Vari necensties – cilvēks nav radīts, lai būtu laimīgs

Skumja meitene.

FOTO: pixabay.com

Miljardiem eiro vērtā laimes un pozitīvās domāšanas industrija ir palīdzējusi radīt fantāziju, ka laime dzīvē ir pilnīgi reālistisks mērķis. Dzīšanās pakaļ laimei ir teju katra pasaules iedzīvotāja neatņemama dzīves sastāvdaļa. Īpaši amerikāņiem tiekšanās pēc laimes ir ļoti izteikts dzīves koncepts un neatņemamas tiesības uz to, tomēr diemžēl tieši tas ir radījis cerības, ko reālā dzīve nemaz nespēj piepildīt.

Ja visas mūsu materiālās un bioloģiskās vajadzības ir apmierinātas, tad ilgstošs laimes stāvoklis paliek teorētisks un netverams mērķis, izdevumā "The Conversation" raksta psiholoģijas profesors Rafaēls Juba. Šī tēze tika formulēta jau mūsu ēras 10. gadsimtā, kad to izteica Kordovas kalifs Abd el Rahmans III. Viņš bija viens no sava laika  ietekmīgākajiem cilvēkiem, kurš paveica gan militārus, gan kulturālus sasniegumus, kā arī baudīja veselu divu harēmu kompāniju. Tiesa, tuvojoties mūža nogalei, viņš nolēma saskaitīt, cik dienas viņš ir juties laimīgs. Tās bija precīzi 14.

Brazīliešu dzejnieks Vinisiuss de Moraešs rakstīja, ka laime ir “kā spalva, kas lidinās gaisā. Tā lido liegi, bet ne ilgi.”

Laime ir cilvēku konstrukts, abstrakta ideja, kurai patiesajā cilvēka dzīves pieredzē nav ekvivalenta. Lai arī pozitīvo un negatīvo pieredžu sekas iesakņojas smadzenēs, tomēr ilgstošai laimei nav bioloģiskas bāzes. Tiesa – varbūt pārsteidzoši, bet tā varētu būt lieta, par ko priecāties.

Daba un evolūcija

Cilvēki nav radīti, lai būtu laimīgi vai pat apmierināti. Tā vietā mēs esam radīti, lai primitīvi izdzīvotu un vairotos. Kā jau katra dzīvā būtne pasaulē. Apmierinājuma stāvoklis dabā nav pieņemams, jo tas vājinātu mūsu uzmanību pret potenciālajiem izdzīvošanas draudiem.

Fakts, ka evolūcija smadzeņu pieres daivas attīstību (tā piešķir mums izcilas rīcības un analizēšanas spējas) ir skārusi daudz vairāk nekā mūsu dabisko spēju būt laimīgiem, lieliski parāda dabas prioritātes. Katrs no dažādajiem smadzeņu reģioniem asociējas ar noteiktām neiroloģiskām un intelektuālām funkcijām, bet laime smadzenēs nav atrodama, jo tā ir vienkāršs konstrukts bez bioloģiska pamata.

Patiesībā tā saucamā dabas kļūme - kad evolūcijas procesā cilvēks nav atbrīvojies no depresijas - nemaz nav kļūme, bet gan lieta, kas spēlē nozīmīgu lomu smagos un neveiksmīgos dzīves brīžos, palīdzot depresijas māktajam indivīdam tikt vaļā no riskantām un bezcerīgām situācijām, kurās viņš nevar uzvarēt. Depresīvām pārdomām varētu arī piemist problēmu risināšanas funkcija, kas ir nozīmīga grūtos dzīves brīžos.

Mirstība

Mūsdienu globālās laimes industrijas saknes zināmā mērā sakņojas kristietības morāles kodos. Daži no tiem liecina par to, ka laimes trūkumam ir morāli iemesli. Turklāt tie radušies mūsu pašu morāles trūkuma, materiālisma un patmīlības dēļ. Šie morāles principi sludina tikumiska psiholoģiskā stāvokļa sasniegšanu caur pieticību un vēlmju apspiešanu.

Patiesībā šie principi un stratēģijas ir vienkārši centieni atrast līdzekļus pret mūsu nespēju dzīvē piedzīvot ilgstošu laimi, kad apzināmies, ka būšana nelaimīgam nav īsti mūsu vaina, bet gan dabā tā ir iekārtots.

Morāli pareiza dzīves ceļa aizstāvji arī nepieļauj psihotropo medikamentu lietošanu, lai gūtu kaut īslaicīgu laimes sajūtu.

“Mums nav nekādu tiesību iegūt laimi mākslīgi. Laba pašsajūta ir jānopelna, kas savukārt nozīmē to, ka tas nav dabisks stāvoklis,” teicis īru dramaturgs Bernards Šovs.

Oldesa Hakslija slavenajā utopijā “Brīnišķīgā jaunā pasaule” cilvēki perfekti laimīgā stāvoklī dzīvo, pateicoties īpašiem medikamentiem. Savā romānā Hakslijs min, ka brīvu cilvēku nemitīgi nomoka sarežģītas emocijas. Ja cilvēkam būtu jāizvēlas starp emocionālām mokām un gausu apmierinātību, domāju, lielākā daļa izvēlētos pēdējo.

Laimīgs un nelaimīgs

Mūsu emocijas ir sajauktas, netīras, samudžinātas un bieži vien pretrunīgas – kā jau viss mūsu dzīvē. Pētījumos ir parādīts, ka pozitīvas un negatīvas emocijas, kā arī pieredžu atstātās sekas var smadzenēs eksistēt neatkarīgi viena no otras. Šis modelis parāda, ka labā smadzeņu puslode apstrādā lielākoties negatīvās emocijas, bet kreisā puse – pozitīvas.

Ir vērts atkārtot, ka mēs neesam radīti, lai pastāvīgi būtu laimīgi, bet gan lai izdzīvotu un vairotos. Tie ir ļoti grūti uzdevumi, tāpēc mums ir jācīnās, jāmeklē apmierinājums un drošība, jāatvaira draudi un jāatsakās no iepriekš izplānotajiem ceļiem.

Modelis, kurā nemitīgi karo dažādas emocijas, kuras rodas, mijiedarbojoties baudām un sāpēm, mūsu realitātei piederas krietni labāk nekā nesasniedzamā mūžīgā laime, kuru laimes industrija mums tik ļoti cenšas pārdot. Patiesībā izlikšanās, ka jebkāda veida un pakāpes sāpes ir nenormālība vai patoloģija, var ievest mūs tikai dziļāk frustrācijā.

Tātad, ja tu reizēm jūties nelaimīgs, tad nedomā, ka tas nekavējoties jāārstē, kā mums liek “laimes skolotāji”. Tas ir ļoti maldinoši, jo tieši frustrācija ir tā, kas padara mūs par cilvēkiem.

Uz augšu