Krāslavas rajonā joprojām ir izsludināta ārkārtas situācija sakarā ar knišļu uzbrukumiem lopiem. Visvairāk šī nelaime skārusi Indras, Ūdrīšu, Skaistas un Izvaltas pagastu, taču lopi krituši visos pagastos.
Krāslavas rajonā knišļi turpina niknos uzbrukumus
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pārtikas un veterinārā dienesta Krāslavas pārvaldes vadītājs Jānis Orubs pastāstīja, ka ikdienu nobeidzas knišļu sakostie lopi. Šobrīd rajonā nobeigušies jau 204 liellopi, 7 zirgi, 4 aitas un viena cūka. Viņaprāt, zemnieki jau saņēmuši pietiekoši informācijas un veic savlaicīgu profilaksi un lopiņu ārstēšanu, tāpēc jaunie upuri esot tie lopi, kas cietuši no pirmajiem knišļu uzbrukumiem un nav tikuši pienācīgi izārstēti. Diemžēl, piešķirto bezmaksas medikamentu visiem neesot pieticis, lielākoties vetārsti tos izdalījuši saimniecībām, kur situācija ir vissmagākā, tāpēc zemniekiem jātiek galā pašu spēkiem.
Tā kā tik masveidīga lopu nobeigšanās nebija gaidīta, firmas, kam uzticēts savākt lopu līķus un nogādāt utilizācijai, nepagūst paveikt darba apjomu, tāpēc zemniekiem atļauts lopus aprakt, pastāstīja Krāslavas rajona padomes priekšsēdētājs Andris Badūns. Pašvaldības nākot zemniekiem talkā ar tehniku, lai varētu aprakt apjomīgos lopu ķermeņus. Daļa Krāslavas rajonā nobeigušos lopu esot aprakta, pārējos līķus savākušas atbildīgās firmas „Zaao-Triāls” un „Reneta”. A. Badūns sacīja, ka rajona pašvaldība griezīsies Zemkopības ministrijā ar lūgumu segt pašvaldībām izdevumus, kas saistīti ar lopu aprakšanu.
„Laimnešos” laimes pietrūkst
Skaistas pagasta Skradeļu sādžas iedzīvotājam Jānim Bogdānam knišļu nokostie trīs liellopi bija kārtējais trieciens. Pērn rudenī ģimenei bija bēdas --viņš apbedīja savu tēvu un vēl nebija īsti atguvies no šī zaudējuma, jo palicis gluži viens savā piemājas saimniecībā „Laimneši”. Jāni mēs satikām kapsētā, kur viņš uzkopa tuvinieku kopiņas. Līdz viņa saimniecībai tikt esot diezgan grūti sliktā, lietavu izdangātā ceļa dēļ.
No knišļu uzbrukumiem kūtī nobeigusies viņa vienīgā slaucamā govs, kurai pēc dažām dienām bijis jāatnesas, bet uz lauka krituši divi jaunlopi. Tā kā nekas tamlīdzīgs agrāk nebija noticis, šādam pavērsienam viņš nebija gatavs, taču atlikušos trīs jaunlopus tagad gan cenšoties nosargāt. Nekādas bezmaksas zāles lopu ārstēšanai vai profilaksei Jānis nesot saņēmis, tāpēc iztiek pats ar saviem līdzekļiem – smērē lopiņus ar augu eļļu, lējis lopiņiem rīklē šņabi un licis kompreses, virsū klājis vēsas slapjas segas.
Kritušie lopi aizvesti jau tās pašas dienas vēlā vakarā. Apskatījis atlikušos lopiņus, vetārsts teicis, ka tiem nekas slikts nenotiks un ka citiem saimniekiem klājoties vēl smagāk. Pa dienu Jānis strādā kaimiņu zemnieku saimniecībā, tāpēc lopus cenšas nevest ganībās un apstrādāt ar eļļu. Arī zirgu, kas nepieciešams ikdienas darbā, Jānis ieeļļojot no galvas līdz kājām. Pagaidām jaunu slaucamu govi Jānis nemeklē, jo nav naudas. Viņš cer, ka saņems par trim lopiem kompensāciju un ka tās pietiks vismaz viena lopiņa iegādei. Pagaidām svarīgi esot lauku darbi. Lietavas paguvušas nedaudz nopostīt graudu sējumus, neko citu viņš vēl nebija paguvis sastādīt. Lai arī pļavas šogad izslīkušas, zāle aug griezdamās, taču šogad siens vairs nebūšot tik daudz jāgatavo.
No lopiem būs jāšķiras
Zemnieku saimniecības „Rozītes” saimniece Anna Petunova uz dzīvi Skaistas pagastā apmetās pirms gandrīz desmit gadiem. Toreiz bijusī rūpnīcas „Straume” palīgsaimniecības galvenā zootehniķe bija gatava realizēt grandiozus plānus --audzēt dārzeņus un augļus, uzbūvēt konservu pārstrādes cehu, nodarbināt vietējos, izrakt dīķus un audzēt labas zivis, ezera krastā uz saviem 2 ha zemes izveidot atpūtas bāzi, iestādīt hektāru īsto apiņu. Taču no tā visa nekas neiznāca. Arī uz simts galvām paredzētā lopu kūts pirms dažiem gadiem nodegusi.
Knišļu dēļ viņa zaudējusi divas labākās slaucamās govis, kuras pusdienlaikā vēl dzirdījusi, bet vakarā atradusi uz lauka guļam. Pirms šīs nelaimes Annas ganāmpulkā bijuši 22 liellopi, tai skaitā desmit slaucamas govis. Lai glābtu pārējos lopiņus, pirkusi dārgas zāles, jo par brīvu neko neesot saņēmusi. Lējusi lopiņiem rīklē šņabi – pa puslitra pudelei uz divām galvām. Diemžēl aptieku zāles īpaši nepalīdzot, tās jāierīvē ik pēc stundas un tas „sit pa kabatu”. Anna atzīst, ka labs līdzeklis knišļu atbaidīšanai esot dīzeļdegviela, ar kuru viņa rītos un vakaros ierīvējot savu ganāmpulku.
Anna ir sarūgtināta par kritušo lopu savācējdienestu operativitāti, jo beigtās gotiņas gulējušas uz ceļa trīs dienas un sākušas smakot, pirms tās aizvestas. Taču saimniece ir ļoti pateicīga Skaistas pagasta priekšsēdētājai, kura braukusi pie zemniekiem, lai redzētu šo postu un piedāvātu pašvaldības palīdzību.
Tagad Annai rokas nedaudz nolaidušās. Gadā viņa varējusi no ganāmpulka ievākt 30 tonnas piena, taču maksa par pienu -- 12 santīmi litrā – esot pārāk niecīga, lai varētu pildīt ES prasības, būvēt piena virtuves, iegādāties dzesētājus un citas nepieciešamās iekārtas. Piedalīties projektos viņa neuzdrīkstas, jo baidoties, ka netiks galā ar nosacījumiem. Lopi ganāmpulkā esot jauni un perspektīvi, taču Anna atzīst, ka tādu dzīves ritmu, kad četros naktī jāceļas un ap pusnakti jāliekas gulēt, viņas vecumā vairs nevarot izturēt. Arī gandarījuma par savu darbu neesot -- strādā pa tukšo.
Anna nopūšas, ka no ganāmpulka viņai visdrīzāk nāksies atbrīvoties un pāriet uz bioloģisko lauksaimniecību. Jau tagad viņas tīrumos sastādīti dažādi augļu kociņi, taču Anna vēl iecerējusi iestādīt vīnogu un zemeņu hektāru. Tomēr pagaidām viņa vēl apmīļo savas gotiņas, no kurām šķirties droši vien būšot ļoti sāpīgi.