Ir brīži, kad gribas raudāt. Dažreiz no sāpēm. Dažreiz no bezspēcības. Dažreiz no prieka. Vai jūs zinājāt, ka sāpju, sēru, smieklu, laimes asaras mikroskopā izskatās atšķirīgi? Asaru atšķirīgo izskatu tām piešķir nevis raudātājs, bet emocijas, kuru dēļ tās rodas. No visām visbūtiskāk atšķiras tās, kas rodas, mizojot un griežot sīpolus.
Tomēr stāsts šoreiz nav par to. 2000. gadā, kad pasaule ieraudzīja filmu Pay it forward, daļa mūsu planētas iedzīvotāju vēlreiz aizdomājās, cik elementāri ir pasauli padarīt labāku (noskatieties filmu). Cik viegli ir kādam likt raudāt no laimes. Kāpēc joprojām asaras vairāk asociējas ar skumjām, nevis prieku? Atbilde uz šo jautājumu katram būs jāatrod individuāli, mēs to nesniegsim, bet aicināsim padomāt par darbiem, kas pasauli padara par labāku vietu. Par labāku vietu mums pašiem, mūsu vecākiem, mūsu bērniem, mūsu kaķiem, suņiem un citām radībām.
Iespējams, jums nav miljona, ko ziedot bērnu slimnīcām, iespējams, jūs neplānojat izgudrot bezmaksas enerģiju. Ļoti ticami, ka jūs neesat uz pretvēža zāļu atklāšanas robežas, bet tas nekas. Iespējams, ka tieši jūs varat padarīt kādam dienu, nedēļu, mēnesi vai dzīvi labāku, vienkārši uzvedoties laipni, nesavtīgi, pazemīgi, piedodoši un neikdienišķi. Iespējams, tieši jūs varat palīdzēt kādam, kas uz to necer un negaida. Iespējams, ka arī pret jums kāds izturēsies labi, vienalga, pelnīti vai nepelnīti.
Ja jums šķiet, ka mūsdienās cilvēkiem ir pārāk maz laika un iespēju iesaistīties šādās nesavtīgās akcijās, mēs varam piespēlēt dažas idejas, kas no jums prasīs maz, bet, visticamāk, kādam liks acīs sariesties laimes asarām. Vai tas ir maz?
Ko tas dos? Kāda ir garantija, ka palīdzību saņems cilvēks, kas to pelnījis? Neviens nevar uz to atbildēt, bet ir skaidrs, ka jūs pašu tas padarīs par lielāku cilvēku. Vai tas ir maz?