Lai gan kapitālisms daudzos gadījumos nenoliedzami ir efektīvākais ceļš valsts ekonomiskajai izaugsmei, tomēr arī tajā dažkārt ir novērojamas problēmas. Viena no tām var būt zemā dzimstība, kura izraisa plašas diskusijas arī Latvijā. Šķiet, ka ļoti spilgts mūsdienu piemērs šai problēmai ir Uzlecošās saules zeme – Japāna.

Kas ir Japānas problēma?

Kaut arī Japāna ir uzskatāma par vienu no pasaules bagātākajām valstīm, tās iedzīvotāji izmirst un dzimstība ir ārkārtīgi zema. Pamatojoties uz Japānas valdības izdotajiem valsts iedzīvotāju uzskaites datiem, 2010. gadā valstī dzīvoja 128 057 352 iedzīvotāji. Statistikas portāla worldometers sniegtā informācija liecina, ka 2018. gadā šis skaitlis bija jau 127 185 332 iedzīvotāju. Savukārt 2019. gadā to skaits ir nokrities līdz 126 854 745. Īsumā – nedaudz vairāk kā 8 gados Japāna ir zaudējusi vairāk nekā 1 miljonu iedzīvotāju. Runājot par dzimstību, dati ir ne mazāk dramatiski. Pamatojoties uz Pasaules bankas datiem, 2016. gadā Japānas dzimstības koeficients uz vienu sievieti bija tikai 1,44 (Latvijā šis skaitlis ir 1,70). Salīdzinājumam – 20. gadsimta 50. gados, kad Japāna vēl nesaskārās ar pašreizējo problēmu, tas bija 2,75.

Savukārt zemus dzimstības rādītājus parasti pavada vēl kāda problēma – sabiedrības novecošanās. Japāna nav izņēmums. LSM ārpolitiskās analīzes rubrikas «Status Quo» autors Ričards Muižnieks līdzīgā rakstā par japāņu izmiršanas problēmu norāda, ka japāņi tiek uzskatīti par izteikti novecojošu nāciju (super aged nation), kurā vairāk nekā 20% no iedzīvotājiem ir vecāki par 65 gadiem. Turklāt saskaņā ar Tokijas Nacionālā iedzīvotāju un sabiedriskā drošības institūta prognozēm jau 2040. gadā 35% no iedzīvotājiem būs vecāki par 65 gadiem. Salīdzinoši augstu sabiedrības vidējo vecumu uztur arī iedzīvotāju ilgais mūžs. Japānā tas ir vidēji 87 gadi sievietēm un 81 gads vīriešiem.

Kāpēc tā ir problēma?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, atliek paskatīties uz asajām diskusijām par demogrāfijas izaicinājumiem Latvijas sabiedrībā. Darbaspēks (īpaši kapitālismā) vēl arvien ir viens no katras valsts veiksmīgas ekonomiskas izaugsmes stūrakmeņiem. Tas tāpēc, ka cilvēku darbs sniedz gan nepieciešamos nodokļus valsts tēriņiem, gan patērētājiem nepieciešamos līdzekļus, lai tie varētu uzturēt sevi un arī sildīt ekonomiku un veicināt valstī esošo uzņēmumu izaugsmi. Ja cilvēks ir lielā vecumā un strādāt vairs nav spējīgs, tad valstij  viņš jāapgādā. Savukārt apgādnieki ir nekas cits kā sabiedrības daļa, kura vēl arvien ir darbspējas vecumā un sniedz valstij naudu, lai maksātu pensijas.

Problēmas rodas brīdī, kad apgādnieku kļūst pārāk maz, bet apgādājamo pārāk daudz.

Šādā situācijā valstij ir jātērē pensijām un citiem sociālās drošības tīkliem (īpaši veselības aprūpei) pieaugošas summas, kuras darba tirgū pagaidām esošajiem ir ļoti grūti nosegt. Turklāt papildus pieaugošajiem tēriņiem valsts var saskarties arī ar darbaspēka trūkuma problēmu, kad uzņēmējiem un/vai valstij ir grūtības atrast nepieciešamos speciālistus vai arī nepieciešamo darbinieku skaitu savam uzņēmumam un/vai valsts iestādei. Šādā situācijā nevar arī runāt par jaunām, svaigām idejām, kuras varētu sniegt gados jauna darbaspēka vairākums valsts ekonomikā.

FOTO: Reuters/ScanPix

Kā mēs varam to izskaidrot?

Pastāv plašas diskusijas par to, kāpēc dzimstība Japānā ir tik maza. Tomēr šķiet, ka argumenti dalās divās daļās – ekonomiskajos un kulturālajos. Turklāt kulturālie iemesli ir sasaistīti un savā ziņā arī balstās uz kapitālisma caurvītajiem ekonomiskajiem.

Par pirmajiem runājot, Ričards Muižnieks savā rakstā norāda uz kādu īpašu Japānas ekonomisko sistēmu - «Šinsotsu-Ikkatsu-Saijo», kuras ietvaros cilvēkiem tiek sniegta iespēja mūžīgi strādāt kādā kompānijā apmaiņā pret mūžīgu lojalitāti darba devēja priekšā. Lai gan šai pēc Otrā pasaules kara iedibinātajai sistēmai bija ievērojama nozīme Japānas pēckara postījumu novēršanā, tomēr tā izraisīja kādu būtisku problēmu. Šajā gadījumā runāju par darba devēju prasību strādāt arvien vairāk un vairāk. Mūsdienās tas ir attīstījies līdz pat nepieciešamībai strādāt 16 stundas dienā.

Viens no iemesliem, kāpēc tas ir aizgājis līdz tādam absurdam, ir arī darba devējos iesakņojies uzskats, ka iepriekšējā darba prasmes nav iespējams pārnest uz citu darbu un saņemt tādu pašu samaksu.

Turklāt Japānas kompānijās ir izplatīta sistēma, kuras ietvaros tu saņem attiecīgu samaksu par savā kompānijā nostrādāto laiku. Ja darbs tiek mainīts, alga vienmēr būs mazāka. Līdz ar to cilvēki darbu nepamet un ļauj, lai tos izmanto, The Business Insider norāda žurnālists Kriss Vellers. Savukārt, strādājot šādā režīmā, daudziem cilvēkiem neatliek laika nekam citam kā darbs, un daudziem šķiet, ka savai atvasei nevarētu veltīt pietiekamu uzmanību.

FOTO: Reuters/ScanPix

Savukārt ASV izdevums The Atlantic vērš uzmanību uz vēl kādu problēmu, kuru veido divi faktori. Pirmais no tiem - 90. gados Japānas valdība tomēr mēģināja iesīkstējušo «Šinsotsu-Ikkatsu-Saijo» sistēmu nedaudz mainīt un sniedza uzņēmumiem lielākas iespējas pieņemt darbiniekus gan uz pusslodzi, gan arī ārštatā. Otrais – ņemot vērā Japānas cilvēku ilgo mūžu, darbinieki savos amatos paliek ļoti ilgu laiku. Tas viss rada situāciju, kuras ietvaros gados jauni cilvēki (parasti bez būtiskas darba pieredzes) ir spiesti strādāt tieši šos pusslodzes un ārštata darbus ar cerību, ka kādu dienu izdosies iegūt ko stabilāku.

Ar tādu nodarbošanos bieži nepietiek, lai nodrošinātu sev iztiku.

Vēl 2014. gadā tika publicēta Japānas veselības, darbaspēka un labklājības ministrijas aptauja, kurā 40,3% no šādu darbu strādājošajiem atzina, ka viņu galvenie ienākumi vēl arvien ir no vecākiem. Līdz ar to viņiem vienkārši fiziski nav iespējams nodrošināt ģimenei nepieciešamos uzturlīdzekļus.

Ja ņemam vērā, ka tikai apmēram 20% no šiem jaunajiem censoņiem beigu beigās spēj iegūt štata pilnas slodzes darbu, konkurence ir nežēlīga un katrs no tiem mēģina izcelties uz pārējo fona. Tas nekādā veidā nepalīdz samazināt jau tā iesakņojušās pārstrādāšanās tradīcijas. Gluži vienkārši tāpēc, ka labākais veids, kā pierādīt sevi darba devējam, ir strādāt vairāk nekā citi. Dzimstības rādītāju uzlabošanai noteikti arī nepalīdz sieviešu pieaugošais īpatsvars darba tirgū un to centieni sacensties ar vīriešiem.

Par kulturālajiem argumentiem runājot, The Atlantic norāda, ka Japānas sabiedrībā ļoti greizi skatās uz vīriešiem, kuri nespēj iegūt jau minētos štata pilna slodzes darbus.

Tiek uzskatīts, ka tie nav piemēroti laulībām un līdz ar to – ģimenes izveidei. Pat ja satiekas divi jaunieši, kuri vēl nav ieguvuši stabilu darbu, to vecāki savienībai pretojas vīrieša sliktās finansiālās situācijas dēļ. Savukārt Japānas hierarhiskajā sabiedrībā vecāku viedoklim ir ļoti liela nozīme.

Par sievietēm runājot, sabiedrība ļoti greizi skatās uz tādām, kuras paliek darbā pēc bērna piedzimšanas. Līdz ar to daudzas nevēlas izvēlēties upurēt savu karjeru ģimenes dēļ. Turklāt, pat ja sieviete izvēlēsies pēc kāda laika atgriezties darbavietā, visticamāk, viņu sagaidīs pazeminājums un/vai algas samazinājums. Papildus tam tieši no sievietēm tiek gaidīts, ka tās veiks visus mājas darbus, aprūpēs vecākus cilvēkus un uzņemsies galveno lomu bērnu audzināšanā, apgalvo žurnālists Haruaki Deguči savā rakstā The Japan Times.

The Telegraph norāda uz vēl kādu interesantu faktoru.

Daudzos cilvēkos vēl arvien ir saglabājušies senās samuraju kultūras elementi par mūžīgu uzticību savam saimniekam

(mūsdienās – priekšniekam), un tāpēc tie ir gatavi paciest ārkārtīgi ilgas darba stundas un netaisnību. Tiesa, pamatojoties uz medija sniegto informāciju, tas varētu būt tāpēc, ka Japānas valdība līdz pat pagājušā gadu desmita vidum nebija izveidojusi efektīvu juridisku aizsardzību pret tā saucamajiem stukačiem darbavietā.

FOTO: AFP/SCANPIX

Vai var ko darīt nākotnes labā?

Tik dramatiska situācija liek domāt par vienu jautājumu – vai ir iespējams ko darīt lietas labā, lai uzlabotu situāciju nākotnē? Ričards Muižnieks pamatoti norāda, ka liela loma būs Japānas valdībai, kuras pieņemtie lēmumi varētu dzimstību stimulēt. Piemēram, tā varētu atvēlēt vairāk līdzekļu no IKP sociālās palīdzības tēriņiem ģimenes vajadzībām. Japānā šis skaitlis ir tikai 1.31%. Tas ir daudz mazāk, nekā citās attīstītās ekonomikās – Lielbritānijā (3.79%), Zviedrijā (3.64%), Francijā (2.92%) un Vācijā (2.32%), norāda Deguči.

Īpašu uzmanību vajadzētu veltīt sieviešu stāvokļa uzlabošanai, jo tieši tās ir viens no galvenajiem dzimstības virzītājspēkiem. Šajā kontekstā īpaši nāk prātā Francijas piemērs, kura 90. gados arī saskārās ar zemas dzimstības problēmu, bet pēc prezidenta Žaka Širaka sieviešu nodarbinātības reformām šo situāciju izmainīja. Šīm reformām bija trīs mērķi – 1) nepieļaut situāciju, kurā sieviete saskaras ar papildu ekonomiskām problēmām bērnu dzimšanas dēļ, 2) nodrošināt bezmaksas iespēju izmantot bērnudārza un silītes pakalpojumus (vienlaikus likvidējot rindas), 3) nepieļaut situāciju, kurā sieviete tiek pazemināta amatā pēc atgriešanās darbā. Iespējams, ka Japāna ar zināmām grūtībām šo scenāriju varētu atkārtot.

Vēl pastāv iespēja šajā sfērā nedarīt neko un atvērt Japānu migrantu pieplūdumam.

It īpaši tāpēc, ka cilvēku, kuri vēlas doties uz Uzlecošās saules zemi, netrūkst, bet valdība pagaidām liek to iebraukšanai ievērojamus ierobežojumus. Tomēr tāds lēmums, līdzīgi kā Latvijā, izraisītu plašu kritiku konservatīvās sabiedrības vidū. Pēdējā iespēja ir turpināt veikt ievērojamas investīcijas mašīnmācīšanās un informācijas tehnoloģiju attīstībā. Tās potenciāli varētu kompensēt darbaspēka trūkumu. Ņemot vērā, ka tehnoloģijas Japānā pašas par sevi ir diezgan augstā līmenī, šādu scenāriju izslēgt nevar. Taču vienmēr pastāv risks, ka mašīnas sākotnēji varētu atņemt vēl vairāk darbu.

Gribot negribot nāk arī prātā Latvijas situācija. Lai gan šeit nebūt nav tik skarbi kā Japānā, arī mēs esam spiesti saskarties ar līdzīgām diskusijām par nācijas izmiršanu, darbaspēka trūkumu un sabiedrības novecošanos. Tāpat arī mūsu sievietes bieži uzdod jautājumu – vai bērna piedzimšana pilnībā neiznīcinās manu karjeru? Tas jau atkal pierāda: kaut arī attālumi starp cilvēkiem var būt lieli, mums tomēr visiem ir vienas un tās pašas problēmas un vieni un tie paši izaicinājumi. Nāk prātā Unas Aleksandras Bērziņas-Čerenkovas viedoklis par dzīvošanu globālā ciematā. Šajā gadījumā var tam pilnībā piekrist.