Sestdienas pārdomām: Kabalas valoda

Mums nav vārdu, lai izpaustu un pastāstītu garīgus jēdzienus, kuri nav saistīti ar laiku, vietu, kustību, jo vārdu krājumu ierobežo mūsu pasaules uztvere. Ļoti grūti atrast vārdus un izskaidrot pārdzīvotās jūtas cilvākam, kurš nav tās izbaudījis pats.

Bet kā tomēr var izpaust ar mūsu maņu orgāniem neuztveramo, precīzi aprakstīt un pateikt to otram pareizajā nozīmē? Ja pat tikai viens jēdziens neatradīs sev precīzu vārdisku atbilstību, pazudīs visas zinātnes precīza nozīme.

Jebkurš objekts un darbība mūsu pasaulē sākas no noteikta, atbilstoša objekta garīgajā pasaulē. Tāpēc kabalisti izstrādāja pareizo informācijas un zināšanu pasniegšanas metodi, par pamatu, lai attēlotu atbilstošus priekšmetus un darbības («saknes») garīgā pasaulē, ņemot mūsu materiālās pasaules priekšmetu un darbību («zaru») nosaukumus.

Šo valodu izstrādāja cilvēki, kas sasnieguši garīgās pasaules vēl dzīvojot mūsu pasaulē, tāpēc viņi precīzi zināja šīs atbilstības. Šī iemesla dēļ kabalisti nosauca to par zaru valodu.

Tādējādi iespējams saprast kabalistiskajās grāmatās, kā arī visā Torā sastopamos dīvainos nosaukumus un darbību aprakstus, ko mēs uztveram kā bērnu pasakas vai vispār kā bezjēdzīgus stāstus.

Neskatoties uz to, šī valoda ir ļoti precīza, tāpat kā precīza un viennozīmīga ir atbilstība starp sakni un tās zaru, jo valodas izveidotāji atradās vienlaikus divās pasaulēs. Šī iemesla dēļ nevar aizvietot vienu vārdu ar citu, pat tas šķistu bezjēdzīgs: zaram ir pilnīgi jāatbilst saknei.

Jēdzieniem, kas ir pretēji pie mums, garīgā pasaulē ir viena sakne. To var saprast piemērā ar debesu mannu. Tā ietver sevī visas pretējās īpašības vienlaikus, un tas, kurš vēlējās just saldu garšu, tam tā bija salda, rūgtu garšu — rūgta u.t.t.

Tas ir tāpēc, ka materiālais patērētājs uztver garīgā priekšmetā tikai to, ko viņš vēlās izcelt no bezgalīga īpašību daudzuma. Toties pats objekts vienlaikus ietver sevī visas mūsu pasaulē iespējamās formas un īpašības.

Radītāja ietekmē uz mums ir divas stadijas. Viena — garīgā, tās parastā, visu sevī ietverošā veidā. Otrā — izejot cauri mūsu sajūtām, tā nonāk pie mums kā jūtas un parāda vienu no savām īpašībām saskaņā ar tās uztverošā cilvēka īpašībām.

Garīgie objekti dala nevis telpu, bet objektu garīgās neatbilstībās (to īpašību nevienlīdzību). Un tāpēc dvēseļu, tas ir — atsevišķu garīgo objektu skaitu nosaka to personību skaits, kuras ir atdalītas viena no otras. Visa sākumā bija viena kopējā dvēsele (gaisma) un tai atbilstošais ķermenis (vēlme) — Ādams. Tā savienojās ar Radītāju un tāpēc saņēma maksimāli iespējamo baudu.

Pēc savas būtības dvēsele — tā ir tikai vēlēšanās saņemt baudu. Un, saskaņā ar šīm vēlmēm, dvēsele ar to piepildījās. Bet, saņemot baudu, dvēsele izjuta kaunu. Tā jebkurš mūsu pasaulē jūt kaunu, kad saņem dāvanu vai lielu laipnību.

Kauna pakāpe ir atkarīga no cilvēka garīgas attīstības. Tikai šīs jūtas pastāvīgi tur mūs zināmās robežās un piespieš sekot sabiedrības domām un likumiem. Kauns ir arī citu tieksmju pamatā — tieksmē pēc izglītības, bagātības, stāvokļa sabiedrībā, goda.

Dvēsele, kas sajuta bezgalīgi dedzinošo kaunu (atbilstoši saņemtajai baudai), saprata, ka vienīgais ceļš tikt vaļā no tā — pārtraukt saņemt baudu. Bet, tā kā Radītājs vēlējās sagādāt dvēselei baudu, tā piekrita saņemt to, bet tikai Radītāja un nevis sevis dēļ. Tā arī mūsu pasaulē, ēdot «mātes dēļ», jo lielāku baudu saņem bērns no ēšanas, jo lielāku baudu viņš sagādā mātei.

Tādā stāvoklī dvēselei ir pastāvīgi jākontrolē saņemtās baudas daudzumu, lai baudītu tikai Radītāja dēļ.Tā kā kopējā dvēsele nevarēja vienā tieksmē pārvarēt savu dabisko vēlēšanos baudīt sevis dēļ — tik stipra tā bija! — viņa sašķēlās škembu — dvēseļu miriādēs, katrai no kurām ir vieglāk iznīdēt vēlmi saņemt baudu sevis dēļ.

Tas ir tīro dvēseļu pamats. Toties tumšas dvēseles saņem baudu saskaņā ar savu vēlēšanos, ignorējot kauna sajūtu.Tā kā garīgajā pasaulē, kur nav attālumu, tuvums tiek noteikts ar darbību un domu sakritību (savstarpēju tuvumu, savstarpēju mīlestību), tad dvēsele, kas saņem «Radītāja dēļ», ir tuva Viņam, jo abi divi sagādā viens otram savstarpējo baudu, kā māte ar bērnu.

Tuvums tiek noteikts ar baudas pakāpi, kuru dvēsele saņem Radītāja dēļ. Vēlēšanās baudīt darbojas mūsos instinktīvi, bet vēlēšanas atbrīvoties no kauna un saņemt baudu Radītāja dēļ izriet no mums pašiem, tāpēc pieprasa īpašas pastāvīgas pūles.

Dvēsele, kas saņem sevis dēļ, pēc tās nodoma ir pretēja dodošai, tas ir, pretēja pēc savas garīgās darbības, jo lielākā pakāpē, jo lielāku egoistisku baudu tā saņem.

Tā kā vēlmju samazināšana noved pie attālināšanās no Radītāja, tad dažādos attāluma līmeņos izveidojās dažādas pasaules — līdz pat mūsu pasaulei, kurās katrai kopējās dvēseles daliņai, lai izlabotos, tika doti gan noteiktais laiks (dzīvība), gan atkārtošanas iespējas (dvēseļu riņķojums).

Cilvēks piedzimst tikai ar vēlēšanos saņemt baudu sevis dēļ. Visas mūsu «personīgās» vēlēšanās rodas no netīro spēku sistēmas, t.i. cilvēks ir bezgalīgi attālināts un tāpēc nejūt Radītāju (ir garīgi nedzīvs).

Bet, ja cīņā ar sevi viņš iegūst vēlēšanos dzīvot, domāt, darboties tikai citu un Radītāja dēļ, tad tādā veidā iztīrot savu dvēseli, viņš pakāpeniski tuvojas Radītājam līdz pilnai saplūšanai ar to (un atbilstoši tuvošanās pakāpei sajūt lielāku baudu).

Šīs dvēseles pārveidošanas dēļ arī tika izveidota mūsu pasaule, bet visas garīgas pasaules — tikai kāpnes ceļā pie Radītāja. Turklāt saplūst ar Radītāju — tas ir uzdevums, mērķis, kuru var sasniegt vēl dzīvojot mūsu pasaulē.

Mūsu pasaule ir no Radītāja visattālinātākais punkts. Atbrīvojoties no vēlēšanās apmierināt tikai sevi, mēs tuvināmies Viņam, un tādā veidā iegūstam divtik: baudām saņemot baudu no Viņa un no tā, ka sagādājam baudu Viņam. Tas ir tieši tāpat, kā mēs, ēdot no mātes, saņemam baudu no ēšanas un no baudas, kuru mēs sagādājām mātei.

Ievērosim, ka laikā, kad egoistisko baudu sevis dēļ ierobežo dzīves garums un vēlēšanās lielums, vēlēšanās dot vai saņemt kāda cita dēļ var būt bezgalīga, un, attiecīgi, arī saņemtā bauda ir bezgalīga!

Visas pasaules un objekti, kas tās apdzīvo, tostarp arī mūsu pasaule, apvienojas Radītāja vienotā iecerē dot dvēselei bezgalīgu baudu. Un šī vienīgā doma un mērķis ietver sevī visu radīto no tā izveidošanas līdz galam. Visas ciešanas, kuras mēs izjūtam, mūsu darbu ar sevi un atalgojumu nosaka tikai šī doma.

Pēc individuālas labošanās visas dvēseles atkal savienojas kā agrāk vienā un tādā veidā bauda, kuru saņem katra dvēsele, ne tikai ir divkārša gan saņemot baudu, gan sagādājot prieku Radītājam, bet tā vēl ir pareizināta ar atkal savienoto dvēseļu skaitu.

Bet pagaidām, atkarībā no padarītā darba, garīgi cēliem cilvēkiem atveras acis un viņi sāk izjust citas pasaules, un tā, vēl dzīvojot šinī pasaulē, kļūst par visu pasauļu īpašniekiem.

Un Kabalas valoda, kas agrāk šķita viņiem bezjēdzīga, kļūst par darbību, domu un jūtu valodu, bet mūsu pasaulē pretēji jēdzieni apvienojas vienotā saknē.

Mācoties Kabalu, cilvēks izprot cēloņus visam tam, kas notiek mūsu pasaulē, iegūst spēkus un zināšanas, lai vadītu savu likteni, sasniedzot absolūtas un visu aptverošas zināšanas.Cilvēks nevar eksistēt mūsu pasaulē, ja nezin dabas likumus.Cilvēka dvēsele nevarēs eksistēt nākotnes pasaulē, neiegūstot zināšanas par dabas likumiem.Veikt pirmos soļus šo zināšanu apgūšanā Jums palīdzēs pirmā Kabalas mācību grupa Latvijā. Mācības ir bezmaksas.