Tadāāāāā! 3 mēneši ir paskrējuši vēja spārniem. Kā jau vienmēr, neticās, ka tik ātri tas varēja notikt un ka projekts tūliņ noslēgsies. Šodien jātaisa bilde “Pēc”, pati gan sevī vizuāli īpaši pārmaiņas neredzu, bet jūtu, ka drēbes ir par lielu un arī apkārtējie saka, ka var manīt izmaiņas.
Tad jau jātic! Līdz kārtējai svēršanās reizei vēl ir atlikušas divas dienas un šoreiz man būs vēl interesantāk nekā parasti uzzināt rezultātus, jo šīs divas nedēļas uztvēru kā eksperimentu, kad kaloriju skaitīšanas lietu palaidu daudz vaļīgāk un patērētais saldumu daudzums jau sāka pietuvoties vecajam dzīvesveidam. Protams, treniņus klubā neizlaidu, vienīgi dejošanas nodarbības izkrita, bet šajās divās nedēļās biju vairākās pastaigās un veselās trīs no tām atkal pieveicu ~15km gar jūras malu. Tā kā redzēsim, kas būs noticis ar manu tauku daudzumu, sportojot un kustoties, bet ēdot salīdzinoši daudz vairāk nekā iepriekš un četrās no 14 dienām neiekļaujoties noteiktajā dienas kaloriju normā. Bailīgi ir, bet interesanti.
09.05. Ceturtdiena. Svēršanās ir klāt un, jā, gudrie svari pierāda, ka saldumi ir mans ienaidnieks Nr.1, jo tauku masa pa divām nedēļām ir nedaudz pieaugusi (+300gr.), bet kopējais svars praktiski ir stāvējis uz vietas (mīnus 200 grami). Šis man bija labs eksperiments, lai saprastu, ka sports vien rezultātus nedod, ja saldumu daudzums netiek samazināts. Tā kā izskatās, ka mana veiksmes atslēga ir samazināts saldumu daudzums. Nu labi, objektīvi vērtējot, tas nav nemaz tik maz – kad dienā saldumus ēdu ap 300 kaloriju apjomā, tad viss notika, tauku masa samazinājās, bet, ja dienā jau sanāk 500 kalorijas vai pat uz augšu, pat ja sanāk iekļauties dienas kaloriju normā, tad uz mani tas vairs nedarbojas. Tā kā varu tikai atkal un atkal pateikties Vingruma klubam un gudrajiem svariem, kas devuši man iespēju izpētīt savu organismu un saprast, kā tas strādā, un uz ko reaģē. Tā vienkārši ejot un sportojot daudzu gadu garumā es to nebiju apzinājusies. Bet pat ar visu šo apziņu tā saldumu kāre man tomēr pa šīm divām nedēļām ir palielinājusies un gribas ēst tos saldumus vairāk un vairāk, un nav nemaz tik viegli atkal to samazināt. Laikam jau arī no manām dienasgrāmatām var saprast, ka man vairāk cīņa šeit ir, nevis ar sportu, ar kuru esmu draudzējusies vienmēr, bet gan ar saldumiem Un izskatās, ka projekts ir tikai iesākums manai cīņai, kas būs jāturpina, ja gribēšu uzlabot vai saglabāt rezultātu. Šī doma, ka ar kaut ko jācīnās, it sevišķi vēl šodien 9.maijā, kad pie okupācijas pieminekļa notiek drausmīgais balagāns, ļoti bojā garastāvokli, tāpēc domas novirzu uz svētdien gaidāmo karogu braucienu, kas ir viens no gada feinākajiem pasākumiem, jo Rīga atkal tiek iekrāsota sarkanbaltsarkanās krāsās!
Un vēl kas interesants ar mani ir noticis pateicoties projektam. Aizvien biežāk draugi mani uzrunā kā “Vingruma Līvu”. Tā kā esmu dabūjusi sev birku, kuru tagad nāksies attaisnot arī pēc projekta beigām.
