Virtuālā realitāte ir kļuvusi par mūsu ikdienu. Elektroniskā sarakste, īsziņu bultiņas, dalīšanās domās interneta forumos, čatošana, sarunas Skype, mIrc kanālos... Tas ir interesanti, virtualitāte dod iespēju izzināt sevi, iemaldīties citu noslēpumainajā pasaulē, iegūt jaunus paziņas, pat kārtot darījumus. Daudzi to dēvē par realitātes papildinājumu. Vai attiecības virtuālajā pasaulē atšķiras no realitātes, kas tajās tik vilinošs un ko sniedz dzīvei?
Tu vari būt tas, kas vēlies?! (6)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Virtuālās vēnas Org (23, čatā eksistē jau septiņus gadus): – Ar vienu meiteni sarunājāmies čatā gadu, tikai pēc tam satikāmies. Mums bija interesanti nesatikties. Esmu ar divām meitenēm čatā iepazinies, un tajā laikā, kad draudzējāmies, es centos ar viņām nečatot. Viņas nesaprata, apvainojās. Bet jāatstāj taču sarunu tēmas realitātei. Gadās, ka satiecies un nav par ko runāt, jo visi redzespunkti jau izslīpēti virtuāli. Reiz ilgstoši sēdēju vienā kanālā, man tur patika, un tad notika čata tusiņš. Un izrādījās, ka man ar šiem cilvēkiem nav interesanti, galīgi garām. Agrāk es sēdēju daudzos kanālos, reģistrējos, kur vien varēju. Un strīdos agrāk metos, nevarēju noturēties. Bija dažādas mācības. Jauka meitene uzaicina ciemos, aizbrauc, bet tur – divas 45 gadus vecas dāmītes... Nu ko, ņem taksi un brauc mājās. Jautri. Kāda meitene rakstīja, ka viņai ļoti slikti, ka pārgriezīs vēnas. Ļaudis tur saka – griez, ko ņemies un tā tālāk. Domāja, ka mazgadīgā ākstās. Bet pēc tam uzzinājām, ka viņa tajā pašā vakarā sarijās tabletes... Dzīvē diez vai mēs būtu tik vienaldzīgi. Čats ir papildinājums reālajām attiecībām. Tu vari uzzināt ļoti dažādu cilvēku viedokļus. Divi svešinieki brauc vilcienā un sarunājas, var izrunāt vienalga ko, drīz taču izkāps un diez vai kādreiz satiksies. Čats ir kaut kas līdzīgs. Nevarat taču pieiet uz ielas svešiniekam un teikt – parunāsimies, un viņš atbildēs – nu labi... Tā nenotiek. Bez robežām Marta Kukarane, Vanilla (24, čato daudz, bet neregulāri), Talantu fabrikas dalībniece: – Man bija apmēram 18 gadu, gribēju uzzināt, kas tajos čatos notiek, ielīdu kaut kādā nepareizā saitā, čats bija angļu valodā. Tur sēdēja baigi īpatnējie – Vjetnamas kara veterāns, Amerikas operdziedonis, kurš izrādījās perversais vecis un sūtīja man uz emailu erotiskas puzles, pilnīgs sviests. Es ātri sapratu, ka tas mani neinteresē. Tagad es mēdzu pačatot, sarakstīties draugos vai Skype, bet neesmu ar to saslimusi. Mūsdienās nevari atļauties tērēt tik daudz laika. Virtuālā saruna ir vieglāka, jo tu runā ar cilvēku, kuru mūžā nesatiksi. Runā bez kompleksiem. Man izstāsta par intīmu dāvanu sievai. Es šo vīrieti neesmu redzējusi, nekad nesatikšu un mani nemaz neinteresē, bet viņam patīk izstāstīt. Es arī mēdzu būt ļoti atklāta. Virtuālā vide noņem robežas. Virtuālais ir viegls, cilvēka klātbūtne visu izmaina. Ar jauno māmiņu no Liepājas varam apmainīties ar vēstulēm, mums ir līdzīgas problēmas ko apspriest, bet ikdienā satiekoties diez vai būtu ko pļāpāt. Jo ar īstajiem draugiem jau nesaraksties, ar viņiem satiecies. Romantiķi ar sajūtām Riženkaja (19, intensīvās čatošanas pieredze – deviņi mēneši): – Internetā es esmu ieguvusi ļoti daudzus draugus. Iepazinusi patiešām lieliskus cilvēkus. Un es uzzināju, ka ļoti daudzi džeki ir romantiķi. Pilna pasaule ar viņiem! Bet arī dergļu pietiek, kuri tevi tracina. Jā, tā ir tikai rindiņa, ko uzraksta, bet ar to rindiņu izsaka sevi. Dzīvē taču arī tā mēdz būt – ieraugi, un viss skaidrs, ka kretīns. Tu nevis sēdi čatā un runājies, bet tu tur vienkārši dzīvo. Uzraksti, ka aizej paēst, ko tagad domā, kā jūties, uzzini, kādu mūziku kurš tobrīd klausās, tas taču baigi raksturo. Tāpat niks. Tu redzi simtiem niku, un viens iekrīt acīs. Sāc runāties. Ja ir interesanti, tad gribi redzēt šā cilvēka fotogrāfiju, kaut ko visu laiku uzzināt par viņu. Bet tu nekad nevari zināt, cik tajā visā patiesības. Tu vari just, cik katrs atklāts, bet ne to, cik patiess. To uzzina tikai ar laiku. Kāds uzraksta tekstu, tu izlasi – viņš raksta ar savām emocijām, tu lasi ar savām. Tas gan jāiemācās – izlasīt ar viņa emocijām. Tas neaizvieto dzīvi, bet dod papildu sajūtas. Attiecības ir brīvākas. Un nav sabiedrības ierobežojumu. Tu vari uzlikt smaidiņu, kad tev gribas, pateikt, ko domā, nolaizīt jebkuru un jebkurā laikā, tā ir tāda labvēlības izpausme. Var iemīlēties, protams. Un ir jautri. Naids arī tur eksistē un nepatikas netrūkst. Tu vari būt tas, kas vēlies. Tu tur dzīvo un atver daļu no sevis. To, kuru vēlies atklāt. *** Speciālista viedoklis Noturēt līdzsvaru Vita Kalniņa (31), psiholoģe: – No vienas puses, tu esi svešs ar to cilvēku, no otras – ļoti tuvs. Virtualitātē viss notiek ļoti ātri. Ātri atveras, ātri runā par ļoti intīmām lietām, kā paātrinātā filmā. Reizēm kļūsti tik atkarīgs no intensīvajām attiecībām, ka mierīgas šķiet neinteresantas. Virtuālā saziņa var būt pieredze. Ja pusaudzis jūtas drusku nedroši, tad virtuālajā pasaulē var uzzināt, kā viens uz šo lietu reaģē, kā cits, nav jābojā attiecības ar reāliem cilvēkiem. It kā patrenējoties. Tikai ar noteikumu, ka apgūto pārnes arī uz reālo dzīvi. Bet ja gadu gadiem tikai tur esmu tas, kas vēlos būt, un īstajā dzīvē mokos, tad der aizdomāties. Attiecības jāiemācās veidot arī aci pret aci. Bērni tomēr virtuāli nedzimst... Pieskārienus nekas nevar aizstāt. Ir pierādīts daudzos pētījumos, ka fiziskais, ķermeniskais ir nepieciešams. Daudzi, kas jūtas vientuļi, ieiet čatā un saka – apķer mani. Jā, to apskāvienu var iztēloties, taču fiziskās sajūtas nebūs. Un reālu attiecību sajūtu līdz galam nevar piedzīvot. Bet galvenais – lai dzīvē būtu līdzsvars, jābūt gana daudz attiecībām arī ārpus virtualitātes.