Sabalansē nesabalansējamo. Žurnāliste Aiga Zviedre stāsta, kā apvienot karjeru un ģimenes dzīvi

FOTO: Publicitātes foto

Balansa atrašana starp darbu un ģimeni ir viens no sastopamākajiem stresa iemesliem strādājošam cilvēkam. Produktivitātes kārā sabiedrībā, kurā dzīvojam, cilvēkiem ir arvien grūtāk un grūtāk atrast līdzsvaru. Bet vai tas ir nepieciešams? Un ja ir – kā to paveikt? Savā pieredzē dalās žurnāliste un fotogrāfe Aiga Zviedre.

Balanss starp darba un ģimenes laiku man šķiet viens no sarežģītākajiem dzīves jautājumiem. Man kā mammai, kurai visi darbi ir arī kaislības, viegli tajās pazaudēties. Žurnālistika, fotogrāfija, cilvēku satikšana un to saklausīšana kā arī skaistu lietu saskatīšana man ir liels kaifs. Un, tā kā tas nav darbs ar striktu darba laiku, ir ļoti grūti novilkt robežu. Kā jau daudziem pašnodarbinātajiem, bieži nepamet sajūta, ka darbā esmu vienmēr – 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Jo vienmēr jau var izdarīt vēl, vienmēr ir kaut kas, par ko būtu jāpadomā, jāplāno uz priekšu, jāizdara, jāpielabo utt. Nevaru iziet pa ofisa durvīm un aizmirst par darbu līdz nākamajai dienai, jo mans ofiss ir mans prāts. Un tas man līdzi ir vienmēr. Ļoti jāstrādā ar savu apziņu un jāiemācās pārslēgties un atpūsties. Smieklīgi jau, jo varētu šķist, ka atpūtai būtu jābūt vienkāršai un bez liekas piepūles, bet citi kaislīgi darbaholiķi mani noteikti sapratīs. Šāda tieksme vienmēr izdarīt vairāk, visticamāk, sakņojas kaut kādā perfekcionismā. Lai ar to tiktu galā, jāatrod cēloņi, un tas jau ir sarežģīts darbs.

Salīdzinot darba un ģimenes dzīves vidi, darbi vienmēr ir strukturētāki. Ar termiņiem un atbildīgām personām kurām jāatskaitās par padarīto. Tas arī virza uz priekšu un piespiež darīt, pat ja negribas. Ģimenes dzīvē sev vieglāk iedot atlaides, jo nav balvas, kā darba gadījumā tā ir – alga. Par to, ka esi lieliski paspēlējies ar bērnu, neviens tev medaļu nepiešķir vai prēmiju neizmaksā. Galvenā balva ir gandarījums un bērna mīlestība. Bet tai ir dažādas formas, izpausmes un nav nekādu garantiju. Tāpēc laiks ar ģimeni nereti ir ziedošanās. Darbā tomēr sevi motivēt ir vieglāk. Šo patiesībā esmu dzirdējusi no daudziem vecākiem – pēc laika mājās ar bērnu, aiziet uz darbu šķiet tīrā atpūta.

Manā gadījumā tieši ģimene ir tā, kas palīdzēja šo balansu pamazām sākt ieviest savā ikdienā. Ja man nebūtu bērns, es, visticamāk, joprojām rautos bez apstājas un apkrautos ar arvien jauniem projektiem un darbiem. Bet bērna esamība manā dzīvē ir likusi mazliet iepauzēt un aptvert, ka ne vienmēr viss ir jāpaspēj. Man šķiet ļoti skaista un svarīga kāda frāze, ko dzirdēju no kādas iedvesmojošas mammas internetā: “Jebkurā darbā, ko darām, mēs esam aizstājami, taču savu bērnu dzīvēs ne.” Šī frāze man  iecirtās sirdī, jo patiesi – jebkuru rakstu varētu uzrakstīt cits žurnālists, jebkuru fotogrāfiju nobildēt kāds cits, bet mammu dēlam neviens neaizstās. Un laiks skrien. Nemaz tik ilgi nebūs jāgaida, līdz viņš jau būs patstāvīgs un mīļoties ar mammu nemaz vairs neprasīsies. Tāpēc ir tik svarīgi aktīvi piedalīties, veidot atmiņas kopā un būt klāt visos tajos tik svarīgajos bērnības mirkļos, kas veidos viņa personību.

Mūsu nenoteiktajā ikdienas ritmā, kas mēdz būt ļoti haotisks, kārtību ieviesa dēla bērnudārzs. Kādā reizē, kad mazais mīļā balsī pēc bērnudārza vakarā man lūdza, lai lieku nost telefonu, un teica “pietiks darbiņu”, es sapratu, ka man šī robeža jānovelk stingrāk. Jo nevēlos savu uzmanību viņam nozagt, viņš ir pelnījis vismaz tajās pāris vakara stundās mani pilnībā sev. Agrāk mēdzu bieži vakaros vēl pieskriet pie datora, vel tikai šo vienu e-pastiņu, vēl tikai nosūtu šīs bildes, šo rakstu, vēl tikai... un jau vakars klāt un jāiet gulēt. Tagad esmu nolēmusi strikti, ka laiks vakaros ir mūsu atpūtas laiks. Arī mans atpūtas laiks. Tādēļ tos ierasti papildinu ar tējas krūzi. Pēdējā laikā mana iemīļotā ir LIPTON Time to relax. Nosaukums jau pastāsta, kādēļ. Nedaudz kumelītes un lavandas, un esmu atslābinājusies. Un tā gribot negribot no it kā freelance brīvā ritma ar nenoteiktu darba laiku tomēr esmu tikusi pie tā konkrētā laika. Un ziniet, tādā konkrētā režīmā, izrādās, ir sajūta, ka laika ir vairāk, jo tas prātīgāk tiek izmantots.

    Uz augšu