Kādas būs Latvijas «jaunās» ārlietas? (3)

Sākšu ar labo ziņu. Kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā uzņemtais ārpolitiskais kurss uz Eiropas Savienību un NATO saglabāsies. Uzsvēršu – saglabāsies jebkādu koalīciju veidojošo partiju kombināciju gadījumā. Tā domāju šāda iemesla dēļ: pat, ja Saeimā nonākušās partijas netur savu solījumu un beigu beigās veido koalīciju ar sociāldemokrātisko partiju «Saskaņa», tās nonākšana pie valsts stūres nenozīmēs automātisku pagriezienu uz austrumiem.

Lai saprastu manu domu gājienu, atliek aplūkot partijas publicēto 4000 zīmju programmu. Tajā ir ietverts teikums «Latvija ir aktīva un uzticama Eiropas Savienības dalībvalsts», kas norāda uz to, ka jebkurā gadījumā šī partija atbalsta Latvijas palikšanu abu organizāciju valgos. Tāpat teikumi «modernizēsim bruņotos spēkus, esošā finansējuma ietvaros nosakot kiberdrošību un speciālo operāciju spēkus par prioritāti» un «stiprināsim Latvijas iedzīvotāju vispārējo un valsts robežu drošību», manuprāt, norāda gan uz gatavību turpināt tērēt 2% aizsardzībai, gan arī NATO klātbūtnes pieņemšanu mūsu teritorijā.

Uzskatu, ka, neskatoties uz to, ka «Saskaņa», nenoliedzami, var tikt izmantota kā Kremļa ietekmes svira mūsu iekšpolitikā, Maskava jau sen ir aprēķinājusi, ka tai daudz izdevīgāk būtu, ja Latvija un arī abas pārējās Baltijas valstis paliktu tur, kur tās ir pašlaik.

Iemesls pavisam vienkāršs – papildus prokrieviskāki NATO un ES locekļi var tikt izmantoti, lai lobētu Krievijai izdevīgāku politiku abu organizāciju iekšienē. Ja visas Eiropas Savienības un/vai NATO kopējā politika kļūst Maskavai izdevīgāka, tad tas Putinam ir daudz lielāks ieguvums nekā tikai Baltijas valstu atgriešana savā ietekmes sfērā. Jāatceras arī Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāna Jura Rozenvalda sniegtais komentārs portālam TVNET, kura ietvaros viņš lasītājam atgādināja, ka tepat kaimiņos Igaunijā pie varas ir Igaunijas Centra partija, kura savos politiskajos uzstādījumos īpaši neatšķiras no «Saskaņas» un kurai vēl arvien ir sadarbības līgums ar Vladimira Putina partiju «Vienotā Krievija». Tāpat Rozenvalds uzskata, ka Latvijas piederība Rietumiem jau sen ir iesakņojusies politikas veidotāju apziņā un pat krievvalodīgajiem nav intereses atgriezties Vladimira Putina paspārnē.

Savukārt sliktā ziņa ir saistīta ar faktu, ka ārkārtīgi plašā politiskā piedāvājuma dēļ šajās vēlēšanās  Saeimā iekļuvušo partiju deputātu vietu skaits ir ārkārtīgi vienlīdzīgi sadalīts. Līdz ar to parlaments ir ļoti sašķelts un valdības izveidošanā būs nepieciešams iesaistīt daudzas partijas. Politikas analītiķi prognozē, ka to skaits varētu būt pat lielāks par trim (situācija, kas novērojama pašreizējā valdībā). Kā pamatoti norāda sociologs, socioloģisko aptauju centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš, «ja tev ir trīs zvēri – gulbis, vēzis un līdaka, kuri katrs velk vezumu uz savu pusi, jau tad tas nav nekas jauks. Tomēr, ja tev ir pieci zvēri, tad grūti iedomāties, vai varētu vienoties par kādām nepieciešamām, taču daudziem sāpīgām reformām.»

Ārlietu dimensijā šīs Kaktiņa minētās «reformas», ļoti iespējams, būs jutīgi lēmumi NATO un ES iekšienē, kuri veidos mūsu tēlu un identitāti sabiedroto vidū.

Šajā gadījumā es nerunāju par jau iepriekš minētajiem «Saskaņas» centieniem izmainīt abu organizāciju attieksmi pret Krieviju, bet gan par jautājumiem, kuri vismaz tiešā veidā ar Maskavas agresiju nav saistīti. Piemēram, kā mēs rīkosimies gadījumā, ja Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā atkal eskalēsies bruņotie konflikti, kas izraisīs jaunu bēgļu krīzes uzliesmojumu? Vai mēs izvēlēsimies atbalstīt jaunu bēgļu sadales kvotu pieņemšanu un solidarizēties ar Rietumeiropas, kā arī Dienvideiropas partneriem, vai arī izvēlēsimies dot priekšroku mūsu pašu suverenitātei? Pirmajā gadījumā Latvija iegūtu papildu iemeslu, kuru varētu izmantot, lai pamatotu nepieciešamību Krievijas jautājumam pievērsties arī valstīm, kuras to neredz kā savu galveno drošības draudu. Savukārt otrajā gadījumā mums nevajadzētu tērēt papildu naudu bēgļu integrācijai un to varētu novirzīt mūsu pašu tautsaimniecības attīstībai. Vai mēs spēsim izdarīt konkrētu izvēli par spīti tam, ka valdībā iekļauto koalīcijas locekļu viedokļi būtiski atšķirtos?

Turpinot problēmas ilustrāciju ar šo pašu bēgļu jautājumu, jāaplūko portāla LSM.lv izveidotā «Partiju šķirotava». Tajā skaidri iezīmējas, ka pašreizējā parlamentā ir partijas, kuras atbalstītu jaunu bēgļu uzņemšanu, ja tiktu realizēti konkrēti priekšnoteikumi (Jaunā Vienotība, Attīstībai/PAR, Saskaņa un KPV LV) un partijas, kuras kategoriski neatbalsta jaunu bēgļu uzņemšanu (Nacionālā apvienība, Zaļo un zemnieku savienība, Jaunā konservatīvā partija). Līdzīga sašķeltība (lai gan mazāka) valda arī jautājumā, vai būtu nepieciešams ratificēt Stambulas konvenciju un vai Eiropas Savienībai būtu nepieciešams izveidot savus bruņotos spēkus. Šādā situācijā pastāv risks, ka pieņemtie ārpolitikas lēmumi, kuri tiktu veidoti no ārkārtīgi apjomīga viedokļu skaita un tiktu veidoti uz smagu kompromisu pamata, būtu ārkārtīgi vāji un nenoteikti. Potenciāli pat varētu veidoties «mazākā iespējamā kopsaucēja» situācija, kuras ietvaros katrs politiskais spēks novelk stingras sarkanās līnijas un piekāpjas tikai pašos vienkāršākajos jautājumos, kuri neskar jautājuma būtību. Lai gan šādā gadījumā vienošanās ir panākta, tomēr tā rada politiku «bez zobiem». Savukārt «bezzobaina» politika nerada skaidrību pārējām valstīm: kas tad īsti mēs esam? Par ko mūs īsti uzskatīt?

Nenoteiktība jau izsenis Latvijas ārpolitikā ir bijusi liela problēma.

Neskatoties uz plaši proponēto eiroatlantisko identitāti, mēs, atšķirībā no kaimiņos esošajiem lietuviešiem un igauņiem, paši nesaprotam, kā  gribam pozicionēties starptautiski.

Ja Igaunija ir sevi veiksmīgi pieteikusi kā Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) lielvaru, bet Lietuva ir sevi atradusi lepnumā par dižajiem Polijas-Lietuvas laikiem un aktīvi to izrāda asajā pieejā attiecībās ar Krieviju, tad Latvija ir palikusi kaut kur vidū. No vienas puses, mēs aktīvi cenšamies reklamēt sevi kā modernu tehnoloģiju centru Baltijas valstīs, bet nebūt neveltām šīm lietām tik lielu uzmanību kā mūsu ziemeļu kaimiņš. No otras puses, mēs arī lepojamies ar savu pagātni, taču baidāmies šo lepnumu izrādīt asākos ārpolitiskos izteikumos (līdzīgi kā Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite). Maz ticams, ka notikušās vēlēšanas varētu kaut ko mainīt. Atliek tikai naivi cerēt, ka politiķi spēs paskatīties nedaudz augstāk par saviem reitingiem un vēlēsies tos nedaudz arī upurēt.