Kā varētu eskalēties konflikts Baltijā? Iespējamie varianti (88)

Minētais pētījums ietver rekomendācijas Ziemeļatlantijas Līguma organizācijai (NATO) saistībā ar eskalācijas pret Krieviju novēršanu Baltijas valstīs. Pētījuma autors ir domnīcas nerezidējošais pētnieks Ulrihs Kūns.

Tajā papildus citai informācijai ir ietverta arī nodaļa par potenciālajiem eskalācijas riskiem, ar kuriem alianse varētu saskarties mūsu reģionā. Šie riski ir 1) NATO atbildes problēmas, 2) nenoteiktas kodolieroču doktrīnas, 3) nekinētiskās operācijas, 4) bīstami militārie incidenti. Portāls TVNET piedāvā ieskatu katrā no tiem.

NATO atbildes problēmas

Kūns savā pētījumā norāda, ka Krievija krīzes situācijā varētu iesākt konfliktu ar saviem konvencionālajiem spēkiem.

Tādā gadījumā NATO izjustu lielu spiedienu nostiprināt esošās militārās pozīcijas Baltijas valstīs un Austrumeiropā. Pastāv risks, ka NATO Krievijai nespēs efektīvi pavēstīt alianses aizsargājošos nolūkus. Šajā kontekstā ir iespēja, ka Krievija NATO spēku virzību varētu iztulkot, kā ofensīvas sākumu. Tas savukārt Krievijai liktu iesaistīt savus spēkus vēl vairāk.

Pētnieks arī modelē situāciju, kuras ietvaros Krievija varētu izvēlēties lietot spējas, kuras ir paredzētas NATO papildspēku piekļuves Baltijai bloķēšanai (A2/AD). Ar to palīdzību ir iespējams bloķēt gan gaisa, gan arī ūdens ceļus. Tomēr, ja kas tāds notiktu, tad NATO būtu spiediens tās mēģināt iznīcināt jau konflikta sākumā.

Tas savukārt nozīmētu to, ka karadarbība tiktu jau agri pārnesta uz Krievijas teritoriju.

Kā būtisku risku saistībā ar Krievijas darbībām Kūns norāda arī iespējamību Latvijā ieņemt daļu no tās teritorijas valsts austrumos. Krievija varētu uzskatīt, ka NATO nespēs laikus pieņemt lēmumu, lai ieņemtās teritorijas atbrīvotu. Tāpat tā varētu uzskatīt, ka alianses spēki ieradīsies palīgā pārāk vēlu.

Visbeidzot, ja patiešām sāktos plaša mēroga militāra operācija ar mērķi atbrīvot ieņemtās Baltijas valstis, Krieviju varētu pārņemt bailes, ka konvencionālu konfliktu ar NATO zaudēs, un tā vēlēsies eskalēt situāciju vēl tālāk.

Nav izslēgta arī kodolieroču lietošana, norāda Kūns.

Nenoteiktas kodolieroču doktrīnas

Pārejot pie kodolkara dimensijas, pētnieks norāda, ka tajā eskalācija varētu notikt divos gadījumos.

Pirmkārt, Krievijai varētu būt lielāks kārdinājums tos lietot tad, ja tai nebūtu stingra pārliecība par NATO valstu gatavību šai darbībai atbildēt ar saviem kodolieročiem.

Pētnieks norāda, ka pagaidām NATO iekšienē nav vienprātības par to, vai valstīm, kurām nav kodolieroču, vajadzētu piedalīties to lietošanas plānošanā. Tāpat nav vienprātības arī par to, vai citām valstīm vajadzētu izmantot savus gaisa spēkus, lai lietotu ASV piederošos kodolieročus, un par to, vai NATO mācībās vajadzētu būt arī kodolelementam.

Problēma var būt arī no otras puses. NATO krīzes/konflikta sākumā var uzskatīt, ka Krievija kodolieročus nelietos, jo tas nebūtu atbilstoši aktuālajai situācijai. Šāda pārrēķināšanās par Krievijas kaujinieciskumu var mūsu Austrumu kaimiņu iedrošināt veikt kodoltriecienu, norāda Kūns.

Bīstami militārie incidenti

Ņemot vērā, ka Krievija regulāri izrāda savu spēku Baltijas jūras reģionā, pastāv arī risks, ka konflikts varētu eskalēties tad, ja nejauši sadurtos Vašingtonai un Maskavai lojālie spēki. Kūns pieļauj, ka šādā gadījumā valdītu sašķeltība starp NATO Eiropas sabiedrotajiem un ASV. Baltais nams varētu vēlēties uz Krievijas darbībām atbildēt daudz ātrāk nekā citas valstis, un tas varētu izraisīt sekojošu situāciju:

NATO laikus nepaspēj veikt nepieciešamo izmeklēšanu, kā arī nomierināšanu, un strauji sākas bruņota eskalācija.

Šādā kontekstā eskalācijas novēršanai varētu netikt izmantoti arī pašreizējie NATO un Krievijas komunikācijas kanāli, apgalvo Kūns.

Nekinētiskās operācijas

Kā vēl vienu sfēru, kurā varētu attīstīties NATO konflikts ar Krieviju Baltijā, Kūns norāda krievvalodīgo minoritātes. Pētnieks uzskata, ka šī būtu sfēra, kurā eskalāciju ar Krieviju konflikta sākuma stadijā novērst būtu grūti.

Gadījumā, ja sāktos to protesti, tad gan alianse, gan Maskava tiktu automātiski ierauta reakcijas un pretreakcijas ciklā.

Pētnieks arī piebilst, ka šī situācija ir kutelīga tāpēc, ka būtu grūti noteikt, vai vispār nepieciešama militāra atbilde. No vienas puses, tā būtu iekšējo drošības dienestu kompetence, bet no otras atkal – pastāv iespēja, ka Krievija izvietos savus regulāros spēkus Baltijas valstu pierobežā. Tādējādi NATO būtu jādomā par to, kā nerīkoties nedz pārāk ātri, nedz arī pārāk lēni.