu, ko – skarbi teikts, tomēr tēmai trūkst turpinājuma.
Dalām ekspremjera teikto daļās. Ko nozīmē “esošā sociālā nodrošinājuma sistēma”? Var jau būt, ka t.s. treknajos gados kaut kas sistēmā ir tiešām nācis klāt, ko tuvākajos gados nevaram atļauties, tomēr man neliekas, ka Latvijā sociālā nodrošinājuma sistēma būtu tāda eiropejiski pārāk devīga pret pilsoņiem. Līdz ar to grūti iedomāties, ko mūsu sociālā nodrošinājuma sistēmā varētu vēl cirpt. Tātad atliek secināt, ka nodokļus nāksies paaugstināt? Kaut kā nav nācies dzirdēt šādu skarbu prognozi no premjera, kāda ministra vai deputāta mutes. Vai jāsecina, ka Eiropas maizē tikušais Godmanis, kuram nav jārēķinās ar vēlēšanām, ir pateicis kaut ko tādu, par kuru citi politiķi baidās runāt? Par politiķu nevēlēšanos teikt nepatīkamas lietas gan nebūtu jābrīnās, tomēr, hei, konkrētajā gadījumā tas ir baigi negodīgi. Jo, ja sociālā nodrošinājuma samazinājums vai nodokļu kāpums ir neizbēgams, respektīvi, tas pat nebūs atkarīgs no partijām, kuras ievēlēsim rudenī, tad cilvēkiem tas ir jāzina, lai viņi var plānot savu dzīvi. Tādā gadījumā es sagaidu no politiķiem kaut cik konkrētu viedokli par to, kādus pabalstus samazinās vai kādus nodokļus paaugstinās, lai šajā valstī dzīvojošie zina, ar ko jārēķinās. Un iztiksim bez atrunām: šogad nodokļi paaugstināti netiks. Šogad nē, bet pēc gada, diviem? Ja modelis, kā apgalvo Godmanis, ir dzīvotnespējīgs, tad kaut kādām versijām ir jābūt jau tagad.
Otra tēma, kas šodien radīja jautājumus, bija kaut šaurāka, tomēr arī diezgan kaitinoša. Tātad, lai pildītu Satversmes tiesas lēmumu par pensijām, ir jāmaina šā gada budžets, un Finanšu ministrija šodien tam saņēma akceptu parlamentā. Tur nebūtu ko diskutēt, bet... rodas sajūta, ka “pa burzmu” kāds mēģina budžeta deficītu palielināt arī ar citiem izdevumiem. Tā teikt: kurš tad ir pret Satversmes tiesas lēmumu, pret pensionāriem, tātad nekādu diskusiju. Un tad vienlaicīgi ar Satversmes tiesas lēmuma pildīšanai nepieciešamajiem 184,5 miljoniem latu kā tādi piesūcekņi tiek akcepētas arī mazākas summas. Redz’, 483 968 lati “uz pensiju viļņa” tikuši Tieslietu ministrijai, lai tā varētu īstenot ārkārtīgi vajadzīgo projektu “Latvija – vienlīdzība dažādībā” un “pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai”. Un tā pa desmit, pārdesmit tūkstošiem latu dažādām vajadzībām un pensiju 184,5 miljoniem latu vēl pieci miljoni klāt, ka nemetas.
Tas, ko es gribētu saprast, ir: kā šie priekšlikumi par “piešpricēm” veidojas, kas ierosina, pēc kādiem kritērijiem, teiksim, tiek izlemts, ka “Latvijas valdības un Eiropas Komisijas vadības partnerībai” 57 tūkstoši latu pienākas, bet, nezinu, kādam kultūras vai ekoloģijas projektam nepienākas. Tas ir diezgan principiāls jautājums, jo var gadīties, ka ik pēc pāris mēnešiem – jācer! – budžetā parādās iespēja palielināt izdevumus kaut par pārsimts tūkstošiem latu, kādam iedot, kādam nē.