Kamēr Latvijā tikai diskutē, Igaunijā jau rīkojas jeb ieskats depozīta sistēmas aizkulisēs (12)

TVNET no Igaunijas
Foto: TVNET
Māris Kūrēns
, Žurnālists
CopyLinkedIn Draugiem X

Kamēr Igaunijā un Lietuvā jau ilgāku laiku darbojas dzērienu iepakojumu depozīta sistēma, Latvijā par to norisinās kaismīgas diskusijas. Vides aizstāvji pauž, ka šāda sistēma ir nepieciešama arī Latvijā, tikām tirgotāji iestājas stingri pret. Lai noskaidrotu, kā šāda sistēma darbojas dzīvē, portāls TVNET devās braucienā uz Igauniju, kur klātienē iepazinās ar depozīta sistēmas aizkulisēm.

Kā depozīta sistēmu redz Igaunijas patērētāji?

Kopumā Igaunijā pastāv piecu dažādu formātu iepakojumu nodošanas veidi. Viens no izplatītākajiem ir atsevišķa ēka lielveikala autostāvvietas teritorijā. Portālam TVNET bija iespēja viesoties viena no Pērnavas lielveikalu teritorijā, kur atrodas taras nodošanas punkts jeb “taromāts”.

Foto: TVNET

Tas šeit izvietots atsevišķā ēkā, un tajā var ērti nodot izlietotās pudeles, ievietojot tās taras automātā. Tā darbības princips ir vienkāršs – nododot pudeles un metāla bundžas ar atbilstošu marķējumu un svītru kodu, tiek aprēķināta kopējā summa, ko patērētājs var saņemt atpakaļ – vai nu kā čeku, lai saņemtu atlaidi konkrētajā veikalā, vai arī ziedot to labdarībai. Par katru iepakojumu ir iespējams iegūt 10 centus – tieši tikpat veikalā ir jāpiemaksā par iepakojumu, pērkot dzērienu.

Foto: TVNET

“Pirms 14 gadiem, kad sistēma Igaunijā sāka darboties, galvenais vēstījums sabiedrībai bija: “Atgūsti savu naudu!” Tomēr tagad Igaunijas depozītsistēmas galvenais vēstījums sabiedrībai ir mainījies par to, kas notiek ar iepakojumu pēc tam, kad tas nonāk depozīta sistēmā, vai arī vienkārši tiek izmests dabā. Visi tagad novērtē to, ka iepakojumi ir vērtība,” stāsta Igaunijas depozītsistēmas organizācijas “Eesti Pandipakend” bijušais vadītājs Rauno Rāls.

Katram lielveikalam ir piesaistīti savi taras nodošanas automāti, kuros lielveikala darbiniekiem ir jāsavāc un jāsašķiro nodotie iepakojumi, taču tehnisku problēmu gadījumā, piemēram, ja automāts nedarbojas, ir jāsazinās ar firmu, kas uzstādījusi taromātu. Tad arī konkrētās firmas pārstāvji dodas uz lielveikalu un remontē automātu, kas ir salūzis, neradot slogu lielveikalam. Tomēr pastāv bažas par to, ka lielveikalos taromāti varētu radīt nepatīkamu smaku, tādēļ daudzviet tie ir nodalīti no tirdzniecības telpām.

“Smaka... Mēs jau šeit jūtam nedaudz alus, nedaudz sastāvējušās limonādes... Smaka vienmēr būs, jo šķidrumi izdala smaku. Taču visvairāk to izjūt nevis patērētājs, bet darbinieki, kuri darbojas otrpus depozītu automātiem, un tas, savukārt, patērētāju neskar,” skaidro Rāls.

Vēl viens risinājums depozīta sistēmā ir lielveikalos integrētie - “iekšējie” taras nodošanas punkti. Tā, piemēram, Raplas apgabala Marjamā ciematā esošajā lielveikalā taras nodošanas punkts ir izvietots nevis atsevišķā telpā ārpus veikala, bet gan pašā veikalā. Tirdzniecības zāli un pudeļu nodošanas punktu nodala siena. Tieši tāpēc šeit nepatīkamās smakas netraucē iepirkšanos.

Foto: TVNET

Mazākos veikalos ir pieejams vēl trešais veids, ar kuru tiek nodoti izlietotie dzērienu iepakojumi. Tie ir nelieli automāti, kas ir aptuveni veikala ledusskapja izmērā. Tiesa, šajā gadījumā veikala darbiniekiem ir “jāpieskata”, lai automāts nav pārpildīts.

Foto: TVNET

Ceturtais automātu veids ir tikpat kā depozīta “stacija” lielveikalu pazemes stāvvietās. Šāds risinājums vērojams liela tirdzniecības centra stāvvietā Tallinā. Šeit ir vairāki taromāti, kā arī vietas, kur nodot cita veida atkritumus – papīru, plastmasu un cita veida atkritumus.

Foto: TVNET

Pēdējais formāts gan neparedz naudas atmaksu – nelielos reģionālajos veikalos ir izvietoti speciāli statīvi ar vairākkārt pārstrādātiem maisiem, kuros cilvēki var mest izlietotās pudeles. Vēlāk šie maisi ar pudelēm un bundžām no veikaliem nonāk lielajā “Eesti Pandipakend” pārstrādes un šķirotavas rūpnīcā. Tāpat ārpus taras nodošanas punktiem pie daudziem veikaliem ir redzami šķirošanas konteineri.

Kas atrodas aiz taras automātiem?

Patērētājiem redzamā daļa ir taromāti – tajās tiek ievietotas pudeles un metāla bundžas, vēlāk ir iespēja izvēlēties, vai pašam saņemt konkrēto summu, vai arī ziedot to labdarībai. Tomēr automāta otrā pusē sākas “iepakojumu ceļš” pretim pārstrādei.

Kā jau iepriekš Rāls minēja, tieši šķirošanas telpās ir jūtama vislielākā smaka. Gan ārējā, gan iekšējā, gan arī pazemes stāvvietas risinājuma gadījumā otrpus automātiem ir telpas, ko paši depozīta sistēmas pārstāvji sauc par “virtuvi” - šeit notiek iepakojumu šķirošana.

Foto: TVNET

Shēma vienkārša – plastmasas pudeles tiek saspiestas uzreiz automātos. Līdzīgi notiek ar metāla iepakojumiem. Tomēr ar plastmasas pudelēm ir mazliet sarežģītāk. Tās pudeles, kas nav paredzētas otrreizējai pārstrādei, tiek samestas vienā konteinerā. Pārstrādājamās pudeles, piemēram, alus pudeles, tiek sašķirotas pēc krāsām un saliktas atsevišķās kastēs. Pēcāk tās tiek nogādātas uz lielo pārstrādes rūpnīcu, kur tās tiek sagatavotas pārstrādei. Šķirošanu veic lielveikala darbinieki, bet par tehniskām problēmām atbild uzņēmums, kas uzstādījis taromātus.

Piemēram, integrētajā taras nodošanas punktā nodoto iepakojumu šķirošanai ir atvēlēta daļa no veikala noliktavas. Tā ir neliela telpa, kas ir pilnībā nodalīta no tirdzniecības zāles un vietas, kur glabājas pārtikas produkti. Tieši tāpēc Rāls atspēko bažas par higiēnu un citām problēmām, ko lielveikalos varētu radīt depozīta sistēmas automāti.

Foto: TVNET

“Visā Eiropā var redzēt to skepsi, kas ir saistīta ar to, ka “depozīta sistēma traucēs lielveikala darbniekiem strādāt”. Neatkarīgi vai tā būtu Portguāle, vai Balkāni.

Retorika vienkārša – ja ir kaut kas jauns, no tā ir jābaidās. Tāda ir cilvēka daba. Tas pats arī bija Igaunijā, tomēr tagad šī sistēma jau ir tik pierasta, ka veikala darbiniekiem nav problēmas savākt saspiestās plastmasas pudeles no taromāta vienu vai divas reizes dienā.

Šīs bailes pāries nepilna gada laikā,” saka Rāls.

Jautāts par taromātu izmaksām, Rāls portālam TVNET sacīja, ka izmaksas katram automātam ir atšķirīgas, tomēr, tās nav uzskatāmas par astronomiskām.

“Piemēram, tāds automāts kā veikalā Marjamā maksā ap 25 tūkstošiem eiro. Tas tiek lietots vismaz septiņus gadus. Protams, ka ir nepieciešama regulāra apkope, taču tirgotājiem lielu slogu šādi automāti nerada,” sacīja Rāls.

Iepakojumi sašķiroti. Kur tie dodas tālāk?

Sašķiroto iepakojumu ceļš ved tālāk uz “Eesti Pandipakend” pārstrādes cehu. Nonākot organizācijas galvenajā mītnē jau no ārpuses var dzirdēt lielo troksni, kāds ir cehā. Šeit ar kravas automašīnām no visas Igaunijas tiek atvestas sašķirotās pudeles un metāla iepakojumi, kuri tālāk tiek sašķiroti.

Plastmasas pudeles tiek sašķirotas pēc krāsām – krāsainajās un caurspīdīgajās. Pēc tam tās tiek rūpīgi sasmalcinātas, un iegūtās plastmasas granulas tiek pārvestas jau uz citu vietu, kur tās tiek izmantotas jaunu plastmasas pudeļu ražošanā. Tāpat pārstrādātā plastmasa tiek plaši izmantota citās ikdienas jomās un precēs, piemēram, virtuves piederumu ražošanā.

Foto: TVNET

Metāla bundžiņas šķirošanas centrā tiek sapresētas un aizvestas uz rūpnīcu, kur tās tiek kausētas 710 grādu lielā temperatūrā. Kopumā no 1,5 miljona metāla bundžiņu var iegūt 10 metrus garu un 27 tonnas smagu metāla plāksni, kas jau tālāk tiek izmantota jaunu bundžiņu ražošanā. Parasti ir nepieciešamas aptuveni 60 dienas, lai izveidotu jaunu bundžiņu no vecā iepakojuma izejvielām.

Foto: TVNET

Ar stikla pudelēm ir nedaudz citādāk. Tās, kas ir atkārtoti uzpildāmās pudeles, tiek aizvestas no veikala uz dzērienu ražotni, kur vecās pudeles tiek rūpīgi izmazgātas un uzpildītas atkārtoti, tādējādi – šīs pudeles veikalu plauktos nonāk ne vienu vien reizi.

Savukārt pārējās plastmasas pudeles tiek sašķirotas pēc krāsām. Tad tās tiek tiek sašķaidītas smalkos stikla gabaliņos, un aizvestas uz rūpnīcu, kur tiek sakausētas. No sakausētā stikla tiek veidoti jauni izstrādājumi – pudeles, burkas, kā arī daudz kas cits.

Foto: TVNET

Tiek norādīts, ka plastmasas pudelei dabā ir nepieciešami 50-80 gadi, lai pārstrādātos, bet, ja pudele aprakta zemē, tā dabā var saglabāties pat 1000 gadus. Metāla bundziņai sadalīšanās dabā noris aptuveni 200-500 gadu laikā. Stikla pudeļu sadalīšanās laiks vēl nav zināms, jo neviens nav pētījis, cik ilgstošā laikā stikls sadalās dabā.

Ar kādiem riskiem saskaras depozīta sistēma Igaunijā?

Viena no būtiskākajām problēmām, ar ko iepriekš saskārusies Igaunijas depozīta sistēma, ir negodprātīga tās izmantošana. Rāls norāda, ka 2008. gadā, kad viņš iesaistījās darbā Igaunijas depozītsistēmas organizācijā, pastāvēja liela problēma – liela daļa iepakojumu, it īpaši pierobežā, nāca no Latvijas. Ievērojamu daudzumu pudeļu pāri robežai veda Latvijas iedzīvotāji, kuri savā ziņā nopelnīja uz iepakojumu nodošanas rēķina.

“Mēs to saucam par pārrobežu krāpniecību. Latvijā nereti tika savāktas pudeles, kas pēc tam nelegāli nodotas Igaunijas sistēmā. Tas radīja mums lielus zaudējumus. Ja arī Latvijā būtu depozītsistēma, tad šāda problēma pazustu gan Igaunijas, gan Lietuvas pierobežas rajonos, kas atrodas netālu no Latvijas,” norāda Rāls.

Viņš piebilst, ka tieši šī iemesla dēļ 2008. gadā pudelēm masveidā tika mainīti svītru kodi, lai tie atšķirtos no Latvijā nopērkamajiem iepakojumiem.

Tāpat joprojām kā viens no galvenajiem trūkumiem ir sarežģītā loģistikas sistēma – ja sistēma ir izstrādāta patērētājam maksimāli vienkārša – tālākais iepakojumu šķirošanas process no loģistikas viedokļa ir visai sarežģīts. Tāpat sistēmas efektivitāti var ietekmēt arī lielveikalu tīkla intereses (respektīvi, piemēram, nepieņemt pudeles no citiem lielveikalu tīkliem, vai arī konkrētā zīmola iepakojumus, lai arī tiem ir atbilstošie marķējumi un svītru kodi).

Tomēr, neraugoties uz vairākām problēmām, sistēma Igaunijā ir uzskatāma par izdevušos, jo igauņi ir konsultējuši arī mūsu kaimiņus lietuviešus – kā norādīja “Eesti Pandipakend” vadītājs Kaupo Karba, Lietuvā sastopamā depozīta sistēma ir par 70% aizgūta no Igaunijas, tomēr tā ir padarīta mazliet vienkāršāka (Igaunijā ir pieci dažādi marķējumi uz iepakojumiem, kamēr Lietuvā tikai viens).

Ko Igaunija ir ieguvusi no depozīta sistēmas?

Galvenais ieguvums – līdz pat 98% no veikalos pieejamajiem iepakojumiem pēc to izlietošanas tiek savākti un sašķiroti. Līdz ar to, izdodas iegūt tīru un kvalitatīvu, kā arī – atkārtoti pārstrādājamu materiālu. Igaunijā ir samazinājies arī plastmasas piesārņojums, jo plastmasas atkritumu sfērā ir izdevies izveidot zināmu kontroli.

Arī paši iedzīvotāji ir motivēti rīkoties, lai mazinātu plastmasas piesārņojumu. Ir veiktas vairākas aptaujas par to, kas motivē cilvēkus nodot pudeles – galvenā motivācija ir iespēja atgūt naudu (piemēram, nododot desmit pudeles var atgūt vienu eiro), taču arvien vairāk cilvēki pauž, ka ir būtiski šādi rīkoties, lai netiktu nodarīts kaitējums dabai.

Kā galvenās veiksmīgas depozīta sistēmas izveides faktori tiek minēti tie, ka depozīta sistēmas organizācija “Eesti Pandipakend” strādā kā bezpeļņas organizācija. Piemēram, ja vienu gadu nācies strādāt ar zaudējiem, tad ar veiksmīgākā gadā iegūto peļņu var nosegt iepriekš radušos zaudējumus.

Veiksmīgi norisinājies arī juridiskais faktors – ir izstrādāta attiecīgā likumdošana, kas regulē depozīta sistēmas darbību, ir izstrādāta arī loģistika – gan šķirošanas centri, gan arī citas nepieciešamās institūcijas.

Viennozīmīgi, ka vēl viens veiksmes faktors ir pašu tirgotāju un dzērienu izplatītāju ieinteresētība šādas sistēmas klātesamībā, sadarbojoties ar depozīta sistēmas organizāciju. Tāpat – arī nozīme sabiedrībā un cilvēku dzīvē – vēršot uzmanību uz to, ka dzēriena iepakojums ir vērtība – to nevajag izmest, piemēram, mežā, bet to var nodot un saņemt atpakaļ naudu par iepakojumu.

Kā norāda gan Rāls, gan Karba, Igaunijas depozīta sistēma turpinās attīstīties un meklēs arvien jaunas iespējas, kā paplašināt savu darbību, tādējādi palīdzot videi kļūt kaut mazliet tīrākai un zaļākai.

Komentāri (12)CopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu